Kultūra: KULTŪRA: Alvja Hermaņa tuvplāni 2 komentāri
 
Kultūra

KULTŪRA: Alvja Hermaņa tuvplāni

 
Skatīt 2 bildes
DIENASGRĀMATA. Fascinēja, cik dabiski Alvis Hermanis tekstā sasaista savu personīgo dzīvi ar teātri, tādējādi katram ļoti saprotami atklājot teātra virtuves piederumus un procesus / F64
DIENASGRĀMATA. Fascinēja, cik dabiski Alvis Hermanis tekstā sasaista savu personīgo dzīvi ar teātri, tādējādi katram ļoti saprotami atklājot teātra virtuves piederumus un procesus / F64
Publicitātes foto
 
KULTŪRA: Alvja Hermaņa tuvplāni
1 / 2 Bildes 
 
 

Apgāda Neputns izdotajai Alvja Hermaņa Dienasgrāmatai un viņa izrāžu fotoalbumam ideālā gadījumā pie lasītāja būtu jānonāk komplektā, jo tie papildina viens otru.

Dienasgrāmata dod iespēju pietuvoties personībai, protams, tās autora noteiktā distancē, bet albums ļauj ielūkoties režisora darbos. Gaistošā teātra un operas māksla notverta mirkļos, kuru kopums biezajā albumā veido Alvja Hermaņa izrāžu retrospekciju. Taču nav jābūt gaišreģim, lai paredzētu, ka visu ieinteresēto pirktspēja albumu pacelt nespēs, kamēr septiņas reizes lētākā (Neputna cenas) Dienasgrāmata pirktāko grāmatu topos atrodas starp līderiem.

Abas grāmatas tomēr ir autonomas vērtības, kuru lasītāju loks var pārklāties, bet var arī nesatikties. Laimas Slavas sastādītajā albumā ar mākslinieces Ineses Hofmanes veidoto dizainu apkopota Alvja Hermaņa Latvijā un ārzemēs tapušo izrāžu fotogrāfiju izlase. Atlases kritērijs, kā norādīts anotācijā, ir vizuāli interesantākās izrādes, un albumā gūstams priekšstats par 43 iestudējumiem. Redzēto iestudējumu attēli uzjunda atmiņas, noskaņu, emocijas, neredzēto izrāžu fotogrāfijas ļauj sajust to atmosfēru un gūt priekšstatu par estētiku. Katras izrādes fotoliecību kopu iesāk režisora īpaši šim izdevumam rakstītais ieceres komentārs, kas, jo izrāde senāka, jo interesantāks. Teksta daļu veido arī Normunda Naumaņa recenziju fragmenti, Edītes Tišheizeres eseja, Sarmītei Ēlertei sniegtā Alvja Hermaņa intervija un režisora CV. Lasot vienu grāmatu pēc otras, Hermaņa domu atkārtošanās ir gan pamanāma, gan arī saprotama.

Attiecības ar abiem izdevumiem sāk veidoties kopš brīža, kad tie paņemti rokās. Demokrātiskā, mīkstos vākos iesietā piezīmju grāmatiņas lieluma Dienasgrāmata ir parocīga lasīšanai gan uz dīvāna, gan transportā, gan parkā uz soliņa. Albumam, kas laists klajā divās - latviešu un angļu valodas - versijās, piemīt elitārs raksturs. Pērn 50 gadu jubilejas slieksni pārkāpušā, starptautiski atzītā režisora radošās darbības apkopojums ir tik apjomīgs, ka bez traumu riska lasāms/skatāms tikai, novietots uz cietas virsmas. Poligrāfiski kvalitatīvā izdevuma vieta ir grāmatu plauktā, lai atstātu mantojumā nākamajām paaudzēm un pētītu bibliotēkās.

Dienasgrāmata, kurā fiksēti 2015./2016. gada sezonas notikumi, patiesībā ir tāda pati fikcija kā teātris - īstenības imitācija. Tā rakstīta ar domu par izdošanu, tātad - lasīšanai svešiem cilvēkiem. Alvis Hermanis pats to arī skaidri pasaka - tā nav gluži īsta dienasgrāmata. Tomēr forma ir izturēta gandrīz visu 247 lappušu garumā. Beigām tuvojoties, gan pārņem izjūta, ka autors saprot - vēl vajadzētu pateikt to un to, taču nav vairs laika vai iedvesmas spēlēt šo dienasgrāmatas spēli. Bet sākuma daļā azarts un humors sevišķi dzalkstī.

Mani fascinēja, cik dabiski Hermanis tekstā sasaista savu personīgo dzīvi ar teātri, tādējādi katram ļoti saprotami atklājot teātra virtuves piederumus un procesus. Piemēram, viņš atceras gadījumu, kā reiz krišnaītu ēdnīcā piesēdusies klāt sieviete, lai iepazītos tuvāk, un pēc 15 minūtēm sapratis, ka sajaukts ar filozofu Uldi Tīronu. Šī dzīves situācija ļauj viņam aizvest lasītāju pie fakta, ka Tīrons iestudēs izrādi JRT. Labs ir stāsts par lidostā steigā sajauktajām durvīm, kādēļ iegājis tobrīd tukšajā, bet drīz piepildītajā sieviešu tualetē. Ar šo situāciju, kad sēž kabīnē, domā, ko lai dara, un gaida, kad telpā iestāsies klusums un varēs iet ārā, cerībā, ka neviens nepamanīs, autors izstāsta etīdes būtību. Šie «mazie dramaturģiskie ķieģelīši, no kuriem tiek būvēta visas izrādes konstrukcija», viņš raksta, ir teātra pamats, un raksturo savu metodi - etīžu kolekcionēšana.

Alvja Hermaņa Dienasgrāmatā savijas visi trīs laiki - pagātne, tagadne un nākotne -, cauri tiem viņš izved lasītāju, apvienojot savu personisko un publisko telpu. Var teikt, ka dienasgrāmatas trīs galvenās tēmas ir māksla (kultūra), ģimene un politika, jo tās Hermaņa gadījumā ir cieši saistītas. Viņš iestudē izrādi Parīzē, kad 13./14. novembrī tur notiek terora akti, kas Francijas prezidentam liek teikt sabiedrībai - tas ir karš. Lai arī Hermanis tonakt ir Latvijā, viņš ir tuvu tam katlam, kas vārās, un no kura mēs šeit sajūtam dūmu smaku. Alvis Hermanis savā dienasgrāmatā ir emocionāls, gan rakstot par ģimeni, gan politiku. Lasot tekstu, dzirdēju viņa iespējamās intonācijas un toņus, kas variējas no surdinēta siltuma līdz visai kodīgai ironijai. Piemēram, aprakstot «bēgļu» politikas skandālu, kura epicentrā nonāca, atsakoties no sadarbības ar Hamburgas Thalia teātri, viņš neslēpj aizvainojumu pret Vācijas teātru vadītājiem, kuri klusēja, kamēr režisoru viņa atšķirīgā viedokļa dēļ avīzēs aplēja ar mēsliem.

Pie Dienasgrāmatas tiku dienā, kad Alvis Hermanis viesojās LTV1 raidījumā 1:1. Diemžēl Gundars Rēders, kā varēja secināt, nebija redzējis režisora jaunāko izrādi Pakļaušanās un, ieciklējies uz saviem jautājumiem, īsti nespēja tvert ciet Hermaņa pausto domu pavedienus, tāpēc spēle sanāca vienos vārtos. Kaut zināms, tas ir Hermaņa stils - publiski paust kādu domu apgalvojuma formā (ne vienmēr argumentētu), savu reizi izspēlēt provokāciju, līdzīgi kareivim izmetot granātu, lai tā sprāgst, saviļņojot sabiedrību. Jautājums ir, kura doma tiešām ir granāta, kura tomēr varētu būt arī tenisa bumbiņa, ko ar jautājumu mest atpakaļ. Pateiktā, puspateiktā un nepateiktā dēļ manas attiecības ar Dienasgrāmatu veidojās viscaur aktīvas - kā bez partnera palikušam skvoša spēlētājam, jo visi no Hermaņa teksta izrietošie jautājumi vai komentāri atsitās pret sienu un, saprotams, bez atbildes nonāca atpakaļ pie manis. Hermanis pasaka tik daudz, cik grib, sākot no lielajiem politikas līdz mazākiem teātrim veltītiem jautājumiem. Tā ir viņa Diensgrāmata, tās ir viņa tiesības.

Piemēram, saistībā ar Vīnes Burgteātrī iestudēto Revidentu viņš atzīst, ka atgriežas pie materiāla, ja ir nepadarīta darba izjūta. «Arī šajā gadījumā mani visus šos gadus māca aizdomas, ka neesmu trāpījis pareizajā intonācijā, ar kuru jāver vaļā Gogoļa teksts. .. Taču tur kaut kas bija principiāli nepareizi. Un pie tā biju vainīgs es, režisors.» (39. lpp.) Viņš secina, ka Gogoli nevar spēlēt kā brutālu komēdiju, bet kāds ir labotais variants, nepasaka, vien ļauj nojaust par citu intonāciju. Bet to viņš izstāsta LTV1 veidotajā Mārītes Balodes un Andra Miziša filmā Hermanis, kas daļēji fiksē to pašu laiku un notikumus, ko Dienasgrāmata, - Brodskis/Barišņikovs tapšana, Revidents Vīnes Burgteātrī, Trubadūra atjaunojums Zalcburgas festivālā, Fausta pazudināšana Parīzes Bastīlijas operā. Tāpēc, labi atceroties filmu un tagad lasot Dienasgrāmatu, nereti pārņēma dežavū izjūta. Saprotams, ka formulēta doma ir pabeigts darbs, ko nav jēgas pārstrādāt, jo secinājums būs tāds pats. Bet domu graudu Dienasgrāmatā netrūkst. Te viens: «Īstenībā jau katra cilvēka dzīve sastāv no trim agregātstāvokļiem, no trim realitātēm. Mājas dzīve, darbs un astrālā dzīve, kurā klejo mūsu iztēle.» (209. lpp.)

