Izcilā vokālā pedagoģe Anita Garanča (66) izskolojusi ne vienu vien pasaules zvaigzni, kā arī lieliski pratusi darbu apvienot ar privāto dzīvi un izaudzinājusi divus talantīgus bērnus – pasaulslaveno operdziedātāju Elīnu Garanču un pieprasīto multimediju mākslinieku Jāni Garanču. Mūžībā Anita aizgājusi klusi un mierīgi, paspējusi iziet pēdējos tradicionālos katoļu pirmsnāves rituālus. Dēls Jānis ar »Vakara Ziņām« dalās atmiņās, kādi bijuši beidzamie divi gadi, kopš mammai diagnosticēja audzēju.
«Mūsu mīļā Anita tikko no mums aizgāja – 23. jūlija pēcpusdienā, izdzisa mierīgi, klusi – nogurusi pēc ilgās un strauji saasinājušās slimības. Šī cilvēcei sen zināmā un baisā slimība, lai arī skaitījās (statistiski) agrīni atklāta, tomēr, par spīti Anitas pašas dzīves gribai, ārstu, ģimenes, draugu un labvēļu pūlēm gadu garumā, Anitas gadījumā izrādījās neizdziedināma...» rakstīts atvadu vārdos, kas veltīti Anitas Garančas piemiņai.
Jānis Garančs atklāj, ka mammas sliktās izredzes cīņā ar audzēju ģimene uzzināja pirms diviem gadiem. Skaudrā patiesība atstāja uz Garanču dzimtas pārstāvjiem smagu iespaidu. Tad arī Anitas bērni aktīvi iesaistījušies mammas ārstēšanās procesā. Lai būtu līdzās savam vismīļākajam un vistuvākajam cilvēkam, Jānis pat atteicās no vairākiem jauniem projektiem un darba piedāvājumiem, kā arī pārtrauca studijas doktorantūrā un Elīna beidzamo divu gadu laikā ļoti bieži centās ciemoties Rīgā, vecāku Pārdaugavas mājās. «Mēs jau nezinājām precīzu periodu, cik mammai vēl atvēlēts šajā saulē. Bija cerība. Visa ģimene šajos divos gados ļoti saliedējās,» atklāj Jānis Garančs.
Daudz strādāja, un studenti bija kļuvuši par audžubērniem
Vaicājām Jānim, kāda Anita Garanča bijusi mājās ar saviem bērniem – kā mamma vai arī kā pedagoģe: «Lai arī jau no bērnības atceros, ka abi vecāki daudz un ilgi strādāja, māte paspēja apdarīt gan mājas darbus, gan mūs paēdināt. Mēs kā ģimenes locekļi jutāmies labi aprūpēti. Protams, pēdējos padsmit gadus, dzīvojot atsevišķi no vecākiem, arī ārzemēs, dažreiz nedaudz pukojāmies, kad ciemojoties mūsu sarunas bieži pārtrauca studentu vai kolēģu telefona zvani. Mamma ārpus darba laika vēl koordinēja stundas, analizēja nesenās uzstāšanās – arī agri no rītiem un pavēlu vakaros. Radinājām likt telefonu pie malas, bet viņai bija grūti atteikt, daudzi studenti viņai bija kļuvuši gandrīz kā audžubērni, par ko jānes atbildība visu diennakti.»
Mamma Elīnu nespieda kļūt par dziedātāju
Jānis neturpina dzimtas muzikālās tradīcijas un atšķirībā no māsas Elīnas nav savu dzīvi izvēlējies saistīt ar mūziku. «Es pusaudža gados spēlēju klavieres, klarneti un arī kādu laiku dziedāju vecāku vadītajā jauniešu korī «Zvani». Taču vidusskolā bija jāizdara izvēle, jo vienlaikus Rozentāla mākslas vidusskolu un Mediņa mūzikas skolu nespēju savienot slodzes ziņā. Vecāki respektēja un atbalstīja manu izvēli, taču arī tagad uzskatu, ka mūzikas papildizglītība ir noderīga intelekta, izdomas un paškontroles attīstībai, ja arī nav ambīcijas kļūt par mūzikas profesionāli. Tāpat mamma arī nespieda Elīnu kļūt par dziedātāju, bet bieži mums lika sev pārjautāt, vai izvēlētā joma ir pietiekami mums svarīga, lai ar to nodarbotos mūža garumā,» stāsta Jānis.
