KULTŪRA: Andra Trautmaņa grāmata Izlūkošanas noslēpumi
Andris Trautmanis grāmatas Izlūkošanas noslēpumi ievadā paskaidro, kāpēc vajadzētu iztērēt gandrīz 30 eiro viņa grāmatas pirkšanai un daudz laika gandrīz 600 lappušu biezās grāmatas lasīšanai: «Jebkurai sevi par intelektuāli uzskatošai personai ir lietderīgi zināt un saprast, kāda loma pasaules notikumu veidošanā ir slepenajiem dienestiem» (7. lpp.).
Grāmatas autors turpat uzrunā arī pieticīgākus ļaudis, kādi būtu ar mieru palikt malā no pasaules procesiem. A. Trautmaņa grāmata ir par jebkuru brīdi cilvēka dzīvē, tiklīdz viņš grib vai nu sasniegt vairāk par to, kas viņam jau ir, vai, skarbākos gadījumos, neatdot to, kas viņam ir. Nu, vismaz neatdot savu dzīvību. Tad, lūk, «lietderīgi ir arī apjaust, kā izpaužas izlūkošanas darbība un kā šajās darbībās tiek iesaistītas personas, kurām ir pieeja izlūkus interesējošai informācijai vai pieeja personām, kurām ir sakari ar vērtīgas informācijas turētājiem». Īsāk sakot, «kuriem nepieciešama izpratne par operatīvo darbu», bez kā nav iespējams noturēties kaut starp sīkbodniekiem vai zemniekiem, nemaz nerunājot par nopietnākiem pasākumiem uzņēmējdarbībā, valsts varas iestādēs, zinātnē, mākslā vai sportā. Nav iespējams dabūt sev pienācīgu līgavu vai līgavaini, darba devēju vai darbinieku; nebūtu bijis iespējams uzrakstīt grāmatu Izlūkošanas noslēpumi kā brīnišķīgu piemēru tam, cik unikālu rezultātu iespējams radīt tieši tāpēc, ka tā autors pelnījis dzirdēt ne vienu vien fui! par to, cik vienkārši (banāli!) viņš rīkojies.
Ar «operatīvo darbu» ir tāpat kā ar atklājumu, ka mēs visi nevis vienkārši runājam, bet runājam prozā tieši tad, kad runājam vienkārši bez dzejas vai maģiskām formulām. Bez savas kripatas «operatīvā darba» neviens no mums nebūtu nodzīvojis līdz šim brīdim, kurā A. Trautmaņa grāmata liek pārdomāt, vai mēs šo darbu darām pietiekami labi, lai tiktu galā arī tad, ja situācija sarežģīsies. Smagākos gadījumos runa nav par atsevišķu cilvēku palaišanos slinkumā, bet par sistēmu pārvēršanos antisistēmās, kur operatīvais darbs kļūst nesavietojams ar atrašanos vismaz šīs antisistēmas virsotnē.
Labi saprotamu iemeslu dēļ A. Trautmanis akcentē antisistēmu vācu nacistiskā režīma (Trešā Reiha) izpildījumā. Būtu par daudz prasīts no lielāko mūža daļu padomju drošības iestādēs strādājušā A. Trautmaņa aizrauties ar viņa bijušo (?) maizes tēvu noslēpumu izdošanu, bet mākslīgus lokus ap vairāk vai mazāk zināmajiem šo iestāžu defektiem viņš nemet. Piemēram, tiek nosaukti Spānijas pilsoņu kara laikā 1937.–1938. gadā līdz rezidentu pakāpei paaugstinātie padomju izlūki, no kuriem vienu «nošāva IeTK aģenti, inscenējot (viņa – A.K) pašnāvību» (48. lpp.), bet otram nācās bēguļot ilgus gadus līdz aiziešanai «savā nāvē, kas šādos gadījumos ir ievērojams sasniegums» (49. lpp.). Citā gadījumā ar tiesas piespriestu nošaušanu «savu dzīvi pabeidza vēl viens Staļinam un Berijam uzticīgi kalpojošs stulbenis» (204. lpp.). Galvenais tomēr ir tas, ka Otro pasaules karu zaudēja un tātad vivisekciju sev izdarīt ļāva ne komunistu, bet nacistu režīms, kas vedina uz secinājumu, ka tas režīms bija tālāk atrāvies no realitātes, saikni ar ko uztur operatīvais darbs.
Par hrestomātiskiem piemēriem, kā «drošības dienestu vadītāji nav bijuši pietiekami kompetenti, kaut vai lai sevi pasargātu» (518. lpp.), kalpo SS (burti izvilkti no vārda Schutzstaffel – «aizsardzības ierinda (kārtība, vienība)» vācu valodā) Reiha Galvenās drošības pārvaldes priekšnieks Ernsts Kaltenbrunners (1903–1946) un tieši tāpat viņa priekšnieks Heinrihs Himlers (1900–1945), kura karjeras pakāpienus iezīmē Minhenes policijas priekšnieka, tālāk Prūsijas drošības policijas priekšnieka, visu policijas dienestu virsvadītāja un visbeidzot Trešā Reiha iekšlietu ministra tituli. Vispār zināms, ka tādi amati neglāba pirmo no viņiem no pakāršanas un otro no pašnāvības, lai nepiedzīvotu pakāršanu. A. Trautmaņa grāmata papildina šos faktus ar SS hierarhijā pietiekami tuvu abām nosauktajām amatpersonām dienējušo Oto Skorceni (1908–1975) un Vilhelma Hetla (1915–1999) tiešo runu, ka viņu priekšnieki būtu varējuši izgrozīties no priekšlaicīgas nāves tikpat labi kā A. Trautmaņa sarunu biedri.
Tā, lūk, Hetls «pieminēja savu studiju biedru Kaltenbrunneru, kuru uzskatīja par sekmīgu juristu, bet ar vāju operatīvo pieredzi un vāju izpratni par operatīvo darbu». Slēpšanās viņa izpratnē bijusi tāda, ka viņš «lūdzis vietējam medniekam aizvest viņu uz būdiņu kalnos, kas jau pati par sevi bijusi pilnīga muļķība. Mednieks, nonākot no kalna, devies amerikāņiem ziņot...» Tā izgāzies Kaltenbrunners ar saviem visaugstākajā līmenī viltotiem dokumentiem (to V. Hetls varēja apliecināt kā bijušais naudas un dokumentu viltošanas SS rūpala vadītājs), ar kādiem viņš varējis doties «kaut vai caur Šveici uz Itāliju un tur ar Vatikāna palīdzību tālāk ar kuģi uz Dienvidameriku vai ar lidmašīnu uz Spāniju, kur arī viņu būtu laipni pieņēmis ģenerālis Franko» (518. lpp.).
O. Skorceni ieteiktā maršrutā E. Kaltenbrunneram vajadzēja izmantot vieglo lidmašīnu Fieseler nokļūšanai no nacistu nocietinājumiem Alpu kalnos uz Spāniju un tālāk kuģi «uz Argentīnu, kur (nacistu partijas kancelejas vadītājs un diktatora Hitlera privātsekretārs Martins, 1900–1945 (?) – A.K.) Bormans pirms kara beigām bija atvēris bankas kontu» (501. lpp.). Tāpat Himleram «tik muļķīgi iekrist un pēc tam neko vairāk neizdomāt kā pārkost zobā iemontēto ciankālija kapsulu, tas, Hetlaprāt, esot nožēlojami» (518. lpp.).
A. Trautmaņa grāmata ir daudz vairāk piesaistīta Latvijai un daudz mazāk plakātiski moralizējoša nekā no tās izkonspektētais stāsts par Kaltenbrunnera un Himlera bojāeju. Tomēr grāmatas potenciālajam lasītājam būtu derīgi apgādāties ar šādu plakātu, t.i., ar apņēmību atpazīt piektajā vai piecsimt otrajā no grāmatā aprakstītajiem gadījumiem atbilstību tam, kas notiek viņa paša dzīvē. Diez vai būtu daudz tādu cilvēku, kuri var justies droši, ka par viņu sastrādātajām muļķībām tieši tagad nav «devies amerikāņiem ziņot» ne mednieks, ne medmāsa. Kā uzzināt, vai tā tiešām ir vai tomēr nav? Vai vairs ir iespējams šīs gaitas ietekmēt? Varbūt grāmatas trīssimt piecdesmit astotā epizode dos nojausmu par iespējamiem risinājumiem tādai situācijai, kādā lasītājs iekūlies. Pēc aptuveni šāda scenārija varētu piepildīties vārdi no grāmatas anotācijas uz tās 4. vāka, ka grāmata adresēta ne tikai ar izlūkošanu kaut kādā veidā saistītiem cilvēkiem, bet arī «visiem tiem, kuriem tuva izlēmīga rīcība».
Cik lielā mērā iespējams reklamēt grāmatu ar to, ka par «izlēmīgu rīcību» šoreiz stāsta cilvēks, kura vienīgais nopietnais lēmums nav bijis uzrakstīt kaut vienu, bet ļoti, ļoti biezu grāmatu? Kas zināms par 1934. gadā dzimušo grāmatas autoru?
Uz savas grāmatas vāka viņš uzrāda piedzimšanu kalpotāju ģimenē Jūrmalā, studijas Latvijas Universitātes (toreiz šī mācību iestāde gan saucās nedaudz savādāk) un PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātiskajā akadēmijā, darbu PSRS diplomātiskajās iestādēs un tā sauktās perestroikas (pārkārtošanās, pārbūves) laika Latvijas PSR TV un radio vadībā, «1991. gadā Latvijas Republikas valdības uzdevumā atjaunoja, organizēja un vadīja Latvijas ārējo izlūkdienestu». Pats viņš iekļuvis Helēnas Celmiņas (1929) grāmatā Kā plika pa nātrām (R., 1998), kas laikam taču liecina, ka viņš rīkojies pietiekami izlēmīgi. Proti, pagājušā gadsimta 50. gadu beigās Latvijas PSR bija ne tikai vispār simtiem jaunu juristu, bet simtiem dažādās represīvajās iestādēs strādājošu jaunu juristu, kas apkaroja simtiem un tūkstošiem pretpadomju elementu, bet vajadzēja gadīties tā, ka, H. Celmiņas grāmatu citējot, «visu, visu, visu, ko es biju teikusi, tieši tādā secībā, ko runāju pirmajā, ko otrajā dienā, man pēc desmit mēnešiem nolasīja priekšā čekas izmeklētājs Andris Trautmanis» (137. lpp.). «Nesaņēmis nekādu informāciju par maniem draugiem un pazīstamiem, Trautmanis pārgāja uzbrukumā...» (149. lpp.). «Te nu es veikli notēloju stulbu zosi...» «Vispār jābrīnās, ar cik primitīviem paņēmieniem čeka strādāja vēl sešdesmit otrajā gadā» (158. un 159. lpp.). Varbūt tieši tāpēc A. Trautmaņa priekšniecība domāja tāpat, kā H. Celmiņa uzrakstīja, ka «tak jau Trautmanis lielu centību bija parādījis» (157. lpp.) un tika par to skaisti atalgots, ko apliecina kaut vai Izlūkošanas noslēpumos aprakstītais brīdis pirms viņa tikšanās ar O. Skorceni 1974. gadā Šveicē džeza festivāla aizsegā: «Iekārtojos viesnīcas numurā un devos nelielā pastaigā pa ļaužu pārpildīto un mūzikas skaņām piesātināto Montrē» (483. lpp.).
Pieminēts A. Trautmanis ir Lato Lapsas, Sandra Metuzāla un Kristīnes Jančevskas trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985–2005 sadaļā «Čekas mantojums» (II sēj., R., 2008). No «izlēmīgas rīcības» pierādījumu meklēšanas skatpunkta svarīgs ir secinājums par «kopējo LPSR VDK štatu sarakstu», no kurā minētajiem personāžiem «pie miljoniem tikuši labi ja pāris procenti»; «pārējā VDK bijušo darbinieku masa acīmredzami nebija spējusi izmantot savus kontaktus, izglītību un pieredzi tirgus ekonomikas apstākļos, samierinoties ar algota darbaspēka vai mazu kompānijiņu līdzīpašnieku lomu» (406. lpp.). No vienas puses, tas lieku reizi apliecina, cik mazā mērā cilvēka spējas uz «operatīvo darbu» sakrīt ar operatīvā darbinieka amata nosaukumu pat tādā iestādē kā VDK, kas nedalīja savus amatus pirmajiem pretimnācējiem. No otras puses, nauda nav absolūtā mērvienība sasniegumu salīdzināšanai pat starp kapitālisma atjaunotājiem Latvijā, kā varētu spriest par A. Trautmani pēc viņam veltītajām rindām Mūsu vēsturē: «Savukārt Unibankas drošības dienestā kādu laiku strādāja kādreizējais VDK pretizlūkošanas daļas virsnieks Andris Trautmanis (padomju laikos viņa pienākumos ietilpa ārzemju tautiešu pieskatīšana, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas eksčekists kādu brīdi paspēja pastrādāt arī Drošības policijā)» (402. lpp.). Dzīvo šis cilvēks dzimtajā Jūrmalā, mazā padomju laiku blokmājas dzīvoklītī, uz kurieni viņš visu mūžu ir nesis ievērības cienīgas grāmatas, bet nemaz nav gribējis nest ne naudas maisus un pat ne naudas kulītes ne no čekas un ne no bankas.