«Es neņēmu šo darbu, lai cilvēkiem pateiktu ko savu, bet lai cilvēkiem ļautu ieraudzīt sevi. Vēlreiz ieraudzīt sevi,» saka režisors Andrejs Žagars. Šovakar Dailes teātrī viņa režijā Antona Čehova lugas Trīs māsas iestudējums.
– Kad bija skaidrs, ka iestudēsiet izrādi Dailes teātrī, uzreiz arī zinājāt, ko?
– Es vēl strādāju operā, kad Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers man vairākas reizes piedāvāja pamēģināt veidot dramatisko izrādi.
– Kāpēc piedāvājumu nepieņēmāt?
– Biju piekritis vairākiem projektiem ar ilgu sagatavošanās laiku. Turklāt pienākumi operā prasīja savu, biju arī apsēsts ar ideju, ka 2013. gadā Riharda Vāgnera 200. jubileja Latvijā jāatzīmē ar viņa operu cikla Nībelunga gredzens iestudējumiem, un, lai arī pats tos neiestudēju, man bija jāpalīdz radošām komandām, lai šis cikls tiktu veiksmīgi realizēts. Tobrīd, kad Dž. Dž. Džilindžers izteica piedāvājumus, man bija iespēja veidot četrus iestudējumus – divos teātros Tanheizeru (Prāgā un Maskavā), divos teātros – Loengrīnu (Bratislavā un Viļņā), man bija jākoncentrējas šiem darbiem.
Galu galā, ir nopietni atgriezties Dailē – teātrī, kurā es esmu sācis savu karjeru uz skatuves, man tam bija cienīgi jāsagatavojas. Gara atbilde uz jautājumu, kāpēc es tolaik nevarēju uzņemties savu debiju dramatiskā teātra režijā.
– Un tomēr – zinājāt, ko iestudēsiet?
– Gribēju iestudēt krievu klasiku, jo tajā ir izcilas dramaturģijas pērles. Biju domājis kādu no Maksima Gorkija darbiem, bet, tā kā jau bija tapusi izrāde Saules bērni, tad nosvēros uz Antona Čehova Trīs māsām, jo Dailes teātrī šī luga pēdējo reizi iestudēta pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.
– Ļoti pragmatisks, varētu pat teikt – izkalkulēts lēmums.
– Jā, bet visi apstākļi arī sakrita – Čehovs man ir tuvs autors, varētu teikt, ka jau sen biju apsēsts ar vēlēšanos iestudēt kādu no viņa darbiem, bet būtiski arī tas, ka teātrī ir jau pieredzējuši jaunās paaudzes aktieri, tas nozīmē – bija iespējas izveidot labu ansambli. Jo trīs māsu lomas ir jāspēlē tajā vecumā, kādu autors arī norādījis, nevis tad, kad viņas būtu vairāk pieredzējušas dzīvē un profesijā, bet vienlaikus arī – vecākas.
– Vai brālim, aktierim Jurim Žagaram, speciāli pataupījāt vienu no interesantākajām vīriešu lomām?
– Neredzu citu aktieri, kas, ņemot vērā Jura dzīves un profesionālo pieredzi, šajā teātrī varētu nospēlēt Veršiņina lomu. Turklāt mēs abi ļoti nodalām profesionālo un privāto dzīvi. Pēc mēģinājuma brālis man var pateikt savu viedokli, bet iestudēšanas procesā mēs esam režisora un aktiera attiecībās. Starp citu, man ir liels pārsteigums, ka ar viņu ir ārkārtīgi viegli strādāt. Viņš nerunā pretī, saprot mani, kad esmu pateicis vien pusteikumu, un bieži vien man saka: «Es saprotu, runā ātrāk.» Esmu pieradis pie tā, ka vairākums solistu raugās manī ar neizprotošām acīm, un esmu radis meklēt plašus skaidrojumus un formulējumus, bet Juris mani saprot ļoti ātri un apbrīnojami veikli var mainīties gluži kā hameleons.
