Svētdien, 17. maijā, Dailes teātrī viena no šīs sezonas pēdējām pirmizrādēm – Pītera Šefera lugu Equus iestudējusi režisore Laura Groza Ķibere. Kā jau ierasts viņas pēdējos iestudējumos, savā komandā režisore aicinājusi arī jauno horeogrāfi Lieni Gravu, kura pirms gadu mijas saņēma latviešu teātra visprestižāko apbalvojumu – Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada kustību mākslinieks.
Ekstrēmais stāsts
Britu dramaturga Pītera Šefera, kura vārds Dailes teātra skatītājiem labi zināms no iestudējuma Amadejs, drāmas Equus pamatā ir kāda baisa reālās dzīves epizode, kuru autoram izstāstījis draugs. Stāsts ir par jauno Alanu, kurš ir patoloģiski apsēsts ar zirgiem, viņam Dieva vietā ir Zirgs, bet dievi ir greizsirdīgi un atriebīgi. «Tas, šķiet, būs ļoti spēcīgs, emocionāls darbs. Pat ekstrēms. Kad pirmo reizi izlasīju lugu, mani pārņēma šermuļi un tirpiņas. Iestudējumā deju nav, ir pavisam cita horeogrāfija. Aktieri spēlē zirgus,» stāsta horeogrāfe Liene Grava. Darbu kopā ar Lauru GrozuĶiberi viņa sauc par iedvesmojošu un profesionāli saskanīgu. «Man patīk prāta vētras kopā ar Lauru, man patīk, kā mēs meklējam. Vispār – svarīgi ir runāt un dalīties ar idejām un iespaidiem.»
Pirmais, kurš Lieni ieveda teātra pasaulē, bija režisors Dž. Dž. Džilindžers, kurš studentu darbu skatē Patriarha rudens noskatījies viņas diplomdarbu Pārsālīts un uzreiz piedāvājis kopā ar viņu strādāt pie iestudējuma Neprātīgā Zelda. «Tas bija mans pirmais darbs, pēc tam nāca citi piedāvājumi,» nosaka Liene Grava, kurai jau pirmais darbs profesionālajā teātrī atnesa nomināciju Spēlmaņu nakts balvai. «Daudzi skatītāji nemaz nezina, ko dara kustību mākslinieks, bet arī Kultūras akadēmijā horeogrāfu nodaļā nav priekšmeta teātra horeogrāfija, mēs mācāmies par profesionāliem dejotājiem, horeogrāfiem, bet, kad nonāc teātrī, tad vai nu vari šo darbu darīt, vai arī nevari. Man ir liels prieks un azarts katru reizi strādāt pie jaunas izrādes, galvenais – sajust izrādes kopējo ritmu un garšu, jo ne vienmēr izrādē nepieciešamas dejas, dažreiz – tikai precīzi salikt noteiktās vietās aktierus, kuriem konkrētā brīdī jāizdara... Es teiktu, ka horeogrāfa uzdevums ir «saorganizēt» aktieri telpā,» uzskata jaunā horeogrāfe, piebilstot, ka dažreiz skatītājs var pat nepamanīt horeogrāfa darbu, bet «kāds jau savu pirkstu tur ir pielicis klāt, lai viss būtu tīri un precīzi telpā».
No dejotājas par aktrisi
«Ir bijis, ka mani nosauc par aktrisi, bet tas ir par skaļu teikts. Noteikti neesmu aktrise! Es vispār nesaprotu, kā tas notika, laikam jau domām ir milzīgs spēks. Biju uz Liepājas teātra izrādi Indulis un Ārija, un es sen teātrī neko nebiju skatījusies ar tādu aizrautību, man šķiet, ka pat acis nepamirkšķināju, jo man tā patika izrāde, iemīlēju visu, ko aktieri darīja uz skatuves. Pie sevis nodomāju, ka būtu jauki man kaut ko tamlīdzīgu nodejot!» stāsta Liene Grava. Pēc apmēram mēneša viņai piedāvāja Ārijas lomu, jo aktrise Laura Jeruma gaidīja bērniņu un vajadzēja kādu, kas varēja lomu ātri iemācīties. «Nezinu, kam man jāpateicas par iespēju, bet esmu laimīga par to. Paralēli notika iestudējumi Dž. Dž. Džilindžera Paradīzei, kurā man vajadzēja dejot. Stresiņš un adrenalīns bija milzīgs, bet izrādes dienā, pirms izgājiena uz skatuves, man iestājās miers. Un jāsaka – es izbaudīju to mirkli, par kuru saka – būt šeit un tagad, izdzīvot konkrēto brīdi,» stāsta Liene Grava. Pēc šīs pieredzes «āķis ir lūpā», jo viņa ir arī dejotāja. «Man prieks, ka varu apvienot abas lietas.»
