Režisors Pēteris Krilovs. Pasaulē sāk valdīt neototalitārisms

«Šajā darbā izstāstīts par cilvēka dzīvi totalitārisma režīmā, tomēr tajā nav režīma tiešas kritikas, bet ir parādīts, ko hipervara dara ar vienkāršiem cilvēkiem, ar viņu domāšanu un psiholoģiju, tādām elementārām, bet svarīgām lietām. Šis romāns stāsta arī par to, ko esmu piedzīvojis, – par padomju laika kroplībām,» uzskata režisors Pēteris Krilovs. Rīt Dailes teātrī pirmizrāde viņa jaunākajam iestudējumam – izrādei Lielā melu burtnīca.

Brīvprātīga pakļaušanās

Lai gan Latvija jau gadsimta ceturksni ir tikusi ārā no totalitāras valsts, režisors Pēteris Krilovs uzskata, ka tieši šodien par to vajag runāt. «Totalitārisms neiznīkst vienā dienā. Domāju, ka Latvijā ir maz mākslas darbu, kas runātu par totalitārismu, tāpēc šis jautājums paliek, it kā gaisā karājoties. Jaunie cilvēki par tiem laikiem spriež gandrīz vai no komiksu viedokļa, proti, padomju režīma laikā seksa nebija, naudas nebija, tātad - problēmu nebija, bet tas izslēdz jebkādu izpratni par to laiku, tas laiks kļūst vai nu ļoti komisks, vai nekāds.»

Vienlaikus režisors ir pārliecināts, ka šis no konkrētības abstrahētais darbs, kurā neviena valsts, valoda vai režīms nav nosaukti vārdā, runā ne tikai par sen aizgājušiem laikiem, jo liela daļa sabiedrības Latvijā joprojām nav tikusi vaļā no totalitārisma laika sekām. «Ja kāds atnāk ar spēcīgu militāru spēku un diktatorisku varu, ir skaidrs – nedarīsi tā, būs represijas, lode pierē, Sibīrija, cietums vai vēl kaut kas, briesmīgi tas ir, bet – saprotami. Neototalitārisms, kas tagad sāk valdīt pasaulē, ir tāds, ka cilvēki paši sev uzliek ierobežojumus, grožus brīvībai, paši sev iestāstīdami, ka tā vajag, jo tā visiem būs labāk. Nav sodu, gandrīz vai arī nav represiju, bet ir pašcenzūra un sevis ierobežošana, un tās ir neototalitārisma pazīmes. Kaut vai... Negribas pārāk aktualizēt šī iestudējuma nozīmi, bet tie murgi par tikumības normām, kas jāievēro izglītības sistēmā, vienkārši izsauc vemšanu, jo tas ir tas pats, kas totalitārisma laikos. Tomēr būtiskais – tolaik tā rīkojās represīvas varas dēļ, bet šodien tā ir it kā brīvprātīga pakļaušanās. Man nav skaidrs, kāpēc šodien pakļaujas dīvaini domājošiem cilvēkiem, kas iekļuvuši varā un sāk citiem cilvēkiem diktēt savus dīvainos priekšstatus par tikumības normām un izglītošanu. Iespējams, kāds arī neatpazīst idiotisma izpausmes, tomēr uzskatu – ja cilvēks aizdomātos, ja paanalizētu, kas patiesībā ir tas, ko kāds izdomājis un uzspiež citiem, tad nebūtu tālu jārok, lai saprastu, ka to izdomājis idiots. Zināmā mērā tās ir totalitārisma sekas, bet esmu pārliecināts, ka galvenā problēma – cilvēki īsti nezina, ko darīt ar demokrātiju, viņiem nav instinktīvas tieksmes pēc personiskas brīvības, izpratnes par to un prasmes to izmantot. Cilvēki drīzāk ir gatavi pieņemt simtiem ierobežojumu savai dzīvei, jo tad visiem it kā būs labi, un politiķi to izmanto. Cik bieži dzirdām sakām – ja nedarīsim tā, visiem būs slikti. Teiksim, atnāks bēgļi, homoseksuālisti un vēl nezin kas, un mēs busim pagalam. Patiesībā tā ir spekulācija, tās sekas – cilvēku pakļaušanās. Šausmīgi, ka cilvēkiem brīvība nav vajadzīga, jo viņi nezina, ko ar to darīt.»