– Teicāt, ka jau sen bijāt apsēsts ar vēlmi iestudēt Čehovu. Zināms, ka vienā un tajā pašā darbā, lasot to dažādos vecumos, cilvēks arvien atrod ko citu, kam iepriekš nebija pievērsis uzmanību vai arī nav uzskatījis to par būtisku. Kas jums šodien ir būtisks Trīs māsās?
– Mēs visi dzīvojam savā realitātē – profesionālajā, ģimeniskajā, attiecību vidē, un visi pēc kaut kā ilgojamies. Visi, labi – lielākā daļa cilvēku, grib tiekties uz kaut ko labāku. Grūti ir īsi pateikt... Ja godīgi – strādājot pie šī iestudējuma, es nedomāju par idejām un dzīves jēgas atklāsmēm, daudz svarīgāk, ka šajā iestudējumā bija interpretācijas iespējas, jo šajā darbā ir dažādi un ārkārtīgi spilgti varoņi, kas sevī ietver raksturīgus un arī atšķirīgus cilvēka tipus, un šīs tēlu attiecības ir ārkārtīgi spilgtas un reizē arī smalkas. Man bija vilinājums krāšņos raksturus šifrēt, protams, balstoties uz konkrētā aktiera dotumiem, temperamentu un iztēli. Es neizvēlējos šo darbu, lai cilvēkiem pateiktu ko savu, bet lai cilvēkiem ļautu ieraudzīt sevi. Vēlreiz ieraudzīt sevi. Vismaz man līdzpārdzīvojums teātrī ir vissvarīgākais – kad redzu savu dzīvi, savas problēmas, savas domas, īsi sakot – kad identificējos ar kādu no varoņiem.
– Jums ir versija, kāpēc Čehovs Trīs māsas nosauca par komēdiju, bet mūsdienās tās žanrs tiek formulēts kā drāma?
– No laika, kad Čehovs rakstīja šo darbu, būtiski mainījusies vērtību pasaule, šobrīd daudz aktuālāka ir materiālā pasaule, nevis vērtības. Un vēl – cilvēku apziņā ir mainījies armijas un Maskavas tēls, tie mūsdienu cilvēkam rada citas asociācijas, bet attiecības, pārdzīvojumi, sapņi un to realizācija – viss ir mūsdienīgi, nekas nav mainījies. Tikai mūsdienu cilvēki, kas dzīvo daudz materiālākā pasaulē, nokļūstot lugas varoņiem līdzīgās situācijās, lieto antidepresantus.
– Vai arī dodas pie psihoterapeita. Tad, jūsuprāt, problēmas, ko mūsdienās varētu apspriest ar psihoterapeitu, toreiz cilvēki apsprieda ar tiem, kas ir blakus un ir svarīgi?
– Tā varētu teikt, bet ar būtisku piebildi – tad, kad ir atklāti.
Ģimenei lugā Trīs māsas visskaistākais laiks bija Maskavā un tad, kad māte bija dzīva. Pēc mātes nāves tēvs viņus aizvedis uz provinci, bet arī tur, kur viss šķiet provinciāls, slikts, pat laika apstākļi, bet cilvēki – rupji, neizglītoti un primitīvi, tēvs spēja radīt ģimenei labvēlīgus apstākļus, bet tēva – ģimenes ass zaudēšana, padara šo cilvēku dzīvi sarežģītu. Trīs māsas arī meklē izeju, un viena no tām ir strādāt, nevis sapņot un skumt. Tā ir trauma, ko rada ģimenēs pāragri aizgājuši vecāki.
– Vai rēķināties ar to, ka interese par jūsu darbu būs sakāpināta – turpat trīs gadus bijāt prom no Latvijas kultūras vides. 2014. gadā te iestudējāt operu Trubadūrs, pirms neilga laika šī teātra mazajā zālē kamerizrādi Ziloņa dziesma, un tas ir viss.
