Kultūra: KULTŪRA: Karmena geto spēlēs 14 komentāri
 
Kultūra

KULTŪRA: Karmena geto spēlēs

 
Publicitātes foto

Marta sākumā notika Žorža Bizē populārās operas Karmena jauniestudējuma pirmizrādes. Desmit gadus pēc Andreja Žagara kolorītā iestudējuma, kur par darbības vidi bija izvēlēta Kuba, Rīgai atkal ir jauna Karmena.

Diemžēl pagaidām bez savas jaunas Karmenas - Žagara iestudējuma zvaigzne bija Elīna Garanča, kas Rīgā nodziedāja debijas izrādes šajā lomā. Franču komandas režisores Marī Evas Sinjerolas vadībā tapušajā jauniestudējumā titullomas uzticētas viesmāksliniecēm - rumāņu mecosoprānam Ramonai Zaharijai, kurai Karmena ir stabila vizītkartes loma, un krievietei Mairamai Sokolovai. Festivāla izrādēs jūnijā dzirdēsim arī jau Žagara iestudējumā redzēto baltkrievieti Oksanu Volkovu. Abu sastāvu titulvaroņu atveidotāju atšķirīgā vokālā gatavība lomai un Marī Evas Sinjerolas piedāvātajiem plastiskajiem izaicinājumiem pirmizrādes 2. un 3. martā padarīja tik dažādas, ka šoreiz par vienu izrādi pilnīgi iespējams radikāli pretējs skatītāju vērtējums gradācijā no sajūsmas līdz pat pilnīgam sašutumam, lai arī iestudējuma koncepts ir detalizēti izstrādāts un idejiski un estētiski konsekvents.

Darbība notiek pilsētas nomalē, kur valda subkultūras (režisores izvēle kritusi uz hiphopu), dažādu grupu nebūt ne mierīga līdzāspastāvēšana un vienlaikus izolācija, vardarbība, bailes un izdzīvošanas likumi. Tā ir bīstama, slēgta un melna vide, geto, kurā iespējams tikai pielāgoties vai iet bojā. Brīvību alkstošā Karmena reprezentē feministisku dumpi maskulinizētajā vidē, vienlaikus spēlējot pēc tās skarbajiem noteikumiem.

Rumāniete Ramona Zaharija ir lieliska Karmena - harismātiska, ar koptu un skolotu mecosoprānu, kas sevišķi pilnasinīgi skan apakšējā reģistrā, demonstrējot greznu balss krāsu paleti, savukārt viņas slaidā, trenētā ķermeņa plastika ļauj īstenot režisores fiziskā teātra ieceres, lai titulvarone neizskatītos neveiklāka par muskuļotajiem un veiklajiem hiphopa dejotājiem. Viņi iestudējumā ir ne vien konkrētas subkultūras reprezentācija, bet arī paralēla vizuālā realitāte mūzikai un tekstam, lai arī brīžiem horeogrāfa Gunta Spridzāna veidoto deju numuru burtiskais sastatījums ar tiem stūrē klaja ilustratīvisma virzienā. Krievu tenors Dmitrijs Golovņins dona Hozē tēlā, kas šoreiz iezīmē portretētās sociālās vides pieticīgo vertikāli, tapdams no, cik nojaušams, ielu huligāna par policistu, ir dinamiski kontrastains, arī vokāli demonstrējot plašu dramatisko iespēju spektru no dzidra lirisma duetā ar Mikaēlu līdz neirotiskam dramatismam operas finālā. Eskamiljo tēlā pirmajā sastāvā iejutās Jānis Apeinis, kurš šobrīd ir lieliskā vokālā formā. Jaunais soprāns Laura Teivāne Mikaēlas tēlā cienīgi turēja līdzi daudz pieredzējušākajiem kolēģiem, bet vokālās tehnikas un frāzējuma slīpēšana ir, cerams, laika un pieredzes jautājums. Ilonas Bageles un Ingas ŠļubovskasKancēvičas draudzeņu duets ir kolorīts un stabils. No ansambļiem īpaši gribas atzīmēt izstrādāto 2. cēliena kvintetu ar titullomas atveidotāju, Kalvi Kalniņu un Mihailu Čuļpajevu. Arī abi nogalinātie - Riharda Millera Moraless, kura bezjēdzīgā nošaušana pēc dramatiska accelerando Čigānu dziesmas izskaņā kļūst par pirmo dramatisko kulmināciju, un Krišjāņa Norveļa Cuniga, kuru kontrabandistu ainas beigās ne tikai aukstasinīgi nogalina, vispirms šaujot pa ceļiem un pēc tam mugurā, bet beigās līķis tiek apliets ar benzīnu un aizdedzināts, ir spilgti raksturi, kas paliek atmiņā ne tikai šaušalīgās nāves fakta dēļ.