Triloģijas autore Agota Kristofa ir dzimusi Ungārijā, 1956. gadā emigrējusi uz Šveici, pēc tam dzīvojusi Francijā. Daļēji autobiogrāfiskā romāna pirmā daļa Lielā burtnīca klajā nāca tikai 1986. gadā, kad autorei bija jau 50 gadu, pēc pāris gadiem iznāca triloģijas otrā daļa Pierādījums, vēlāk trešā daļa – Trešie meli. Darbs aizsākas ar notikumiem 2. pasaules kara laikā. «Kad studēju institūtā Maskavā, man bija arī kursabiedri ungāri. 1956. gadā Ungārijā notika viena no asiņainākajām pretestības kustības sacelšanām pret padomju režīmu, bet Eiropa to vairs neatceras. Ungāri tika arī pie ieročiem, sāka apšaut savus līderus – komunistus, sodīt par to, ka viņi uzspieduši totalitāro režīmu, un dažu dienu laikā Padomju Savienība tur izmeta milzīgu desantu gan provincēs, gan jo īpaši Budapeštā, un slaktiņš gāja vaļā. Neaprakstāms slaktiņš. Tajā laikā uz īsu brīdi atvērās robežas, un simtiem tūkstošu ungāru aizgāja kājām uz Rietumeiropu, galvenokārt uz Austriju un Šveici. Arī ļoti slaveni mākslas darbinieki, operatori, režisori, kas pēc tam strādāja Holivudā. Arī šīs grāmatas autore, kas tolaik bija ļoti jauna.»

Emocionālās atmiņas skolotājs

Gandrīz 30 gadu Pēteris Krilovs ir arī pedagogs, ilgu laiku skolojis jaunos aktierus un režisorus, bet pēdējos desmit gados Latvijas Kultūras akadēmijā māca topošos filmu nozares speciālistus. «Kultūras akadēmijā esam izstrādājuši jaunu programmu, vasarā uzņemsim daudzskaitlīgu kursu. Pēdējā laikā mūsu kino studenti plēš balvas un atzinības daudzviet pasaulē, tātad ir labi kvalitatīvi rādītāji,» atzīst Latvijas Kultūras akadēmijas audiovizuālās mākslas apakšprogrammas direktors un piebilst, ka arī jaunais režisors Renārs Vimba, kurš pirms mēneša saņēma Berlīnes starptautiskā kinofestivāla balvu Kristāla lācis par savu debijas filmu Es esmu šeit, ir LKA absolvents. Arī Latvijas simtgadei veltītajos filmu projektos, kuru izvērtēšanā piedalījies arī Pēteris Krilovs, neraugoties uz sīvu konkurenci, ir vairāki debijas darbi. «Man labākais rādītājs tam, ka mums iet labi, ir tas, ka pērnajā rudenī Rīgā notikušajā starptautiskajā īsfilmu festivālā, kurā bija lieliska žūrija un ārzemju viesi, man nāca klāt igauņi, kas mums ir vissīvākie konkurenti, un no sarunām varēju noprast, ka mūsu studenti parādīja tādu līmeni, kas viņiem kož kaulā. Vienmēr jau var atrast, kur piesieties, bet viss ir labi – mēs ejam uz priekšu.»

Kinorežisora pēdējā filma Uz spēles Latvija uz kinoekrāniem iznāca 2014. gadā, saņēma Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu kategorijā Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, bet nu kinorežisors mazliet iepauzējot ar kino, jo pats esot vairākās žūrijās, bet par naudas piešķiršanu savam projektam lemt nedrīkstot. «Gribu uzņemt vienu dokumentālu filmu, bet man grūti dabūt to uz riteņiem, jo esmu daudzās komisijās eksperts... Nodoms ir, bet nezinu, kad iesākšu.»

