Šobrīd aizsācies emocionāls konflikts, kas skar nākamgad notiekošos Dziesmu un deju svētkus, tostarp, plānoto deju uzvedumu "Māras zeme". Dejotājiem ir daudz jautājumu par šī izveduma ideju un deju soli, savukārt pašvaldības nav gatavas apmaksāt uzvedumam nepieciešamos tērpus.
Pirms dažām dienām emocionālu vēstuli prezidentam, kultūras ministrei un Latvijas Nacionālā kultūras centra direktorenosūtījuši vairāki ilggadējie dejotāji.
"Šo vēstuli raksta dejotāji, kas tautas dejai veltījuši krietnu daļu mūža - cits kopš bērnības, cits kopš jaunības, cits pēdējos 10-15 gadus. Esam piedalījušies vairākos iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos. Esam pakļāvušies visdažādāko Latvijas dejas meistaru virsvadībai - atceramies, kā strādāja Harijs Sūna, kā Uldis Žagata, kā Ingrīda Saulīte. Dažādos laikos esam dejojuši ļoti dažādas dejas. Ar prieku atceramies tās, ko vienmēr esam gaidījuši un bijuši gatavi dejot kaut nakts vidū. Vīpsnājām par dejām - viendienītēm, par nodevām laikmeta politiskajam krāsojumam, esam pasmējušies par tām, nodejojuši un aizmirsuši. Ar lepnumu dejojam vakardienas un šodienas izcilu horeogrāfu darbus, kurus izpildot, gribējies augstāk pacelt galvu un iztaisnot muguru apziņā “es esmu latvietis un lepojos ar to”. Tādas ir Harija Sūnas “Pie Daugavas” un “Kurzeme”, Ulda Žagatas “Es mācēju danci vest”, Jāņa Ērgļa “Krustimi dejami, krustimi lecami”, Jāņa Purviņa “Sasala jūrīna” un “Rūnu raksti”, vēl daudzas citas.
Lielākais notikums piecu gadu griezumā daudzu tūkstošu Latvijas dejotāju saimei ir Dziesmu un deju svētki. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs vispār dejojam. Dziesmu un deju svētki vispirms ir mūsu - svētku dalībnieku, dziedātāju un dejotāju svētki. Lai piedalītos Deju svētkos, mēs, dejotāji, arī ziedojam - ziedojam laiku, ko atraujam ģimenēm, darbam un mācībām; laiku, kad citkārt izmantotu savus kārtējos apmaksātos atvaļinājumus; mēs arī ļoti bieži piemaksājam ,t.i., ieguldām savus personiskos finansu līdzekļus, lai sagatavotos svētkiem, aizbrauktu uz tiem, lai piedalītos Deju svētkos. Un darām to mēs tikai viena vienīga iemesla pēc - tāpēc, ka kopā dejošana mums patīk, tā rada gandarījumu un prieku gan mums, gan mūsu skatītājiem. Ja nebūtu mūsu, nebūtu arī Deju svētku, un nebūtu vajadzīgi ne deju virsvadītāji, ne režisori, ne scenogrāfi, ne scenāriju autori . Deju svētki nav svētki kādai šaurai elitārai ļaužu grupai, funkcionāriem, sponsoriem, rīkotājiem un arī ne virsvadītājiem. Deju svētki nav finansu projekts. Dziesmu un Deju svētki ir visas tautas svētki . Dziesmu svētki ir tradīcija gandrīz 150 gadu garumā, Deju svētki - 70 gadu garumā. Tā ir jāsaglabā.
Tomēr mums līdz šim nekad nav bijušas tik lielas bažas par Deju svētku nākotni, nekad nav briedis tāds iekšējs protests pret notiekošo, kā pašlaik, gatavojoties ļoti nozīmīgajiem - Latvijas simtgades Deju svētkiem 2018.gadā. Bažas mums ir par Deju svētku rīkotāju mākslinieciskās komandas attieksmi pret dejotājiem un pret Deju svētkiem kopumā un protests mūsos briest par šo svētku repertuāru.
