Šodien, 8. februārī, aprit tieši simt gadi, kopš pasauli ieraudzīja Gunars Anatolijs Janovskis. Kā piebilst Indra Gubiņa Jaunajā Gaitā: «Šo savu otro vārdu Gunars pats nevarēja ciest un nelietoja.»
Laimīgā jaunība
Enciklopēdijas apgalvo, ka slavenais latviešu rakstnieks piedzimis Helsingforsā – tā pa zviedru modei toreiz sauca Somijas galvaspilsētu Helsinkus, latviešu tālbraucēja kapteiņa ģimenē. Kad beidzas Pirmais pasaules karš un juku laiki, kapteinis Andrejs Janovskis kopā ar ģimeni pārceļas vispirms uz Liepāju, tad Rīgu. Te arī aizrit lielākā daļa topošā rakstnieka bērnības un jaunības gadu. Gunars Janovskis pabeidz 1. ģimnāziju, studē klasisko filoloģiju, kas pašu diez cik neesot interesējusi, strādā Valstspapīru spiestuvē, par darbvedi, grāmatvedi, bet kara laikā par tulku Jēkabpils apriņķa pārvaldē. 1944. gadā Gunars Janovskis dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, dažus semestrus studē Bonnas universitātē, bet jau 1947. gadā pārceļas uz Angliju, ilgus gadus dzīvojot nostatus savās lauku mājās pie Notingemas, vēlāk veco ļaužu mītnēs Straumēnos, Krīkā, Northemtonšīrā.
Vientuļnieka čaula
Gunars Janovskis pieder Otrā pasaules kara laika «zudušajai paaudzei», kura savā dzīvē pieredz ne vienu vien prātam neaptveramu lūzumu, zaudējot dzimteni un visu, kas saistīts ar vietu sabiedrībā un nākotnes plāniem. Viņš ir kara bēglis no visu apšaubītas nacistu okupētas teritorijas, kurš nonāk svešumā. Izglītībai vai reiz iegūtajiem diplomiem tur ir maza vērtība. Dzīve jāsāk no nulles, strādājot vienkāršus un netīrus darbus, priecājoties, ka ir kaut vai kāda iespēja nopelnīt. Šis likteņa trieciens lielā mērā arī ir degviela Gunara Janovska romāniem, bet arī līdz tiem vēl jānonāk – ar literatūru rakstnieks nopietni sāk nodarboties tikai 60. gados. Pirms tam ir vienkārši jānostājas uz kājām, jāiegūst stabilitāte jaunajā mītnes zemē, kurā par savējo kļūt neizdosies. Zigmunds Skujiņš, rakstot par savu viesošanos pie Janovska Anglijā, piemin apdrupušus un aizaugušus pamatus no nekad neuzceltas vistu fermas – Gunars Janovskis līdzīgi daudziem mūsu svešumā aizdzītajiem tautiešiem kaļ dažādus plānus, lai nopelnītu – ne visiem ir lemts piepildīties.
Gatavojot šo publikāciju, es neatradu stāstus par to, kā tapis rakstnieks. Lielāko daļu mūža lauku fermā vadījušais Gunars Janovskis ir savrupnieks. Uzticamais Janovska vēstuļu draugs Zigmunds Skujiņš tomēr iedod pētniekiem ļoti labas atslēgas, pieminot Janovska valodu prasmes, kas kā jau klasisko filoloģiju studējušam viņam ir tiešām labā līmenī: latīņu, vācu, angļu, krievu, protams, latviešu. Valodas paver ceļu uz dažādu valstu literatūrām, bet grāmata Janovska mājās ir vērtība. Ilgajos gados, līdz Janovskis var sākt profesionāli rakstīt, tam, iespējams, ir izšķirīga nozīme. Mūsu pētnieki, kas parasti ir ļoti skopi uz latviešu autoru iezīmēšanu pasaules kontekstos, apskatot viņa romānus, diezgan bieži atsaucas uz Londonu, Hemingveju un Remarku. Es šai buķetei noteikti pievienotu Hamsunu – Janovska paaudzes modes autoru Latvijā, un, pēc to laiku studenšu stāstītā – arī modes autoru topošo klasisko filologu aprindās. Hamsunam valdošā politkorektuma dēļ pēckara Eiropā nav īsti vietas viņa nacistisko kaislību dēļ, tomēr leitnanta Glāna labvēlīgais starojums pavisam noteikti ir viens no Janovska iedvesmas avotiem. Neapšaubāmi, rakstnieks sintezē kaut ko no Londona un Hemingveja stiprajiem vīriešiem, Remarka zudušās paaudzes rēgiem un Hamsuna vientuļajā būdā pie ugunskura nīkstošā visu zaudējušā varoņa, tomēr primāri paliekot stāstnieks, kurš vēsta pats savu stāstu. (Varbūt te arī slēpjas iemesls visumā mazajai interesei par Janovska darbu tulkošanu. It kā kaut kas no klasiķiem, diezgan vecmodīgā manierē, turklāt par kaut kādiem «normālā pasaulē» nesaprotamiem notikumiem un personāžiem. Tomēr kas par to, ja sešdesmito gadu otrajā pusē briti tā vairs neraksta, kādam ir jāizstāsta latviešu stāsts, un Gunars Janovskis to izdara lieliski, kļūstot par mūsu literatūras klasiķi.)