Otrā sastāva pirmizrādē titullomas atveidotāja Mairama Sokolova piedāvāja vokāli un dramatiski daudz pieticīgāku interpretāciju, bieži pat iejūkot pelēkajā masā uz skatuves vai pievēršot sev uzmanību ar uz amatierisma robežas balansējošu aktierisko sniegumu ar ļoti ierobežotu izteiksmes līdzekļu arsenālu un nepamatoti brīvu attieksmi pret vokālo partiju gan ritma, gan intonācijas aspektā. Karmena bez Karmenas ir diezgan sarežģīts gadījums. Vokāli kopumā šoreiz otrais sastāvs rada nestabilu iespaidu. Kolorīts un kopumā pārliecinošs ir Riharda Mačanovska makabriskais Eskamiljo, atsevišķas jaunas virsotnes saklausāmas Andra Ludviga sniegumā, Dana Bramane Mikaēlas lomā mirkļiem pārsteidz ar kolosālu frāzējumu un toni, bet vietumis tieši pretēji - mulsina ar forsētu skaņu un tremolo. Arī pārējā kompānija - Laura Grecka, Marlēna Keine, Viesturs Jansons un Juris Ādamsons - šķiet darbojamies vairāk katrs pats par sevi, nevis ansamblī, rezultātam liekot izklausīties mazliet pavirši.

Runājot par orķestri un Jāni Liepiņu, kopumā labi zināmā partitūra ieguvusi ekspresionistiskāku, kontrastaināku lasījumu un ātrākus tempus, taču jāuzteic dinamiskā sabalansētība - pēc ilgiem laikiem orķestris nešķita par skaļu, toties visumā pārliecinošais operas koris, īpaši pirmajā cēlienā, gan likās to nepamanījis, tādēļ mazliet komiskā kārtā joprojām centās pārbļaut orķestri. Zēnu koris priecēja ar vokālu precizitāti un azartisku tēlojumu.

Karmena iestudējuma veidotājiem vienmēr ir izaicinājums, jo kā jau vienai no visu laiku populārākajām operām tai velkas līdzi krietna labi iesakņojušos stereotipu un priekšstatu aste par muzikālo interpretāciju, iestudējuma tematisko koncepciju un publikas gaidām. Marī Evas Sinjerolas mērķis ir likt skatītājam paraudzīties uz labi zināmu, faktiski arhetipisku stāstu no cita skatpunkta, bez pseidotautiskiem, dekoratīvi volānotiem tērpiem un kastaņetēm, nebarojot romantiskas ilūzijas par Spānijas dienvidiem, čigānu dzīvi un tamlīdzīgi. Jauniestudējums rāda mākslas līdzekļiem transformētu realitāti, kādu novērot un atpazīt dzīvē nav grūti, sevišķi lielajās metropolēs un Eiropas valstu galvaspilsētās, ja vien ir iekšā iziet ārpus vairāk vai mazāk uzpucētajiem pilsētu centriem.