Šobrīd arvien biežāk un biežāk ir dzirdama frāze: “Ja man jādejo šādas dejas, esmu gatavs no Deju svētkiem atteikties.” Tas nav pareizi, tā nav jābūt. Kaut kas nav kārtībā.
Deju svētku veidotāji mums stāsta, ka 2018.gada Deju svētkiem Daugavas stadionā tiek gatavota īpaša, līdz šim vēl nepieredzēta deju izrāde “Māras zeme”, kurā kā organiska sastāvdaļa iekļausies pašlaik apgūstamās dejas, kas ārpus izrādes konteksta nav uztveramas un atsevišķi kā pašvērtības koncertos nav dejojamas. Iespējams, ka ar Deju svētku māksliniecisko vadītāju Jāņa Ērgļa un Jāņa Purviņa prasmi un talantu tādi gara darbi kā, piemēram, “Dievs, sargi Dzimteni” un “Dod mums spēku, dod mums laiku” iekļausies Deju svētku uzveduma sižetā un labi iederēsies topošajā uzvedumā “Māras zeme”, bet mēs nevēlamies šādas dejas dejot divu gadu garumā. Deju svētki netop vienas nedēļas laikā Daugavas stadiona kopmēģinājumos. Deju svētkiem mēs gatavojamies vairāku gadu garumā, apgūstot to plašo repertuāru un ejot cauri vairākām deju skašu kārtām, kurās tiek mērīta un noteikta deju kolektīvu sagatavotības pakāpe un kvalifikācija. Lai sagatavotos Deju svētkiem ,cik vien iespējams labi, mums to repertuārs iepriekš ir jāprecizē un jādejo daudzos koncertos. Un tad notiek tā, ka skatītāji ir neizpratnē par mūsu dejotajām dejām, un reiz atnākuši uz mūsu koncertu, otrreiz vairs nenāk. Vai ir pareizi atgrūst skatītāju? Vai ir labi dejot tukšai zālei? Mēs sabiedrībai radām nepareizu priekšstatu par latviešu skatuves deju kopumā!
Dejā “Dievs, sargi Dzimteni” ( jau ambiciozais nosaukums vien ir ko vērts, Latvijas Valsts himna lai paliek maliņā!), kurai būtu jānoskaņo dejotājus un skatītājus patriotiskai dzimtenes mīlestībai un aizstāvībai, nav nevienas oriģinālas latviskas kustības, tikai aizgūtas pozas un pompozi žesti. Tās muzikālais pavadījums marša ritmā neatbilst latvieša priekšstatam par patriotismu un dzimtenes mīlestību. Mēs mīlam savu dzimteni ar “Pūt, vējiņi” , ar “Tumša nakte, zaļa zāle”, ar “Aiz ezera augsti kalni”. Mēs nepiesaucam Dievu vietā un nevietā. Mēs nemaršējam, nemētājam rokas un nekliedzam “urrā!”. Tas ir raksturīgi citām nācijām un citām politiskajām iekārtām. Mēs labprāt dejojam Jāņa Ērgļa dejas, priecājamies par viņa veiksmēm, bet deju “Dievs, sargi Dzimteni”, tāpat arī “Dod mums spēku, dod mums laiku” ar savu pieredzi spējam novērtēt kā radošas neveiksmes ,horeogrāfisku un muzikālu (autors Juris Kulakovs) bezgaumību, un uzskatām, ka tās nav pelnījušas godu tikt iekļautām Deju svētku repertuārā. Diemžēl kopumā viss uzveduma repertuārs rada iespaidu, ka dejas veidotas lielā steigā. Liela daļa vainas ir arī muzikālajam materiālam. Vairākos gadījumos tas ir nedejisks, drūms , nevajadzīga patosa pilns un slikti aranžēts. Mums ir iebildumi arī pret tā sauktajām deju kolāžām ( agrāk teica- popūriji). Apšaubām, vai šādi deju salikumi ir ētiska attieksme pret 20.gadsimta latviešu deju lielmeistariem. ( Varbūt taisīsim “miksli” arī no Raimonda Paula, Imanta Kalniņa un Mārtiņa Brauna labākajiem skaņdarbiem?) Ja tā domāta kā cieņas izrādīšana, tad izsakām aizdomas, ka Deju svētku skatītājs varētu nebūt tik zinošs, lai atšķirtu, kur beidzas viena autora veikums, un kur sākas nākamais. Deju fragmenti izvēlēti nemākulīgi, dejas un mūzika savienotas mehāniski. Dejotājiem, dejojot gandrīz 5 minūtes garu deju , varētu rasties veselības problēmas.
