Šovakar LTV demonstrēs režisora Jāņa Vingra dokumentālo filmu Volontieri. Tā stāsta par ukraiņu civilajiem aktīvistiem, kuri palīdz frontiniekiem aizstāvēt dzimteni un tāpēc nonāk nāves briesmās. Piedāvājam ekskluzīvu sarunu ar filmas centrālajiem varoņiem Rodionu Hrihorjanu un Ivanu Bordunu.
Kā jau lielākā daļa ukraiņu patriotu, arī viņi abi bijuši Eiromaidana atbalstītāji - tomēr, kā tas bija raksturīgs gan revolucionāriem uz Maidana, gan viņu atbalstītājiem revolūcijas laikā visā valstī, abi neplātās ar savu veikumu: «Malku pievedām, palīdzējām dežurēt uz barikādēm.» Savā starpā iepazinušies un sākuši kopā darboties 2014. gada pavasarī, kad jau gāja vaļā Kremļa hibrīdarmijas iebrukums Donbasā.
Jāpiebilst, ka Jāņa Vingra filmas nosaukumā saglabāts oriģinālais vārds Volontieri, kas latviski nozīmē brīvprātīgos, taču Ukrainā ar to saprot brīvprātīgos civilos palīgus - nevis tos, kas uz savu galvu iestājas Bruņotajos spēkos, Nacionālajā gvardē, Brīvprātīgajā korpusā vai kādos partizānu formējumos.
Stāsta Rodions un Ivans:
- Mēs iesākumā vienkārši palīdzējām ar transportu visiem, kam to vajadzēja un kam pašiem nebija. Sociālajos tīklos saņēmām lūgumus, kur vajag ko aizvest, un tos izpildījām. Tāpat kā citi aktīvisti. Bet 2014. gada vasarā parādījās vajadzība vest volontieru saziedoto mantu uz fronti.
- Ko tieši volontieri sagādā armijai, un kas ir tas, ko jūs vedat? Filmā redzams, ka jūsu kravas dārgākā sastāvdaļa ir nakts redzamības iekārtas (termovizieri), tomēr tas nav viss.
- Mums kravā mēdz būt bruņucepures un vestes, zābaki, brīvprātīgo sieviešu izgatavoti maskēšanās tīkli, kaltēti dārzeņi, medikamenti, rācijas, planšetdatori… Citreiz aizdzenam frontei paredzētus auto, pie viena - dažādas kravas. Vienīgais, ko nevedam, - ieroči un munīcija. Mēs piegādājam neletālo aizsardzības ekipējumu. Citreiz frontei piegādājam žurnālistus un fotogrāfus. Jāpiebilst, ka mūsu abu specialitāte ir palīdzības nogādāšana tieši priekšējā līnijā. Tajā, kur aiz mūsējo ierakumiem tālāk ir tikai tukšs lauks, noman’s land, un tad jau pretinieka pozīcijas. Mēs nevaram atstāt savu kravu kaut kur štābā vai noliktavā aizmugurē, jo tad var gadīties, ka mūsu vedums nogulst tajā pašā noliktavā un līdz priekšējai līnijai netiek. Mums pa šo laiku uzkrājusies pieredze, dažos frontes iecirkņos pārzinām visus mazos piefrontes lauku celiņus. Gadās, ka vietējie volontieri zvana mums un prasa, kāda kurā sektorā situācija, kur labāk braukt un kur ne. Jāpiebilst, ka mūsu armijas apgāde ir ļoti uzlabojusies kopš konflikta sākuma, paldies Dievam!
- Varat tagad apmācīt jaunos volontierus?
- Patlaban optimizējam visus transportus, kas dodas uz un no antiterora operācijas zonas: lai nav jātērē laiks un degviela, braucot divreiz tur, kur pietiek ar vienu reizi.
- Kad Kremļa hibrīdarmija sāka šturmēt Doņeckas lidostu, jums abiem nebija sajūtas, ka vajag iestāties Nacionālajā gvardē? Vai tomēr vecums vairs nav tas?
- Tieši otrādi: armijā, Nacionālajā gvardē un Brīvprātīgajā korpusā ir daudzi tādi, kas ir vēl vecāki par mums. Bija, protams, moments, kad mēs paši bijām jau savākuši sev formastērpu komplektus un aprīkojumu. Bet tolaik - 2014. gada pirmajā pusē - pieredzes trūkuma dēļ tika dotas daudzas nejēdzīgas, nesaprotamas pavēles no komandējošā sastāva puses. Tad mēs sapratām, ka būsim noderīgāki kā savāktās palīdzības kurjeri. Mūsu mērķis ir būt pirmajā līnijā, strādāt savas valsts labā tur. Bet, ja mēs būsim armijā un ja mūs aizsūtīs aizmugurē apsargāt sagūstītos separātistus, munīcijas noliktavu, blokposteni, lidlauku vai atomelektrostaciju (kas arī viss ir jādara!), tad mēs no sava mērķa patiesībā būsim attālinājušies. Tāpēc mēs Ukrainai kalpojam labāk, būdami volontieri un nevis kareivji. Patiesībā mēs biežāk nonākam apšaudēs nekā viens otrs armijnieks. Sākumā mēs skaitījām, cik reizes bijām pirmajā līnijā, tagad braucienu skaits jau sajucis… Varētu būt kādi 120. Savam busiņam trīs riepu komplektus esam noplēsuši.
- Separātistus arī satikāt?
- Kādu reizi vakara krēslā mēs nomaldījāmies no īstā ceļa un iebraucām taisni pretinieka blokpostenī. Griezām steigšus riņķī un maucām iekšā sānceliņā. Par laimi, viņi nesaprata, kas mēs esam - tāpat kā mēs sākumā neatpazinām viņus. Harkivas apgabala nomalēs arī vienlaik tika redzēti visādi aizdomīgi elementi…
- Kura bija visbīstamākā epizode?
- 2015. gada sākumā, kad ienaidnieks, pārkāpjot Minskas pamieru, uzbruka Debaļcevei. Mūsējie turējās pēdējiem spēkiem, viņiem bija steigšus vajadzīgas bruņuvestes un citas mantas. Pa ceļam atdevām daļu kravas, kur un kam vajadzēja, braucām tālāk. Toreiz bija ļoti slikti sakari, neviens [mobilais] tīkls praktiski nedarbojās. Nevarējām sazvanīt savus mantu saņēmējus. Sazinājāmies tikai ar īsziņām, turklāt tas notika tā: uzrakstām SMS - zonas nav! Metam telefonu gaisā - kamēr telefons lido, parādās zona, īsziņa nosūtās. Pēc pāris minūtēm metam telefonu gaisā vēlreiz - kad tas piezemējas, atnākusi atbilde. Tā mēs cits citu atradām. (Pa divarpus gadiem mēs tikai vienreiz neesam atdevuši sūtījumu, un tas bija tāpēc, ka nevarējām atrast adresātus.) Braucam tālāk, redzam - stāv mūsējie tanki, artilērija, SAU… Iznāk komandieris, paskatās uz kravu, saka: «Jūsu saņēmēji atrodas vēl kilometrus trīs tālāk uz priekšu, bet tur jau praktiski vatņiki saimnieko, es jūs tur nevaru laist.» Mēs atbildam: mums ir dots uzdevums, mums tur jābrauc - ar labu vai ar ļaunu! Sākam braukt, cik vien ātri spējam, uz mums vate šauj no pārdesmit metru attāluma. Iebraucam norādītajā vietā - ēkas sašautas, neviena nav! Pēc kādām minūtēm vienā dzelzsbetona graustā čīkstēdamas paveras kaut kādas dzelzs durtiņas, pa šķirbu izbīdās stobrs: «Kas jūs tādi?» - «Volontieri.» - «Kādi vēl volontieri?! Mēs jau nedēļu te sēžam aplenkumā! Mums ne tikai ēdamo, mums pat kaujas komplektus nepieved!» Atdevām šiem kravu un braucām atpakaļ, ielenktie mums vēl iedeva līdzi dokumentus nogādāšanai štābā. Bet pēc kāda laika mēs no tās sievietes, kura bija sagatavojusi mūsu vedamo sūtījumu, dabūjām zināt: pateicoties mūsu pievedumam, vīri bija noturējušies vēl nedēļu tajā briesmīgajā pozīcijā, nosedzot mūsējo frontes līniju, lai pie Debaļceves neizveidotos tāds pats «katls» kā pie Ilovaiskas, un mūsējie spēki varēja pārgrupēties, neiet bojā vai nekrist gūstā. Jāuzsver - visas šīs kauju epizodes, par kurām mēs tagad stāstām un kuras redzamas filmā Volontieri, notiek pēc Minskas tā sauktā pamiera noslēgšanas, ko separātisti nav pat domājuši ievērot.
Lai filmētu Rodiona un Ivana gaitas frontē, latviešu kinorežisors Jānis Vingris sekoja viņiem visā frontes garumā no Mariupoles pie Azovas jūras, turpinot ar Volnovahu, Mārjinku, Artemivsku, Piskiem un kauju centrālo punktu - Sergeja Prokofjeva vārdā nosauktās Doņeckas starptautiskās lidostas atliekām. Filmas televīzijas pirmizrāde - šovakar 22.05 LTV.