Scenogrāfa Fabjēna Tenjē profesionāli veidotā, sarežģītā skatuves telpa, izmantojot gan skatuves ripu, gan dažāda augstuma platformas, komplektā ar Arta Dzērves video un mākslinieces Yashi kostīmiem, kuros dominē treniņtērpi un kapučjakas, rada melnbaltu urbānās nomales vidi. Tā drīzāk atgādina izdegušu mežu, nevis aktivitātē kūsājošu pilsētu. Ir tikai melna un pelēka krāsa, kuru uz mirkli šķeļ asinssarkana videoprojekcija un kurā laiku pa laikam uzmācīgi mirgo zilā visur klātesošās kameras actiņa. Režisore veido dialogu ar Bizē muzikālo dramaturģiju un libreta tekstu, nepakļaujot nevienu no operas nedalāmajiem komponentiem pašmērķīgai dekonstrukcijai, bet uz stabila karkasa audzējot jaunu zīmju un nozīmju slāni. Vēl vairāk - muzikālās dramaturģijas līnijas nepārtrauktību palīdz uzturēt arī tas, ka rečitatīvi tiek dziedāti, nevis runāti. Iestudējums ir postmodernā režijas teātra piemērs ar postdramatisku ievirzi, priekšplānā liekot režisora interesi par mūsdienu sociālajiem procesiem un to attiecībām ar individuālo un kolektīvo apziņu. Parīzes operā Marija Eva Sinjerola asistējusi gan Pīteram Sellarsam, gan Kristofam Martāleram, no kuriem gūta iedvesma operas iestudēt tā, lai skatītājam būtu iespēja ieraudzīt kaut ko jaunu it kā pazīstamajā, stimulējot domāt un analizēt pasauli, kādā dzīvojam arī tad, ja paši izvēlamies izstumt no savas apziņas nepatīkamo, depresīvo un nomācošo, kas ir tur ārā, kur dzīvo ļaudis, kam nav ko zaudēt.



Komentāri [14]
#
nespēj radīt neko savu 19.marts 2017 7:44 atbildēt
tad iznīcina kultūras mantojumu , sarkanās feministes. Karmena -feministe. Jāsmejas. Pilna Čaka iela tādu sarkano pabiru.
Pamatos tā ir pamācoša TRAĢĒDIJA !!!! : nepinies ar pabirām, tas beigsies slikti. Kā kareņina, aija un lērums citu padauzu.
Mēs vispār mēginām saprast, ko gribējuši mums toreiz pateikt gaiši cilvēki?
 
#
Daile » nespēj radīt neko savu 19.marts 2017 7:59 atbildēt
Viss nav tik vienkārši, jo tās "padauzas" jau tos labos puišus ne ar varu, ne ar viltu sev piesēja kā tādus bezdomu teliņus un aizveda neceļos. Kāpēc tad māksla risina šos it kā sociālo dienestu pārziņā esošos problēmgadījumus? Jo mākslas uzdevums nav pamācīt, to lai dara sociālie dienesti. Laikam jau tāpēc, ka visos šajos stāstos par pazudinošo kaislību jāuzdod jautājums, kas tad tos labos puišus dzen uz šo iznīcību. Jo nav jau viņi glupi. Tātad arī viņos pašos ir šī kaut kāda tumšā dziņa - tagad nedomāt, tagad baudīt. Kas būs pēc tam - redzēs. Lai gan jau iepriekš zināms, ka pēc tam nekas labs nebūs. Un vai tā bauda, kuras dēļ aizmirsa par to, ar ko tas viss draud, jebkad bija tā vērta...

Bet, tā šajā izrādē Karmena nav nekāda feministe aiz pārliecības. Un vispār nav feministe. Viņa drīzāk ir kā tāds zvēriņš, kas, lai spētu līdzās pastāvēt citiem zvēriem (vīriešiem, kas gan oriģinālajā 19. gs. versijā vēl nepārprotami dominē pār sievietēm, gan ārī šādos mūsdienu Rietumeiropas lielpilsētu geto, kur fiziskais spēks ir galvenais, ir pakļauta vīriešiem), laiž lietā to arsenālu, kāds ir viņas rīcībā - šķiet, ka tieši tādā veidā viņa arī kļuva par stervu, kas uz vīriešu dziņām prot spēlēt tik virtuozi. Jo kaut kā jau par sevi jāpastāv. Kaut kā tā. Feminisma te nav, te ir agresīva vide, kur katrs cīnās ar tiem ieročiem, kas viņam ir.
 
#
vc 18.marts 2017 10:33 atbildēt
Kaut ko līdzīgu biju jau vērojis Yo Tube. Neatceros, kāda teātra izpildījumā, bet tur nosāva ne tikai Cunigu, bet rešajā cēlienā arī Mikaēlu. Hosē, tēmejot uz Eskamiljo, samagi ievaino Mikaēlu un viņa celiena beigās mirst. Mūsu operas uzvedumā šī iespēja netika izmmantota. Tāpat vajadzēja parādīt, ka arī Eskamiljo ir vērša nobadīts. Tad būtu pilns komplekts. Man jau sanāca smiekli, kad to nabaga Cunigu ar trīs šāvieniem nevarēja piebeigt.
 