Sajutās laimīga ar mazbērniem un pašas iekoptajā dārzā
Anita ļoti lepojās ar mazbērniem, arī Jāņa dēlēnu Ernestu. «Viņa vienkārši ļoti priecājās par mazbērniem, kaut arī slimība sāka fiziski ierobežot spēkus, kas ļoti vajadzīgi saskarē ar ļoti kustīgajiem mazajiem cilvēkiem. Ja es varētu ko dzīvē patīt atpakaļ, tagad izšķirtos par saviem bērniem agrāk, tāpat kā mani vecāki bērnus pasaulē laida 24–28 gadu vecumā. Tad gan pašiem un vecvecākiem varbūt kopējais prieks būtu sanācis ilgāk,» atzīst Jānis.
Kas tagad kops Anitas Garančas Pārdaugavas mājas dārziņu? Šā gada sākumā, 66 jubilejas priekšvakarā, Anita Garanča intervijā «Neatkarīgajai Rīta Avīzei» cerību pilna teica: «Rudenī dārzā sastādīju ļoti daudz tulpju, narcišu un krokusa sīpolus un teicu, ka redzēšu tos uzziedam, un ar tādu domu es arī dzīvoju.»
Jānis atzīst, ka iekopts dārzs un puķu kompozīcijas mammai vienmēr ir bijuši svarīgi: «Atšķirībā no dzīvokļa un patālās vasarnīcas šis dārzs pēdējā laikā bija durvju priekšā, un viņa šinī ziņā sajutās laimīga, to piedzīvot. Turpmāk ar ģimenes spēkiem ikdienā un ar mammas akceptētu profesionāļu piepalīdzēšanu pāris reizes gadā centīsimies vismaz mammas lolotāko dārza mantojumu uzturēt.»
Dažas dienas pirms aiziešanas saņēma pēdējo sakramentu
Anita Garanča bija ticīgs cilvēks. Tieši tādēļ atvadīšanās no viņas un Svētā mise 30. jūlijā norisinājās Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcā. «Mūsu ģimenē reliģiozākais līdz šim tradicionāli bija tēvs, bet pēdējos divos gados pēc diagnozes, un izsīkstot iespējamo ārstēšanas līdzekļu arsenālam, mamma papildu mierinājumu guva dziļākā reliģiozitātē – bet tas neizpaudās reliģiska satura frāžainībā vai citātos, bet gan lasīšanā un meditācijā. Viņa arī pēdējo gadu laikā vēl paspēja atkārtoti apmeklēt Vatikānu, Romu un Milānu, kur kopīgi ar tēvu piedzīvoja ļoti emocionālu Verdi Rekviēmu «La Scala» opernamā ar māsas Elīnas piedalīšanos. Mamma apmeklēja vairākas reizes Aglonu un vēl dažas citas Latvijas baznīcas. Burtiski pēdējo nedēļu laikā, kad veselība krietni pasliktinājās, paspēja iziet pēdējos tradicionālos katoļu pirmsnāves rituālus, tajā skaitā pēdējo grēksūdzi. Burtiski dažas dienas pirms aiziešanas mamma saņēma pēdējo sakramentu. Šinī ziņā viņa visu paspēja, un mēs pēdējās nedēļās redzējām, ka viņa kļuva iekšēji harmoniskāka, mierīgāka, kā bija agrāk,» stāsta Jānis.
Pietrūka laika pabaudīt nopelnīto «saldo ēdienu»
Lai arī Garanču dzimtā visi sadzīvoja ar mammas diagnozi, Anitas dzīves ceļš pēkšņi aprāvies. «Visu nekad līdz galam neizrunāt, taču tagad atkārtotu, ko viņai caur asarām teicu vienā no pēdējām mūsu apzinīgās sarunas reizēm: «Māmiņ, galvenais, ka mēs zinām, ka mūsu mīlestība ir mūžīga, lai kas arī ar mums notiek!» Mēs nezinām, bet ir tikai cerība, ka varbūt ir kāds turpinājums vai kādreizēja satikšanās, vēl cits tilts bez šīs transcendentālās mīlestības starp mums iespējams.