Par Spēlmaņu nakts balvu sapņo ikviens, kas kaut ko dara teātrī, un Lienei šī balva atnāca ātri – vien pēc dažiem iestudējumiem profesionālajos teātros. Balva viņu esot pārsteigusi, bet, protams, esot liels prieks par to. «Protams, pāris dienu pēc balvas saņemšanas es biju ļoti laimīga, bet balva ir dzinulis iet vēl tālāk, meklēt un attīstīties,» atzīst jaunā horeogrāfe. Lai gan mēdz uzskatīt, ka ikviena horeogrāfa vislielākais sapnis ir sava deju kompānija, Lienei tāda sapņa neesot. «Tagad dejotāji apvienojas konkrētai izrādei, nospēlē un katrs iet tālāk. Man ir cilvēki, kuriem uzticos un kurus parasti aicinu tad, ja man ir kāds projekts, tomēr ir interesanti, ja vari pamainīt cilvēkus. Nākamajā sezonā es ļoti gribētu uztaisīt savu dejas izrādi, beidzot esmu tai nobriedusi. Pēc akadēmijas absolvēšanas pati neko neesmu taisījusi, pēdējais bija diplomdarbs, diezgan daudz esmu iekšā teātrī, bet tagad ir sajūta, ka teātrī gūtā pieredze varētu palīdzēt, veidojot dejas izrādi. Bet es jau tagad domāju, kādas būs problēmas! Es gribētu koncentrēties tikai izrādei – veidot horeogrāfiju, strādāt ar dejotājiem, bet negribētu domāt par finansējumu un organizatoriskiem jautājumiem, gribētos vairāk pievērsties tieši dejai.»
Šobrīd viņa iesaistījusies savas kolēģes projektā – horeogrāfe Elīna Breice veido izrādi Atgriešanās, izrādes notiks 1. un 2. jūnijā VEF Kultūras pilī. «Izrāde būs dejiska, un tas ir labi, jo pēdējā laikā vairāk tapušas konceptuālas dejas izrādes, kurās ir daudz ideju, bet pārāk maz kustības. Es ilgojos pēc fiziskas izkustēšanās, kārtīgas dejas izrādes, un prieks, ka varu būt iekšā šajā procesā.»
Paldies vecmāmiņai
Liene Grava dejo jau kopš trīs gadu vecuma, uz ansambli Zelta sietiņš viņu aizvedusi vecmāmiņa, kas pamanījusi, ka meitenei dejošana ļoti patīk. Pēc Zelta sietiņa viņa turpinājusi dejot grupā Ritms, un šis posms «pilnīgi un galīgi» izkristalizējis vēlmi studēt horeogrāfiju. «Ritmā iepazinos ar laikmetīgo deju un deju pilnīgi citā formātā nekā tautas deja. Ritmā bija ļoti jauki pasniedzēji, kas vai nu studēja Kultūras akadēmijā, vai bija to beiguši, un es sapratu, ka arī gribu tur studēt. Palaimējās, ka tiku iekšā,» saka Liene Grava. Tiesa gan, Lienes vecāki nebija sajūsmā, ka meita tik nepragmatiski izvēlas profesiju, bet viņa joprojām ir pārliecināta, ka profesiju nevajag izvēlēties no izdevīguma prizmas raugoties, jo īpaši – kur labāk var pelnīt.
Lai gan dejotājam sevi vienmēr jāuztur formā, īpašu recepšu šai ziņā viņai neesot, arī ne vingrinājumu un diētas. Šobrīd formas uzturēšanā labi palīdzot lielā slodze, bet tad, kad gribas «iztīrīt smadzenes», Liene ejot uz sporta klubu, jo, «piemēram, kardiotreniņā smadzenes tiek iztīrītas – domām jākoncentrējas uz kaut ko citu».
Tā kā sezonas laikā bieži vien mēnešiem ilgi nākas strādāt bez brīvdienām, Liene cer, ka vasarā viņa varēs veltīt vairāk laika sev. «Ļoti gribas kaut kad nokļūt Dienvidamerikā, Austrālijā, jo – man patīk siltums. Gan jau kaut kad tur nokļūšu. Esmu pieradusi pie lielas slodzes, bet fizisko spēju robežas ir katram. Tomēr – tie ir posmi, kas jāiztur, un pēc tam jau ir vieglāk. Un tā es sevi ieprogrammēju – ir jāiztur, nav ko bēdāties par to, ka nav brīvu dienu, jāpriecājas par to, ka ir darbs, ka varu strādāt savā profesijā. Protams, zinu arī to, ka pagaidām esmu koncentrējusies uz savu karjeru, otrajā plānā palikusi privātā dzīve, bet gan jau...»
Liene GRAVA