#
vc » vc 18.marts 2017 12:32 atbildēt
Šajā izrādē Eskamiļjo nebija toreodors, nebija koridas, nebija vēršu. Tāpēc viņu neviens nevarēja nobadīt. Bija visai grūti saprast, kas viņš te ir domāts - kaut kāds bandas barvedis, kas nodarbojas ar cīņām bez noteikumiem. Visādā ziņā - skaidrs ir viens, ka tas viss notika bez vēršiem.
 
#
kaza 17.marts 2017 13:34 atbildēt
paliek kaza,operā meklē tikai sižetu,bet mūzikas saturs paliek aiz desmit atslēgām,tikai redzam,bet visai maz dzirdam,salīdzināt vispār nespējam,laikam pirmoreiz redzam Karmenu.
 
#
Mja » kaza 17.marts 2017 13:59 atbildēt
Kalnu kaza vismaz pamatoja katru savu vārdu, kamēr otra kaza aiz desmit atslēgām paslēpusi, kāds viņai pamats te jebko iebilst, kur tad bija mūzikas saturs un kur tās atslēgas. Kur? Karmenas sarkanajos brunčos, kuru nebija? Un, lūdzu, nevajag stāstīt, ka operā sižets un teksts ir nesvarīgs, jo opera pēc būtības ir vairāku mākslu sintēze. Citādi, ja te paklausās lielos anonīmo komentu "speciālistus", tad rodas tāds iespaids, ka operā viss tikai traucē mūzikai. Ja jau tā, tad klausieties simfonijas! Opera tomēr ir teātris.
 
#
to mja » Mja 17.marts 2017 14:52 atbildēt
Opera ir MUZIKĀLAIS teātris nevis otrādi,tad jau koncertuzvedumus vispār neviens neklausītos,palasiet labāk klasisko operu tekstus (itāļu) un tad te komentējiet par to svarīgumu!
 
#
Nu, un? » to mja 17.marts 2017 15:11 atbildēt
Un kas Jums liek domāt, ka te kāds to mūziku nav pamanījis? Un, jā, ir tādas itāļu operas, kuru libreti ir glupi, bet a) "Karmena" nav itāļu opera, tāpēc šis piemērs te ir garām, b) tās operas, kuras ir laika gaitā izvirzījušās priekšplānā kā zināmākās, slavenākās un biežāk iestudētās, tomēr var lepoties arī ar visai labiem tekstiem (bez "Karmenas" te būtu jāmin "Traviata", "Rigoleto", "Bohēma", "Madama Butterfly", "Jevgeņijs Oņegins") - lielākā daļa balstīta uz labu literatūru savos pamatos, tāpēc ne sižetu, ne vārdu noniecināt tomēr nevajadzētu. Mūzikas dramaturģija tomēr ir balstīta sižetā - ir taču starpība, vai kāds tajā brīdī mirst vai precas, piemēram. Koncertiestudējumi, protams, ir interesanti gan mūzikas kā pašvērtības dēļ, gan arī tāpēc, ka sižets tomēr tiek izstāstīts arī nespēlējot mizanscēnas. Operas dziedātājiem atšķirībā no dramatiskā teātra aktieriem ir jāprot nospēlēt sava loma gan dramatiski, gan arī vokāli - tēls veidojas tajā, kā dzied katru frāzi. Bet tēls nav iespējams, ja tīri elementāri nav šī literārā pamata - kas tas par cilvēku, no kurienes viņš nāk, kas ar viņu ir noticis, ko viņš dara, ko citi ar viņu dara. Tā ir mijiedarbība, kurā kaut ko noārdīt nav prāta darbs.
 
#
Nu, un » to mja 17.marts 2017 15:14 atbildēt
Un, jā... koncertuzvedumi tomēr ir atkāpe no normas. 99% operu tomēr izrāda iestudētā veidā.
 