– To apzinos, bet es nevaru domāt tikai par to, kā radīt izrādi, ko kritika labi novērtētu. Kad lasu kritikas par citu režisoru iestudētajiem darbiem dramatiskajos teātros, es bieži tām nevaru piekrist, pat radikāli. Būšu atklāts – bieži vien redzu, ka kritiķim saprast režisoru traucē kritiķa attiecību pieredze un arī uzskati par cilvēku attiecībām. Ja cilvēks pats ir pārdzīvojis daudz ko no tā, ko viņš redz un analizē, tad viņam ir vieglāk atpazīt režisora atskaites punktus un profesionālos kritērijus. Plus vēl grūti definējamais jēdziens – gaume.
– Jums nav bail no kritikas?
– Ja esi izvēlējies šo profesiju, ir jārēķinās ar to, ka tavu darbu vērtēs, turklāt vērtējums var būt ļoti dažāds. Pie tā ir jāpierod. Jau vairāk nekā 30 gadus esmu mākslas pasaulē, esmu pieradis pie kritikas. Svarīgi ir kas cits – vai publiskajā vērtējumā ir analīze. Jā, emocionāli es uztveru, iespējams, sāpīgi, bet, ja norādes uz neizdarīto vai nesaprasto manā koncepcijā, ir konstruktīvas, es varu tās izmantot tālākajai attīstībai. Mani tracina paviršas kritikas, kurās cilvēks tikai no sava skatpunkta un ar nepietiekamu intelektuālo kapacitāti ātri ir izteicis savas sajūtas par izrādi, tās neko nedod nevienam māksliniekam.
– Maskavā esat iedzīvojies? Piedalāties šovos, vadāt aktieru un režisoru kursu Krievijas Valsts teātra mākslas universitātē (GITIS), iestudējat izrādes. Jums tur ir laba aizmugure?
– Nē, jūsu nosauktais jau nenotiek uzreiz, bet – ilgstošā laikā, lēnām un pamazām. Kā Latvijas operas direktors divas reizes tiku aicināts piedalīties operas un baleta jauno solistu televīzijas konkursu žūrijās, un pēc tam man piedāvāja vadīt šovu kopā ar Ilzi Liepu. Arī GITIS mani uzaicināja vēl tad, kad biju operas direktors, jo institūtam bija politika aicināt pasniedzējus un kursa vadītājus no ārzemēm. Es vadu neklātienes kursu, tas nozīmē – divas mācību sesijas gadā. Pirmos divus gadus strādāju ar milzīgu entuziasmu un prieku, bet tagad saprotu, ka stundu skaits, kas topošajiem muzikālā teātra aktieriem un režisoriem tiek atvēlēts mācību procesā, ir nepietiekams, lai sasniegtu tos rezultātus, kurus es gribētu. Jebkurā gadījumā – tā bija vērtīga pieredze.
– Bija? Jūs neturpināsiet strādāt GITIS?
– Mani pirmie studenti pavasarī beigs institūtu, man piedāvā ņemt jaunu kursu, bet ir jāizvērtē, vai varu to uzņemties.
– Vai šo lēmumu varētu ietekmēt divu konkursu rezultāti, kuros piedalāties?
– Jā. Jo no tā būs atkarīga mana aizņemtība, mana dzīve.
– Kāpēc jūs vispār piedalāties šādos konkursos, proti, pretendējat būt par operas vadītāju divos operteātros Eiropas Savienības valstīs, kuras, protams, neatklājat?
– Tā ir ierasta prakse Eiropas valstīs. Mūsu valstī ir tikai viens operteātris, un, ja ilgi esi to vadījis, patiesībā nav iespējas aug tālāk. Teiksim, Francijā vai Vācijā, kur ir daudz operteātru, vari karjeru sākt C kategorijas teātrī un pēc tam turpināt B un A līmenī. Tas nozīmē – vienīgā iespēja man ir atsaukties aicinājumam piedalīties konkursā uz operas vadītāja amatu.
– Tas saprotams, bet kāpēc jums nepietiek tikai ar režiju?
– Pusmūžā gribas nezaudēt saikni ar Latviju un cilvēkiem, kas man tuvi. Esmu sapratis, cik ļoti tās man pietrūcis pēdējos 10 gados, kad tik daudz esmu pavadījis laika ārpus Latvijas dažādās pasaules valstīs. Vienlaikus esmu sapratis, ka profesionāli attīstīties un izmantot savu pieredzi diemžēl Latvijā man nav iespējams. Latvijā varu iestudēt izrādes, bet kā kultūras institūcijas vadītājam man nav perspektīvas.
– Jums gribas vadīt?
– Gribas. Un, protams, man gribas vadīt tādu mākslas institūciju, kurā es varu apvienot, manuprāt, spilgtākos talantus, un Eiropā, kur teātri galvenokārt strādā pēc projektu, nevis repertuāra teātra principa, kuros ir lielāks finansējums, lai tas būtu iespējams.
– Un tomēr – kāpēc jums nepietiek tikai ar režiju?
– Vienmēr esmu gribējis arī pastāvīgu darbu. Turklāt būtu muļķīgi neatsaukties piedāvājumiem, jo es savā dzīvē jau esmu atteicies no līdzīgiem aicinājumiem – vadīt teātri ārpus Latvijas. Ja es vēl gribu augt un kaut ko izdarīt kā mākslas iestādes vadītājs, tad šis ir pēdējais brīdis. Mani fascinē, ja varu veidot jaudīgus mākslinieciskus projektus, ne tikai realizēt savus personiskos radošos mērķus. Teikšu atklāti – man vairs negribas kāpties atpakaļ, un, ja eju uz nākamo administratīvo posteni, gribu, lai man arī būtu lielākas iespējas darīt vairāk un vērienīgāk, nekā to esmu darījis pagātnē.
– Kāda bija sajūta, kad aizgājāt no operas 2013. gada rudenī?
– Tas bija izjūtu kopums. Loģiski domājot, sapratu, ka vienu valsts finansētu institūciju neviens nevar vadīt mūžīgi, jo tas nav privāts bizness. Emocionāli tas bija pazemojoši – piedalīties konkursā trīs kārtās, tajā iegūt visaugstāko novērtējumu, pēc kura kultūras ministre vienalga atrada iespēju tikt no manis vaļā. Protams, man bija rūgtums, ka zaudēju iespēju realizēt savu māksliniecisko redzējumu. Visvairāk žēl, ka 2014. gada projektus, kas bija plānoti Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros, kuriem biju tērējis daudz laika un enerģijas, nevarēju novest līdz finišam. Toreiz man piedāvāja palikt operā kā padomniekam ārlietu jautājumos, bet man nešķita profesionāli saistošs šis piedāvājums.
– Un kas ir tas labais, ko esat ieguvis, 17 gadus vadot operu?
– Sāksim ar slikto. Visu šo 17 gadu laikā, kuros mainījās nez cik kultūras ministri, nekad nebiju izjutis spiedienu vai diktātu no valsts varas puses, vienmēr biju atradis dialogu ar nozares ministru neatkarīgi no viņa attieksmes pret operu kā pret žanru. Un tajā brīdī es pirmo reizi saskāros ar izdarībām, ko grūti nosaukt par profesionālām. Apzinos, ka mana komanda vēlējās operu kā mākslas institūciju iezīmēt starptautiskajā mūzikas kartē pasaulē, tāpēc mākslinieciskās ambīcijas vienmēr bija lielākas nekā finanšu iespējas, bet... Labais? Pēc aiziešanas no operas, man pēkšņi bija laiks tam, kam līdz tam pietrūka vai arī kas nešķita tik svarīgi. Dzīves un darba temps bija straujš, arī ambīcijas un prasības pašam pret sevi bija milzīgas, bet pietrūka laika tās īstenot man pieņemamā kvalitātē. Nu pēkšņi man bija laiks pašam sev.
– Nebija sajūtas, ka esat kā no laivas izmests?
– Pirmos trīs mēnešus. Kāpēc to vaicājat?