Zigmunds Skujiņš par viņa romāniem pasaka ļoti precīzi: «Tajos atklājās vesela tautas slāņa liktenis. Precīzāk nelaime, kas piemeklēja neatkarīgās Latvijas pavēnī izglītotus mēreni turīgu vidusšķiras ģimeņu puišus. Ierauti asiņainā slaktiņā, pēc kara dzīvi palikušie kā apjukuši kanārijputniņi izspruka no angļu un amerikāņu gūsta. Pa gabalu tik pievilcīgā Anglija sagaidīja viņus ar sūrām dienām. Atšķirtība. Ierastā inteliģenta cilvēka statusa zaudēšana. Darbu ogļu alās vai citos šoka arodos nereti noslēdza traģēdija – noslīkšana šņabja pudelē vai nāve paša sietā cilpā. Tam visam Gunars bija izgājis cauri, un par to viņš stāstīja savos stāstos un romānos.»
Interesanti ir palūkoties arī uz Gunta Bereļa vērtējumu, kas iezīmē vēl dažas būtiskas šķautnes:
««..mans rakstības veids ir gaužām veclaicīgs un nemoderns» – šādi pats sevi raksturo Gunars Janovskis. Ko tas nozīmē? Pirmkārt, lasītājs saņem no romāna to, ko gaidījis. Otrkārt, autors ir augstākās raudzes profesionālis. Janovska romānos ir viss, ko mēdz gaidīt no šādas ievirzes prozas – kaislības, nekad (precīzāk, gandrīz nekad) nenolaižoties līdz pliekanai melodrāmai; ir piedzīvojumi, reizumis gluži vai džeklondoniskā garā; ir skumja rezignācija, kas, iespējams, dažam lasītājam atsauks atmiņā Remarku; dažos romānos ir arī mazliet atsvešināta eksotika; vietumis fonā jaušama sirsnīga ironija; ir reālas sadzīves un laikmeta bildes. Tam visam pāri – autora profesionālisms un milzīgā pietāte pret paša darbu.»
Lai arī septiņdesmitie gadi Janovskim ir radoši, tomēr diemžēl tas ir laiks, kad pasliktinās viņa veselība, ielaistas acu slimības dēļ rakstnieks strauji zaudē redzi, operācijas palīdz tikai daļēji. Janovskis tomēr cīnās.
Attiecības ar lasītājiem
«Gaužām veclaicīgs un nemoderns», Gunars Janovskis sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados tomēr kļūst vienu no populārākajiem trimdas autoriem latviešu vidū. Par saviem romāniem viņš saņem vairākas Kultūras fonda godalgas, K. Gopera fonda balvu. Gunaram Janovskim ir tas, par ko var sapņot jebkurš rakstnieks – lasītāju mīlestība, kaut gan Zigmunds Skujiņš atceras – romāni un tajos attēlotie viegli atpazīstamie personāži Janovskim radījuši arī dažu labu problēmu. Bet tā jau tāda ierasta latviska padarīšana.