#
un nu » Nu, un 18.marts 2017 11:36 atbildēt
koncertos dzied ārijas ,duetus utt. dažādās valodās(titru nav,99%nesaproti),tad kāpēc ovācijas,ne jau teksta dēļ:)))))
 
#
un vēl » Nu, un 18.marts 2017 12:44 atbildēt
Nevajag to tekstu uztvert tik burtiski - kā konkrētu zilbi, ko dzied uz konkrētas nots. Tekstam jau ir arī konteksts un intertekstualitāte - visa stāsta uzbūve kopumā. Operas bez sižeta nav! Sižets ir tas kurš izveido operu. Ne jau velti operu komponisti ar tādu aizrautību ir sarakstījuši šedevrus uz pasaules literatūras (gan drāmas, gan prozas) zelta fonda pamata - no turienes visi Fausti, Romeo un Džuljetas, Makbeti, Otello, Doni Žuani, Figaro, Verteri, Hofmaņa stāsti, Lučija di Lammermūras, Jevgeņiji Oņegini, Karmenas, Traviatas, Manonas Lesko, par Bībeles motīviem nerunājot (Nabuko, Samsons un Dalila). Nu, laikam jau tāpēc, ka nebija tomēr tiem komponistiem gluži vienalga, kas par tekstu ir visa pamatā, ne laikam jau neuzskatīja, ka skaistas notis var sarakstīt, lai gan no teksta nav vairāk kā "la-la-la", bet par tēliem pietiek vien zināt, ka šis ir soprāna, tas - tenors un vēl tas - baritons. Nē. Un piekritīsiet, ka tomēr ir starpība arī mūzikā, kas sarakstīta Džuljetas tēla portretējumam, vai lēdijas Makbetas... Un ar to es negribu teikt, ka mūzika ir ilustratīva, tomēr tieši operā atšķirībā no simfoniskās utt. mūzikas, tā ir portretējoša.
 
#
nu un » Nu, un 18.marts 2017 12:30 atbildēt
Jā, protams! Bet tā ir daļa ko veseluma un kopuma, kuru tomēr, gribētos ticēt, tā koncertu publika arī zina, proti, ja tā ir Normas kavatīne vai Kalafa ārija, tad taču nesēž tajā publikā tādi loši, lai nezinātu, par ko, kas un kādā kontekstā to dzied. Fragments, par kura veselumu izglītotai publikai tomēr ir nojausma. Pamatā un pirmsākumā ir visa opera kā kopums, tad var arī priecāties par fragmentiem. Turklāt zini, ir ļoti daudzi cilvēki, kuri saprot tos tekstus tajās divās - trīs valodās, kurās ir izplatītākās operas, arī bez titriem un slavenākās ārijas vai duetus, ko dzied koncertos, vispār zina no galvas.
Bet tas neatceļ faktu, ka pamatā un iesākumā ir opera kā veselums. Tad zinoša publika arī rīko ovācijas par ārijām. Salīdzinājumā ar dramatisko aktiermākslu tas varētu būt kā salīdzināt teātri un kino - teātrī aktieris spēlē visu lomu no A-Z lineārā taisnē, kamēr kino filmē atsevišķus kadrus un fragmentus, turklāt tur secībai nav nekādas nozīmes - vienā dienā var uzfilmēt gan sākumu, gan beigas, bet vidu - pārējās dienās. Tomēr tas nemaina faktu, ka tas viss ir vienas filmas un viena konsekventa tēla ietvaros. Tas pats ar operas izrādi kopumā un tās atsevišķiem fragmentiem koncertos.
 
#
Kalnu kaza 17.marts 2017 9:11 atbildēt
Nezinu, kā bija jāklausās Radio Klasika, lai saklausītu hiphopu vai mainītu libretu, jo nedz partitūra, nedz librets nebija mainīti ne par jotu. Tie ir fakti! Un pat bija visai laba franču val. izruna visiem, atskaitot D. Hosē (man var ticēt, jo es ļoti labi pārvaldu šo valodu). Ramona Zaharija ir tik lieliska šajā lomā, ka jābūt uz ausīm kritušam, lai šo dziedājumu nosauktu par vilšanos. Un es nemaz nerunāju par to, cik ļoti viņai šī loma piestāv arī vizuāli un temperamenta ziņā, ne tikai akustiski. Un vispār skaņa bija nesalīdzināmi labāka, nekā tā, ko šad tad Rīgas operā ir nācies dzirdēt “ierindas” vakaros. Vienīgais no šī iestudējuma, ko patiešām varēja dzirdēt radio, varēja būt šāvieni nevietā – tostarp finālā D. Hosē Karmenu nevis nodur, bet gan nošauj.