JRT ir īpaša tēma, un tāda ir Alvja Hermaņa attieksme pret to. Viņš lepojas ar teātri, kuru radījis, sola lielas pārmaiņas, kad teātris būs rekonstruēts. Lai gan vienā brīdī pārņem nelāgā izjūta, ka cenšas kādam ko pierādīt. 30. janvāra ierakstā, kad Dienasgrāmata ir pāri pusei, Hermanis atzīst, ka, pārlasot uzrakstīto, secinājis - sanāk paštīksmināšanās. Es par to nodomāju tikai beigu daļā, kad salīdzina Google un JRT darba organizāciju, atrodot šo to kopēju un uzsverot, ka «mēs hronoloģiski bijām pirmie».

Alvis Hermanis daudz domā un raksta par nākotni, pasaules un Latvijas rītdienu. Attiecībā uz kultūru viņš fiksē vairākas problēmas, kas ar kultūru saistītajiem nav atklājums, bet izskaidro lietas, kam izpratnes pietrūkst. (Bet vai tas ir Dienasgrāmatas lasītājs?) Piemēram, par pasaules kultūras komercializēšanos un amerikanizēšanos, par mākslai atņemtajām tiesībām uz neveiksmi, par mūsdienu pasaules mākslas apsēstību ar panākumiem un veiksmi, bez kā mākslinieks krīt ārā no aprites. Alvis Hermanis paredz, ka Eiropu nākotnē sagaida Amerikas modelis, kurā nav Kultūras ministrijas un mākslu subsidē turīgie cilvēki. «Pamazām tauta jeb nodokļu maksātāji atteiksies no kultūras uzturēšanas, un tad vienīgā cerība būs izglītotais, lasi - turīgais, mazākums.» (58. lpp.) Mums vēl ir Kultūras ministrija, tā dotē arī teātrus, bet abās grāmatās tiek izteikta pateicība par atbalstu Jānim Zuzānam - vienam no nedaudzajiem kultūras mecenātiem. Hermanim var piekrist, var nepiekrist, bet domāt un diskutēt viņš rosina gan.

Alvja Hermaņa Dienasgrāmata ļauj tikties ar cilvēkiem, kuru vārdi komentārus neprasa: Plasido Domingo, Anna Ņetrebko, Mihails Barišņikovs, Martins Vutke, Ādolfs Šapiro, Renāta Ļitvinova, Jonass Kaufmans, Pēters Šteins, Valentīna Freimane... Turpat ir aizgājušie - Josifs Brodskis, Vladimirs Visockis, Normunds Naumanis, Ježijs Grotovskis, Večella Varslavāne... Tas ir bagātīgs kultūras slānis, kam Alvis Hermanis ļauj pieskarties, atverot durvis uz savu dzīvi un teātra/operas virtuvi, uz laimi un vientulību.



Komentāri [2]
#
Valdis Freimantāls 10.oktobris 2016 18:06 atbildēt
Mākslai Latvijā jābūt latviskai.
 
#
Viedoklis 9.oktobris 2016 10:08 atbildēt
Reiz lasīju L.Dūmiņas pašas pārdomas (Personība: Mirkļi atmiņu krellēs NRA (Māja).
Nu kaut cik vēlētos plašāku apvārsni, patiešām personības jaudu. Bet slavinājums S.Radzobei jau līdzinājās bezgaumībai. Baigais provinciālisms. Gluži tāpat, kāpēc neviens nevar S.Radzobei atgādināt, ka Z.Radzobes slavināšanu vajadzētu atstāt citiem, ne sev. Elementāri. Viņa jau tikai sevi pazemo.
A.Hermaņa Dienasgrāmata var patikt, var nepatikt, bet neatkarīga cilvēka domāšana gan tā ir.
Tieši tāpat V.Nastavševa drosme diskutēt pievelk.
Nevajag taču mums izdabātāju, kāds labums no viņiem, vai ne? Jo vairāk personību un viedokļu, jo interesantāk dzīvot. Un mākslai tieši ar to jānodarbojas.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers