Nupat Rīgā viesizrādēs nu jau kārtējo reizi bija Jevgeņija Vahtangova Maskavas Akadēmiskais teātris ar izrādi Uzsmaidi mums, Dievs!, ko veidojis teātra mākslinieciskais vadītājs Rims Tumins. Arī lietuviešu režisora vārds bija faktors, kas raisīja pastiprinātu interesi par šo teātri, kas pērn Krievijā atzīts par vienu no visapmeklētākajiem.
Pirms diviem gadiem veidotā izrāde Uzsmaidi mums, Dievs! ir astotā un pagaidām arī pēdējā, ko lietuviešu režisors Rims Tumins iestudējis šajā teātrī. Šā gada sākumā viņš Lielajā teātrī Krievijā iestudēja Dmitrija Šostakoviča operu Katrīna Izmailova jeb Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, nupat sācis iestudēt Sofokla traģēdiju Ķēniņš Edips, kas iekļauta Krievijas – Grieķijas kultūras programmā un šovasar tiks izrādīta Grieķijas pilsētā Epidaurā, kur atrodas viens no slavenākajiem un vislabāk saglabātajiem klasiskajiem sengrieķu teātriem pasaulē ar 14 000 skatītāju vietām. Tumins izteicies, ka ar šo iestudējumu viņš vēlas aktualizēt jautājumu «par cilvēka godu un cieņu, par līderi, kurš spēja no dzīves aiziet nabags un pats sevi izraidīt no valsts». Ja izrāde būs sekmīga, tiek solīts to iekļaut arī Vahtangova teātra repertuārā. Interesantākais ir tas, ka Rims Tumins jau ilgāku laiku publiskajā telpā izsakās par to, ka pienācis laiks iet prom no Vahtangova teātra. Neatkarīgā izmantoja iespēju, lai par šo tematu uzdotu dažus jautājumus Jevgeņija Vahtangova Maskavas Akadēmiskā teātra direktoram Kirilam Krokam.
– Kā jūs kā teātra direktors uztverat to, ka pēdējo gadu laikā Rims Tumins vairākas reizes izteicies, ka vēlas iet prom no Vahtangova teātra?
– Viņš nevēlas iet prom no Vahtangova teātra, tas ir Tumina filozofisko izteicienu nepareizs tulkojums. Pēdējā intervijā krievu valodā viņš teica, ka Krievijā turpinās strādāt, lai mūsu valstis – Krievija un Lietuva – vairāk satuvinātos, lai tieši caur mākslu mēs iemācītos saprast cits citu. Tāpēc apgalvoju – viņš neies prom no Vahtangova teātra. Domāju, ka astoņu gadu laikā, kopš Rims Tumins strādā mūsu teātrī, viņš ir ļoti satuvinājies ar trupu, es pat teiktu – esam iemīlējuši cits citu, mēs cienām cits citu, esam kļuvuši par radnieciskām dvēselēm.
– Tomēr esat gatavi tam, ka tā var notikt? Tieši viņa vadības laikā teātris ieguvis daudzas profesionāļu balvas, arī nostiprinājis savu statusu teātra vidē Maskavā.
– Mēs tam absolūti neesam gatavi, pat negribam par to domāt, lai gan saprotam, ka dzīve ir viens mirklis, tajā var notikt jebkas. Mēs pat nevaram iedomāties, ja kādudien Rims Tumins nebūs ar mums. Tad kas būs ar teātri? Kā teātris sevi atradīs citā laikā, citā mākslinieciskajā stilistikā?
Turklāt viņš pie mums strādā kopā ar savu domubiedru komandu, un tas bagātina krievu kultūru, ienes tajā baltiešu kultūru. Tā ir divu kultūru savstarpēja bagātināšanās, vai tad tas ir slikti?
– Jūsu versija – kāpēc krievu teātra vide pieņēmusi Tuminu?
– Domāju, ka publika viņu pieņēmusi viņa talanta dēļ, viņš veido lieliskas izrādes. Tuminam piemīt reta spēja likt vienā izrādē gan raudāt, gan smieties, gan sajūsmināties, gan brīnīties, un tas trāpa tieši cilvēku dvēselē, un tieši pēc tā publika arī nāk uz teātri. Ja es būtu lietuvietis, es lepotos, ka mans tautietis vada tik lielu teātri tik lielā valstī. Piemēram, lepojos, ka Valērijs Gergijevs vada Londonas simfonisko orķestri.
– Vadīja. Un viņš nav krievs.
– Osetīns. Es taču nesaku, ka viņš par dolāriem vai eiro ir pārdevies angļiem, es tikai priecājos un lepojos par tādiem tautiešiem. Kas tur slikts, ja Krievijā veidotās lietuviešu izrādes saņem uzslavas un dažādas profesionāļu prēmijas?
– Tumins mūsu avīzē intervijā pirms pusotra gada izteicās, ka Lietuvā viņu uzskata par nodevēju.
– Jā, ir cilvēki, kam nepatīk tas, ka viņš strādā Krievijā, bet zinu daudzus cilvēkus Lietuvas politiskajās aprindās, kas Tumina veikumu uzskata par īpašu, par kultūras tiltu starp divām nācijām.
– Tas ir reāls tilts vai tikai skaisti, tukši teksti?
– Domāju, ka tas ir reāls tilts. Piemēram, Lietuvas kultūras dienas notika Vahtangova teātrī. Vai tad tas nav kultūras tilts, kad lietuvieša vadītais krievu teātris dodas viesizrādēs uz Parīzi, Londonu, Ņujorku, Bostonu, arī Rīgu? Rima Tumina vārdam jau ir tāds brends, ka publika viņam uzticas un, kā mēdz teikt, «iet uz Tuminu». Mēs, Maskavā, ar to lepojamies.
– Nupat viņš iestudēja operu Lielajā teātrī, bet viņa pēdējais jauniestudējums Vahtangova teātrī bija pirms teju diviem gadiem.
– Lai režisors savam vārdam iegūtu pasaules slavu, viņam noteikti ir jābūt pieredzei ar operas iestudējumiem. Tā ir kvalitātes zīme profesijā. Tur jāizmēģina spēki. Starp citu, mūsu teātrim ir jau saplānota nākamā sezona, un es varu droši apgalvot, ka Rims Tumins negrasās iet prom. Mēs šobrīd esam šeit, bet Rims Tumins – Lietuvā, aizbrauca apskatīt paša dibināto Viļņas Mazo teātri.