Latvijas Kultūras akadēmijas prorektoram radošajā darbā ir sava versija par to, kāpēc viņa pārstāvētajā augstskolā joprojām ir lieli konkursi, kāpēc jaunie cilvēki vēlas apgūt radošas profesijas, kas mūsdienu pragmatiskajos apstākļos nesola finansiāli sekmīgu dzīvi. «Domāju, tas saistīts ar emocijām. Man ir teorija, ka emocijas, tātad – māksla, dod spēcīgu, kompaktu, saglabājamu pieredzi un atmiņu. Pieņemsim, ka sabiedrība un valsts izdzīvo smagu periodu, un, ja par šo periodu nerodas mākslas darbi, tad, patiesību sakot, var uzskatīt, ka šī sabiedrība, šī valsts to ir izdzēsusi no atmiņas, tas it kā nav bijis, jo nav pārdzīvojuma formas. Ja nav pārdzīvojuma, nav nekā, kā krievi saka – piši propalo, principā – esi tukši nodzīvojis, tev nav ko teikt par to laiku. Māksla dod priekšstatu par emocionālo dzīvi, par cīņām un konfliktiem, bet dod arī emocionālo atmiņu, ko nevar sniegt nekas cits, tikai māksla.»

Visu laiku bliezt

«Esmu darbaholiķis, visu laiku bliežu kaut ko,» atzīst Pēteris Krilovs un paskaidro, ka viņa dzīve paiet vai nu kopā ar studentiem, vai iestudējot izrādes, vai veidojot filmas. Arī lasot viņš nepieciešamības dēļ, kad kaut kas ir jāsaprot vai jāatrisina, naktīs sēžot internetā vai grāmatās. «Tā es to savu dzīvi vadu,» viņš pasmaida. Mūsdienās tik populāros sociālos tīklus viņš tikpat kā neizmanto, katrā ziņā ne jau viedokļa paušanai par aktuāliem sociāliem notikumiem. Viņš paskaidro: «Neko vairāk par sveicieniem jubilejās tikpat kā nerakstu sociālajos tīklos, jo man šķiet muļķīgi šādā veidā izpaust savas domas, tas ir tāpat kā iet pa ielu un skaļi runāt. Kāda jēga?»

Protams, viņam ir viedoklis par to, kas notiek Latvijā un Eiropā, daudz kas arī nepatīkot. «Daudz kas man nepieņemams notiek tāpēc, ka Latvijā varu ir ņēmuši pastulbi cilvēki, šo varu ir uzurpējuši, un tam klāt arī daudzu cilvēku apātija plus lejupejošā demogrāfijas līkne, tas daudz ko veido bēdīgi un bezcerīgi. Es necepos par to, ka Latvijā būs arvien mazāk cilvēku, man pat ir vīzija, ka nākotnē šī būs skaista, zaļa zeme, kurā dzīvo maz cilvēku. Tajā ir kaut kas drusku bēdīgs, vienlaikus – tas jāpieņem. Labi, ja starp tiem cilvēkiem, kas tomēr dzīvos Latvijā, būtu vairāk gudru cilvēku, un tieši izglītībā, kurā arī es strādāju, ir daudz ko darīt. Protams, lai pastāvētu nācija, ir jābūt zināmai demogrāfiskai intensitātei, tomēr ne jau cilvēku skaitam ir milzīga nozīme, bet gan – viņu gudrībai. Diemžēl to valsts neveicina.»

Pēteris Krilovs sevi nepieskaita pie tiem, kas sašutuši par bēgļu potenciālo ierašanos Latvijā. «Lai brauc, protams, ne jau bezjēdzīgos daudzumos... Un nav jau runa par to, kas patīk vai nepatīk man. Pasaulē ir izkustināts ārkārtīgi sen noblietēts un aizdambēts skudru pūznis, un tās tautas, kas sākušas iet pa pasauli, iet un ies, tas ir neglābjams process, ko nevar ietekmēt mūsu patika vai nepatika... Tautas kustēsies, vien jāmāk sadzīvot, jābūt tolerantiem, bet ar savu stāju, taču tam nav nekāda sakara ar nelaist, neļaut, nepieļaut, ierobežot, aizliegt, atteikties... Vai kāds var aizliegt plūdus?»