– Tāpēc, ka jums tolaik, kad netika pagarināts līgums kā operas vadītājam, bija 55 gadi, un pieļauju, ka vīrietim tajā vecumā gribas stabilitāti, nevis visu sākt vēlreiz no gala, turklāt, jūs iestudējumus veidojat galvenokārt citviet pasaulē, tas nozīmē – dzīve uz čemodāniem. Tolaik vienā vietā bijāt nostrādājis 17 gadus, izveidojis savu sistēmu, bet režijā bijāt joprojām iesācējs, lai arī ar vairāk nekā desmit iestudējumiem desmit gadu laikā.
– Es jau neesmu izņēmums – Latvijā nav tik daudz iespēju profesionāliem izaicinājumiem. (Ilga pauze.) Šādi notikumi dod jaunas atziņas... Tiem, kuri Latvijā strādā uzņēmējdarbībā, vienmēr būs iespēja nomainīt darba devēju vai veidot pašam savu biznesu, bet mākslas pasaulē Latvijā strādājošajiem jārēķinās ar to, ka vienā brīdī vari zaudēt visu. Visu. Jārēķinās ar to, ka stabilitāti neviens nevar garantēt, patiesībā jāuzskata – tās nav, un nebūs nekad.
– Ja izturēsiet konkursu, ja kļūsiet atkal par vadītāju...
– ...tad būs daudz kas, kā nupat teicāt, būs jāsāk no jauna.
– Piemēram?
– Jāveido kontakti vietējā sabiedrībā – politiskā un biznesa elitē, kas bieži vien ir vislielākais atbalstītājs, un ne tikai finansiālais, arī viedokļa veidotājs, bet, lai to izdarītu, apmēram gada laikā būtu jāiemācās vietējā valoda. Gan tāpēc, lai izrādītu cieņu, gan tāpēc, lai pats justos komfortabli. Protams, darba valoda institūcijā varētu būt angļu valoda, bet uzskatu, ka vietējās valodas prasme ir obligāta, lai gan neko tādu parasti neparedz līgumi ar kultūras institūciju vadītājiem Eiropā. Viss iepriekš teiktais nav viegli īstenojams.
– Solistu pieprasījumu parasti mēra ar viņu aizņemtību laika perspektīvā. Cik tālu sniedzas jūsu radošie līgumi?
– Zinu, ko turpmāk darīšu pusotra gada laikā. Esmu nomainījis aģentūru, jo ir aģentūras, kas vairāk strādā ar režisoriem un diriģentiem, un ir tādas, kas specializējas uz solistiem. Man nākamais projekts būs Spānijā. Pēc tam Brazīlijā, kurā paredzētais iestudējums pārbīdījās uz priekšu olimpisko spēļu dēļ, vien ceru, ka tas nepazudīs pavisam. Ir divi uzaicinājumi strādāt Maskavā.
– Pieņemsiet?
– Skatīšos, kāda būs situācija. Viens uzaicinājums ir no Tagankas teātra – ļoti leģendāras trupas, ar kura radītāju un ilggadēju vadītāju Juriju Ļubimovu, kurš nu jau ir aizsaulē, man bija iespēja savulaik tikties. Tagankas teātris pēdējos 20 gadus ir dzīvojis milzīgās problēmās, trupa sadalījusies divās daļās, bet šobrīd tur ir jauna mākslinieciskā vadība. Mani nedaudz biedē atmosfēra teātrī, nezinu, vai tur būtu iespējams pilnvērtīgs radošs darbs. Protams, šī teātra vārds ir slavens un leģendārs, bet zināms arī, ka iekšēji tur notiek ķildas starp grupējumiem.
– Pēc notikumiem Krimā daži mūsu mākslinieki atteicās no piedāvājumiem strādāt Krievijā, daži pat pārtrauca jau esošus projektus, daži joprojām turpina turp doties. Jūs neuzdevāt sev jautājumu par to, vai jums vajag strādāt Krievijā, lai gan skaidrs – tur ir citi mērogi ne tikai radošajā, bet arī finansiālajā ziņā?