Man nestāstīja citi, es pati redzēju 4. martā. Viss pirms tam dzirdētais liecināja par to, ka izrāde man nepatiks, jo man nekad un nekādos apstākļos nav patikušas un vēl arvien nepatīk “černuhas” – ne operā, ne citur. Bet te viss bija “černuha”, atskaitot vienīgi Mikaēlu. Un tomēr, lai gan es noteikti neteikšu, ka man patika šī izrāde, vēl jo mazāk es teikšu, ka man tā nepatika.
Jā, man arī ir iespaidīga redzēto “Karmenu” bagāža gan “dzīvajā” tepat Latvijā un Rietumeiropā, gan visādos ierakstos ar visādiem izpildītājiem. Ja man jāmēģina formulēt, kas man tomēr patika šajā versijā, tad sanāk, ka tas, ka te bija noplēsts tas glamūrs, kas visiem liek justies tik pašapmierināti, sēdēt ar apziņu, ka visu kontrolējam, zinām, kāda būs nākamā aina, frāze utt. Šis bija brauciens spoku vilcienā. Un visšokējošākā bija apziņa, ka savā dziļākajā būtībā šajā koncepcijā nav vis dekonstruēts librets vai partitūra, bet gan tikai klišejas un uzslāņojumi. Jā, arī visklasiskākajā versijā tas ir stāsts par sabiedrības zemākajiem slāņiem jeb vienkārši no tās izdzītajiem – kontrabandisti, čigāni, dezertieri - un to, kā bezatbildīga (negribas teikt, ka slikta) sieviete savas mirkļa iegribas dēļ pazudina kādreiz labiņo mammītes dēlu. Karmena nav ļauna, jo pēc Nīčes viņa vienkārši ir ārpus laba un ļauna, viņai vienkārši nav nekādu morāles robežu. Lai nu tā būtu. Bet problēmas rodas, ka viņa saduras ar citiem, kam šādas robežas tomēr ir. Un labiņais mammītes dēls, sapratis, ka šī sieviete ne uz ko nav pierunājama, ka viņa ir kā dabas stihija, kas uznāk un pāriet, ka paturēt viņu nav iespējams, aiz bezspēcības viņu nogalina.

Man ļoti patika visi izpildītāji. Šķita, ka viņi tiešām ir uz viļņa un dara visu ar pārliecību un aizrautību – solisti, koris, dejotāji, mīmi, orķestris. Jaunie baritoni R. Millers un K. Kalniņš vispār acīmredzami kaifoja no iespējas pabūt tādu deklasētu tipiņu ādā, kādi pa operas skatuvi taču var teikt, ka nekad nestaigā. Norvelis, Apeinis – tā allaž ir garantija augstai klasei. L. Teivānei ir lielisks materiāls, lai ar laiku izaugtu par spilgu vadošo solisti – skaisti treļļi un patiešām laba izruna.

Kopumā nekas no gaidītās vilšanās nesanāca. Tomēr pie nākamās iespējas došu priekšroku kādai krāsainākai “Karmenai”. Te viss bija šausmīgi drūmi tomēr. Un nāve pārāk ikdienišķa – visu laiku kāds baisi mirst. Šīs recenzijas autore arī uz to norāda. Uz tā fona Karmenas nāve, kurai bija jākļūst par kulmināciju, patiesībā pat nedaudz izčākst, noķerot sevi pie domas, ka viņai vēl paveicās, jo viņa tika nogalināta pat humāni salīdzinājumā ar daudziem citiem nule redzētajiem nāves gadījumiem. Tāpēc pagaidām paskatīšos kādu vecu, labu Dzefirelli iestudējumu ar Agnesi Baltsu vai Greisu Bambriju.
 
#
Made 16.marts 2017 20:55 atbildēt
Klausījos pirmizrādi Radio Klasika. Man liela vilšanās. Esmu redzējusi iepriekš šo operu gan teātrī, gan tv. Dzirdēju dažādas atsauksmes par jauniestudējumu. Sapratu, ka teātrī negribu redzēt. Tā vairs nav Bizē Karmena. Es gribu operu, ne hipkopu un libreta maiņas.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *

Skaistuma pasaule

 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers