Putnu dziesmas operā

Latvijas Nacionālajā operā notikusi Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes operas bērniem Putnu opera otrā atjaunojuma pirmizrāde.

Šķiet, viena no retajām latviešu oriģināloperām, kas vispār sagaida atjaunojumu, turklāt 15 gadu laikā pat divas reizes, tā iestudēta arī Igaunijā, Tartu Vanemuines teātrī. Protams, daļēji to nosaka specifiskais formāts – piedāvājums bērniem Latvijas teātros, atskaitot Leļļu teātri, vispār ir samērā ierobežots, tomēr katrs sevi cienošs teātris laiku pa laikam šo ķeksīti teātra repertuārā ievelk. Biežāk gan tā ap Ziemassvētku laiku, kad aktualizējas kampaņveidīgās pieprasījuma un piedāvājuma attiecības saistībā ar bērnu izrādēm.

Putnu opera iedzīvināta jaunās balsīs, atsvaidzinot laika zoba nesaudzētos, tomēr joprojām brīnišķi košos, oriģinālos Kristīnes Jurjānes kostīmus un Ievas Jurjānes scenogrāfiju. Pie tās pieder arī dažāda izmēra salātzaļi ziedkāposti, kurus vērīgāks garāmgājējs būs redzējis sakrautus kopā ar ēģiptiešu tempļa ornamentiem greznoto sienu fragmentiem no Aīdas un citām dekorācijām nožogotajā teritorijā opernama aizmugurē starp kanālu un Aspazijas bulvāri. Ko citu iesākt, ja stāsts par Baltā nama trešās kārtas izbūvi un pozitīvajām izmaiņām, ko tā varētu ieviest dekorāciju glabāšanas un pārvietošanas jomā, vēl aizvien iestrēdzis politiskās varas kuluāros.

Putnu opera joprojām ir vizuāli koša, stilistiski drīzāk mūziklam rada, tāpēc vairākas melodijas pielīp un tiek dungotas vēl vairākas dienas pēc izrādes. Kā īpaša pievienotā vērtība izceļama izrādes programmiņa. Tas nav tikai satura atstāsts un sponsoru reklāmas, bet sniedz izglītojošu informāciju bērniem par operā sastopamajiem balsu tipiem un instrumentiem, iepazīstina ar putniem, piedāvā interesantus uzdevumus.

Bērnu opera ir labs formāts, kur lielākā daļa dziedātāju var nesaspringt un, par spīti faktam, ka putnu un zvēru kostīmos rampas gaismās noteikti ir ārkārtīgi karsti, mazliet aktieriski pablēņoties sev un kolēģiem par prieku. Putnu operā nevar nepamanīt koristu pašironiju un humorpilno saspēli, piemēram, pingvīnu un flamingo tango, pelikānu dejā un zvirbuļu virāžās ar skrejriteņiem pa skatuvi. Jaunajiem solistiem bērnu operas raksturtēli ir lieliska aktiermeistarības skola. Vokāli, savukārt, tajā var iemēģināt citkārt žanrā reti praktizēto darbu ar mikrofonu un apskaņošanu.

Atjaunojuma sastāvā no solistu veikuma īpaši jāuzteic Mazais Sikspārnis Gabors Goldmanis, Kristīnes Gailītes pilnskanīgi sudrabainā Pipinella un jaunā tenora Mihaila Čuļpajeva atveidotais Cīps – vienlaikus šis duets, īpaši 2. cēlienā, ir skaists piemērs skolotājas un skolnieka radošai un auglīgai sadarbībai skatuves praksē. Nācis tieši no mūzikas akadēmijas sola, Mihails Čuļpajevs jau pārliecinoši sevi pieteicis vairākās operas izrādēs gan vokāli, gan aktieriski. Jācer, ka tas viņu motivēs turpināt slīpēt meistarību, lai pēc kāda laika iemēģinātu balsi arī opermūzikas zelta repertuārā.

Vēl viens tenors, kas sagādāja patīkamu pārsteigumu ar stabilu, līdzenu dziedājumu, bija Andris Kipļuks, arī ļaujot cerēt uz mūsu operas tenoru rindu papildināšanu tuvākā vai tālākā nākotnē. Mecosoprāns Laura Grecka un baritons Rihards Millers bija īpaši piestrādājuši pie atveidojamo papagaiļa un suņa tēla plastikas, kas sajūsmināja bērnus. Savukārt pieredzes rūdītākie solisti: Andžella Goba cūciņas Gebgebas, Viesturs Jansons doktora Dūlitla un Armands Siliņš Āpša tēlā, kā arī abi ļaunie raksturtēli – Romāna Poļisadova Dorntons (nevaru nepadalīties gandrīz bērnišķīgā sajūsmā par pieredzējušā solista līdzsvara izjūtu, ņemot vērā paša raženo augumu un balansēšanas augstumu!) un Kārļa Saržanta Putnu tirgonis rūpējās par iestudējuma dramaturģijas dinamiku, pārliecinoši noturot gana kustīgās auditorijas uzmanību pietiekamā spriedzē.

Kā jau bērnu izrādē, beigās sliktie saņem daudz klusākas ovācijas nekā labie. Tas nozīmē, kas viss ir kārtībā. Neizpaliek arī nobīšanās no sprādziena, Dorntornam aizdedzinot muižas bēniņus. Runājot par muzikālo pusi, varētu vēlēties lielāku līdzsvaru starp orķestra un solistu decibeliem, izstrādātāku kopējo skanējumu zālē, neveidojot pašmērķīgus crescendo un neizkāpinot Lūsēna melodijas teju bēthoveniskā vērienā. Tas šāda stila mūzikā skan svešādi un pārspīlēti, turklāt veido mazajiem klausītājiem dažādus stereotipus par to, kā jāskan operai. Sēžot parterī, vietumis Andra Veismaņa diriģētā operas orķestra viļņi burtiski aprija solistu izdziedātās zilbes, liekot bērniem jautāt, kāpēc viņi spēlē tik skaļi, ka nedzird, ko dzied.

Kopumā Putnu opera noteikti ir lieliska iespēja, kā iepazīstināt dažādu vecumu bērnus ar operu gan kā teātra un mūzikas žanru, gan kā kvalitatīvu brīvā laika pavadīšanas veidu klātienē. Šoruden plānotās izrāžu dienas ir 24. oktobris un 21. novembris (gan dienas, gan vakara izrādes), vietas pašlaik ir pieejamas gandrīz visās cenu grupās. Labās vietās gan biļetes ir diezgan dārgs prieks un cenas sevišķi neatšķiras no pieaugušo izrādēm. Tas var atturēt, ja atvases ir vairākas un katrai nepieciešama sava sēdvieta. Tomēr mazākos (līdz 6 gadu vecumam) var ņemt klēpī, iegādājoties ieejas karti par 2,50 eiro.