Atvadoties no mammas, Jānis teic: «Viņas aiziešana agrākā vecumā nekā vidusmēra Latvijas iedzīvotāja aiziešana liekas attiecībā pret mammu traģiska un pat netaisnīga. Bez ģimenes dzīves, profesionāli – kaut esot pensijā – viņa vēl varēja daudz dot gan Latvijā, gan ārpus tās. Mammu jau trešo reizi aicināja strādāt Varšavas opera un 2013. un 2014. gadā aicināja uz meistarklasēm Krievijā, Vācijā, Igaunijā, Francijā un Austrijā. Taču mēs mammu un sevi mierinājām, ka ir vēl traģiskāki stāsti, ka aizgājējs nepiedzīvo ne mazbērnus vai pat bērnus, vai bērni aiziet pirms vecākiem, vientulīgi. Viņa savā intensīvajā, saspringtajā dzīvē paspēja galveno, bet pietrūka laika pabaudīt nopelnīto «saldo ēdienu». Tomēr vismaz savai paaudzei, es domāju, Anita turpina dzīvot atmiņās un daudziem – ieliktajos labajos profesionālajos pamatos un mākslinieciskajā iedvesmā un ikdienas cilvēcībā.»
Latvijas mediķiem trūkst pat konkrētas onkoloģijas zāles
Jānis šo divu gadu laikā ļoti nopietni pētījis un lasījis literatūru par onkoloģiskajām saslimšanām. Ir paveidi, kurus mediķiem ir izdevies dziļāk izprast, un tos iespējams ar konkrētiem medikamentiem ārstēt. Lai arī Anitai audzējs tika atklāts agrīnā stadijā, Jānis prāto, ka vēl agrāk Latvijas ģimenes ārstu sistēma to nemaz nespētu atklāt. «Mūsu speciālisti ir sirsnīgi cilvēki, bet ja cilvēkam konstatē kādas aizdomas vai problēmas, bieži vien izmeklējumi jāgaida mēnešiem ilgi. Turklāt Latvijas mediķiem trūkst pat konkrētu zāļu, kas bija jāmeklē ārzemēs, lai gan šie medikamenti ir gana tradicionāli. Un, ja paši pacienti nemēģina rīkoties, ļoti daudziem var būt traģisks iznākums. Mammas slimošanas periodā Latvijas mediķi pateica, ka mammīte ir pilnīgi vesela, bet jau divus mēnešus vēlāk slimība bija progresējusi un tika atklātas pat metastāzes. Vajadzēja veikt smagu operāciju, lai varētu turpināt tālāku ārstēšanu. Mēs ar mammu devāmies uz Angliju, jo šeit operācija bija ķermenim daudz vieglākā formā nekā Latvijā.
Slimības laikā mammai daudz laika nācās pavadīt operācijās un medicīniskās procedūrās, arī nogurdinošos ceļojumos pie speciālistiem dažkārt ārpus Latvijas, kur draugi regulāri palīdzēja ar izmitināšanu. Piedzīvojām gan kontrastus ar medicīnas infrastruktūru Latvijā un citur, gan iejūtīgus ārstus un personālu – kuri Latvijā pašaizliedzīgi, uz izdegšanas robežas cīnās likumdošanas nejēdzībās un Eiropas Savienības valsti apkaunojošā resursu trūkumā. Tas mijās ar mammas pagaidu pašsajūtas uzlabojumiem un pasliktinājumiem. Gan viņa patstāvīgi, gan ar ģimenes un draugu palīdzību meklējām jebkādus līdzekļus, metodes. Izmēģinājām arī eksperimentālas zāles, cerībā, ka tas paildzinātu dzīvi. Mājās vēl redzu biezas mapes ar izmeklējumu rezultātiem, dakteru, slimnīcu un pat dziednieku telefonu numuriem, institūtu norīkojumiem, kvītīm un receptēm. Mēs meklējām un lasījām vēža pētniecības sasniegumu jaunumus, vēl cerējām uz kādiem jauniem zinātniskiem sasniegumiem, kas varbūt nupat nupat parādītos, vai netipiskiem pavērsieniem, kas reti, bet dažreiz notiekot. Daudzas no vecajām vai jaunajām, sākotnēji cerīgajām, metodēm izrādījās nepiemērotas mammas gadījumā. Domāju daudziem tuviniekiem pazīstamas šīs izmisīgās izjūtas, bezspēcība, sirdssāpes, kad mīļi cilvēki pamazām slīd laukā, kad tos lēnām, bet acīm redzami nenovēršami izšķir tik spēcīga slimība. Anita gāja tam visam cauri ar lielu gribasspēku un pacietību un cīnījās par palikšanu ar mums līdz pēdējām dienām. Mierinoši, ka daži no iespējamiem vismokošākajiem slimības beigu scenārijiem nepiepildījās, bet saasināšanās straujums bija mums negaidīts. Aiziešana bija mierīga, kaut arī kopumā krietni agrāka, nekā vēl pavasarī cerējām.»