Ļoti veiksmīga ir līdz tam svešā un noklusētā Gunara Janovska daiļrades ienākšana Latvijā, sabrūkot dzelzs priekškaram. Viņa pirmie romāni, kas izdoti šeit, tiek izķerti vienā mirklī. Publikas interese ir ļoti liela, iespējams, tai pamatu ielikusi trimdas grāmatu plūsma, kas sākusies astoņdesmito gadu nogalē uz Latvijas Kultūras fondu. Lasītāji grib Gunara Janovska romānus, viņa tekstus pamana gan kino, gan teātra, gan televīzijas režisori. Ēnu menuets un Sarkanā krāce tiek pārstrādāti LTV seriālu vajadzībām, ilgāku laiku klīst runas par to, ka Varis Brasla grasās uzņemt filmu pēc Janovska romānu motīviem. Apgāds Elpa izdod viņa Rakstus, bet pats rakstnieks, atkopies no veselības problēmām, vairākkārt viesojas Latvijā, par viņu te uzņem filmu, Karīna Geikina veido LTV raidījumu. Kā jau tas dažkārt Latvijai raksturīgs, viena otra laba iecere tā arī paliek neīstenojusies, bet viss tomēr notiek un turpinās, līdz 2000. gada maijā Gunars Janovskis aiziet mūžības ceļos.
Ārpus teksta
Gunara Janovska romāni, īpaši pateicoties režisoram Varim Braslam, Latvijā dzīvo itin vērienīgu un stabilu ārpusteksta dzīvi. Viss sākas jau 1993. gadā, kad Varis Brasla Valmieras drāmas teātrī iestudē lugu pēc Gunara Janovska romāna Sōla motīviem. Gadu vēlāk turpat seko nākamais iestudējums Izdedži. 2009. gadā tiek iestudēts Gredzens uz tilta (pēc romāna Helmī motīviem). 2012./2013. gada sezonā Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvo vēl viens iestudējums, kas tapis pēc Gunāra Janovska romānu motīviem. Lugā Klaidoņa lūgšana dramaturgs Alvis Lapiņš apvieno vienviet vairāku darbu tēmas, bet darbība notiek kādā psihiatriskā klīnikā, kurā atkopjas bijušais latviešu leģionārs Arturs Skuja.
«Izrāde it kā smaržo pēc rezignētām skumjām, pavasara atmodas, saules sasildītas zemes smaržas un rupjmaizes. Trimdinieku likteņi uz laikmeta dramatiskā fona rādīti, metot nepārprotamus āķīšus, kas aizķeras aiz šodienas reālijām, taču tie neliek noskurināties no nepatīkamā, bet atgādina par to, kas svarīgs. Valmieriešu izrāde runā par svarīgo, ko ir vērts, ko ir nepieciešams sargāt un kopt,– mīlestību – kā dzimtenes, tā cilvēkmīlestību. Tā atgādina par «vīrs un vārds» spēku, par jūtām, kas kāpj pāri visādiem žogiem, par latvietību kā rotu, nevis važām, kā tas nereti izskan mums apkārt,» par šo iestudējumu raksta Līvija Dūmiņa Neatkarīgajā.
Šī izrāde, manuprāt, ļoti labi atklāj Gunara Janovska pasauli, jo Klaidoņa lūgšanas veidotāji pret viņa tekstiem izturas ar lielu pietāti. Pagājušajā nedēļā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika rakstniekam veltīts jubilejas pasākums, viņam par godu tika atklāta izstāde. Latvijā droši vien daudzās bibliotēkās viņa grāmatas februārī būs goda vietās, tomēr Lielās lasīšanas aptauja (Gunars Janovskis pirmajā simtniekā neiekļuva) liecina, ka rakstnieka darbu aktualizācija lieti noderētu. Vislabākais, kas varētu notikt ar Gunaru Janovski – ja viņa vizuāli kolorītie romāni piedzīvotu profesionālu ekranizāciju kino. Viņš mums ir izstāstījis savas paaudzes traģēdiju pēc Otrā pasaules kara – laiks to būtu izstāstīt pasaulei.
Gunars Janovskis
• Latviešu rakstnieks, kurš savus darbus sarakstījis, dzīvojot trimdā Anglijā
• Par devumu literatūrā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmis Kultūras fonda godalgas un K. Gopera fonda balvu
• Nozīmīgākie romāni: Sōla, Pie Tornas, Pār Trentu kāpj migla, Pēc pastardienas, Balsis aiz tumsas un citi
• Viņa darbus Valmieras Drāmas teātrī vairākkārt iestudējis režisors Varis Brasla. Jaunākais no tiem ir Klaidoņa lūgšana 2012./2013. gada sezonā
• Pēc viņa darbiem 90. gados LTV uzņemti vairāki miniseriāli