Starpposms starp Deju svētkiem ir pieci gadi. Šajā laikā notiek deju jaunrades skates, tiek prēmētas labākās horeogrāfijas, izkristalizējas repertuārs, kas tiek dejots vairumā deju kolektīvu, kas patīk gan dejotājiem, gan skatītājiem. Kāpēc šīs dejas netiek iekļautas Deju svētku repertuārā? Kāpēc uz Deju svētkiem pēkšņi parādās steigā “safabricētas” dejas - viendienītes, kuras pēc Deju svētkiem neviens vairs pat neatceras? Vai tā jau agrāk nav bijis pietiekami bieži? Lai atceramies kaut vai tādus darbus kā “Griezies, Laima, atpakaļ”, ”Šķērsu zirgus sapinām”, „Pēdu izmīdīšana”, „Ceļa māte”, „Šķērsām vilku zāģa baļķi” un līdzīgas.
Sižetiski vai tematiski deju uzvedumi Deju svētku ietvaros ir bijuši arī iepriekš - jau kopš 1998.gada, bet tie allaž ir bijuši svētku programmā iekļauti kā otrās programmas ar brīvprātīgu piedalīšanos tiem deju kolektīviem, kas jau apguvuši Deju svētku lieluzveduma repertuāru Daugavas stadionā un vēlas sagatavot vēl citu programmu. Šie uzvedumi notikuši Rīgas Sporta manēžā, Ķīpsalas Izstāžu hallē, Sporta hallē “Arēna”. Mums nebūtu nekādu pretenziju, ja ar topošo deju izrādi “Māras zeme” būtu tāpat.
Mēs lūdzam izvērtēt deju izrādes “Māras zeme” piemērotību 2018.gada Deju svētku Galvenajam lielkoncertam Daugavas stadionā . Domājam, ka šim projektam vairāk atbilst Deju svētku otrās programmas statuss ar brīvprātīgu piedalīšanos un norises vietu sporta hallē “Arēna”. Šajās telpās ir visi priekšnoteikumi, lai tiktu izveidota tiešām vērienīga izrāde - iespējami gaismu un skaņu efekti, dažādu atribūtu, dekorāciju un butaforiju pielietojums, optimizēts dalībnieku skaits, lai izvērstu izrādes sižetu, pietiekams skatītāju tuvums, lai varētu uztvert darbības jēgu. Tādā gadījumā var izmantot arī īpaši šai izrādei un šai reizei gatavotus kostīmus - apdrukātus vai krāsotus, stilizētus vai autentiskus, Ķīnā vai Latvijā ražotus. Noteikumam ir jābūt, ka piedalīšanās izrādē ir BRĪVPRĀTĪGA tiem deju kolektīviem, kas to vēlas un spēj.
Daugavas stadionā mēs vēlētos dejot pēdējos piecos gados aprobētas un popularitāti guvušas horeogrāfijas, kā arī dejas no tā saucamā latviešu skatuves deju zelta fonda, kas tiešām pelnījušas godu tikt iekļautas Deju svētku repertuārā. Pārmetums Deju svētku rīkotāju administrācijai ir tas, ka sabiedrība netiek pietiekami informēta par svētku saturu, paredzēto uzvedumu koncepciju. Nav nekāda skaidrojuma par citām Deju svētku programmām, kuras arī esot paredzētas 2018.gada vasarā. Informācijas trūkuma dēļ arī rodas nevajadzīgi komentāri, ķīviņi ,nesaprašanās un pārmetumi Deju svētku mākslinieciskajiem vadītājiem.
Svētki ir tad, ja mēs varam godāt un sveikt tos, kas to patiesi ir pelnījuši. Svētki ir tad, ja visi kopā izjūtam prieku un gandarījumu. Mēs ļoti ceram, ka 2018.gada Deju svētki izdosies!"