Režisoram ir arī sava versija par to, kas tad noticis, ka noblietējums izkustējies. «Rietumu civilizācija, visas Rietumu biznesa struktūras ir dzīvojušas uz trešās pasaules valstu intensīvas slaukšanas – mežonīgas, nežēlīgas, absolūti ciniskas. Pērnajā rudenī redzēju brīnišķīgu franču un vācu filmu par Sudānas dienvidu daļu – tai teritorijai gājuši pāri visi, kam tikai nav slinkums, pumpējot naftu. Sīrijā ir tieši tas pats. Savulaik Maskavā es mācījos kopā ar sīriešiem, viņi visu mācību laiku raudāja par savu zemi, jo tai gāja pāri angļi, francūži, arī Padomju Savienība, arī kaimiņu valstis. Tā zeme ir izslaukta, izpostīta, sanaidota. Kopš maniem studiju laikiem ir pagājuši 40 gadi, un pēc tam taču bijuši vēl kari. Tās ir izmocītas zemes, un dabiski, ka reiz tas skudru pūznis nāk vaļā, cilvēki dodas pasaulē... Rietumu sabiedrība savu labklājību ir uzcēlusi uz trešās pasaules valstu bagātības, un tagad jāsāk par to maksāt. Kāds cilvēks, kas bijis dienestā Afganistānā, stāstīja par vietējā ciematiņa dzīvi, ka visās vienkāršu cilvēku mājās, kurās viņš iegājis, bijis tikai pats nepieciešamākais – galds, krēsls, gulta un absolūti nekā no pārējās «lietišķās pasaules». Iedomājieties Eiropas cilvēkam nepieciešamo standartu dzīvošanai... Eiropa ir aizmirsusi par vienu no grēkiem, ko sauc par alkatību, – tā it ne tikai aizmirsusi, tā negrib par to zināt. Un tagadējais sašutums ir Dieva zaimošana.» Vaicāts par iespējamo scenāriju nākotnei, režisors ir skaudri kodolīgs: «Jā, būs šausmu vilnis, kad imigranti te nāks, būs naids, būs neiecietība, bet šis vilnis atšļuks, un kā pēc ikviena cunami pēc tam būs arī daudz samazgu, mēslu un līķu, bet nedomāju – fizisku. Un tad visu sāks kopt, un tad sāks domāt – kā šo pasauli iekārtot jēdzīgāk.»

Pēteris KRILOVS

• Kino un teātra režisors un pedagogs

• Dzimis 1949. gada 18. februārī

• Precējies ar tēlnieci Timiānu Munkēvicu. Meita Alise, mazmeita Ulla

• Absolvējis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta režijas fakultāti (1975)

• Iestudējis izrādes Daugavpils, Liepājas un Valmieras teātros, Latvijas Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, kā arī Latvijas Nacionālajā operā

• Bijis aktiermeistarības un režijas pedagogs Latvijas Mūzikas akadēmijā (1988–1993), strādā Latvijas Kultūras akadēmijā (kopš 1993. gada). Ievēlēts par LKA prorektoru (2014). Bijis Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogs scenogrāfijas nodaļā teātra režijas un vēstures pedagogs (1993–1997). Strādājis Rīgas kinostudijā (dokumentālo un aktierfilmu režisors, 1975–1990)

• Saņēmis Latvijas Teātra darbinieku savienības balvu par darbu teātra pedagoģijā (1992)

• Uzņēmis 16 aktieru un dokumentālo filmu, kā arī vairākus kinožurnālus

• Saņēmis balvu Lielais Kristaps par dokumentālo filmu Starp debesīm un zemi. Augšdaugava (1994) un dokumentālo filmu Uz spēles Latvija (2014)

• Latvijas jaunā teātra institūta dibinātājs (1997)

• Saņēmis Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada režisors par izrādi Lūgšana resnajai tantei (2011)