– Tagad brauc gan individuāli mākslinieki, gan kolektīvi. Mākslas pasaulē zināmā brīdī vari paust savu nostāju, jo tas ir ne mākslinieka, bet katra cilvēka pienākums. Man nav bijis iemesla darīt ko līdzīgu.
– Cik var spriest no publiski pieejamās informācijas, jūsu sadarbība ar Krieviju aktivizējās neilgi pirms un arī pēc notikumiem Krimā.
– Tajā brīdī, kad viss tur notika, es filmējos Ukrainā, filmā ar nosaukumu Okupācija. Tā ir veltīta 1920. gada notikumiem Ukrainā – kā boļševiki neļāva izveidoties neatkarīgai valstij. Tomēr filma nav pabeigta dēļ politiskās un finansiālās situācijas, bet ceru, ka to pabeigs. Tā kā man nebija jāpieņem nekāds politisks lēmums. Tajā pašā laikā man bija atbildība pret studentiem – es zināju, ka nepametīšu savu kursu GITIS. Man nebija iemesls paust savu protestu.
– Jūsu tēvs ir ukrainis, pats esat dzimis Krievijā, Sibīrijā, kur bija izsūtīta jūsu ģimene. Kur jums ir tā vieta, pēc kuras sirds smilkst gluži kā trim māsām, kas tiecas uz Maskavu?
– Jo vecāks kļūstu, jo vairāk atceros katru dabas stūri un mājas detaļu, kurā esmu pavadījis bērnību. Esam atguvuši vecvectēva īpašumu Kalna Žagari, kuru brālis Juris burvīgi atjaunojis un iekārtojis – blakus senajai daļai ir moderna jaunā daļa. Man Rīgā ir tieši tāds dzīvoklis, kādu es gribēju – klusā gājēju ieliņā ar skatu uz baznīciņu. Un vienalga – nobraucot garām šķībajai koka mājai Cēsīs, kur esmu dzīvojis līdz kādiem 20 gadiem, mani pārņem smeldze līdz asarām. Ar brāli esam par to runājuši, ka šai mājai, kas nekādi nav saistīta ar mūsu dzimtu un kur bijām spiesti dzīvot, nevaram pat garām braukt... Mēs dzīvojām trūcīgi, bet mums bija skaista bērnība.
– Kā jūs raksturotu dzīves periodu, kurā šobrīd esat?
– Esmu nopietnas izvēles priekšā. Līdz šim man dzīve visu laiku piespēlējusi iespējas, man tikai vajadzējis tās pieņemt un iet uz priekšu. Kad man piedāvāja vadīt operu, es nebiju īsti gatavs to darīt, bet – tas bija izaicinājums īstajā laikā, jo Latvijas valsts veidojās, mēs visi gribējām atgriezties Eiropā ne tikai vārdos, bet pēc būtības. Arī režija atnāca – 2003. gadā bija nepieciešams īsā laika periodā un ar mazu budžetu iestudēt Klīstošo holandieti, turklāt izrāde tika izrādīta Zviedrijā, ļoti specifiskos apstākļos – brīvā dabā. Apzinājos, ka ar šo darbu es varu paklupt uz visiem laikiem. Man bijuši daudzi izaicinājumi, dažus esmu pieņēmis, no dažiem – atteicies. Šobrīd manī ir iestājies man neraksturīgs rāms miers. Šobrīd esmu apstājies, nevis apturēts vai nobremzēts, bet tieši apstājies savā skrējienā. Nevis lai slinkotu un pašpietiekamā bezdarbībā nīkuļotu, bet lai padomātu, sajustu un ieraudzītu to, ko neesmu ieraudzījis tad, kad esmu bijis skrējienā. Šobrīd esmu gatavs ne tikai pieņemt, bet arī cīnīties par jaunu izaicinājumu savā dzīvē. Un, zinot manas ambīcijas, tas varētu būt nopietns izaicinājums.
