JUNDZES RECENZIJA: Brekte melnā
 
©publicitātes foto

Apgāds Neputns laidis klajā latviešu vizuālās mākslas L’enfant terrible Kristiana Brektes katalogu. Melnā stilīgā papīrā ietērpts, tas melniem burtiem uz vāka vēsta lakoniski – Brekte.

Kristians Brekte provocē, Kristians Brekte rosina sašutuma pilnas pretreakcijas. Tā jau ir ikdiena, pie kuras skatītājs vairs nav jāpieradina. Albuma priekšvārda autore Elīna Sproģe savā ne pārāk garajā tekstā velta vairākas rindkopas, uzskaitot visas izstādes un akcijas, no kurām mākslinieka darbi ir tikuši novākti, izņemti vai kā citādi izraidīti. Ir pilnīgi skaidrs – Vilhelma Purvīša ainavu cienītājiem te nav ko meklēt, ja nu vienīgi, lai noskaidrotu to, vai vecmeistars Purvītis šā kataloga 144. lapaspusē tiešām ir no šausmām pakāries.

Saprotams arī, ka kaut ko tādu neviens normāls cilvēks mājās pie sienas neliks un omītei astoņdesmit gadu jubilejā nedāvinās, tomēr ieskatīties der. Mākslas provokatorus lielos vilcienos var iedalīt divās kategorijās – vienkārši skandālistos un domāt rosinātājos. Manuprāt, Kristiana Brektes darbu reprodukcijas katalogā, tāpat kā izstādēs vērotie oriģināli, neraugoties uz apzinātu spēli ar riebuma refleksiem, liek domāt un nesaudzīgā gaismā paraudzīties gan uz sevi, gan sabiedrību, gan mūsu dzīvi kopumā. Tas ir tas, kas ļoti nepieciešams Latvijas polikorektajai, provinciālajai un diezgan senilajai kopnoskaņai, lai atmostos no letarģijas, pat ja līdzīgi potei šī provokācija tiek uztverta sāpīgi un ne pārāk patīkami.

Tad, kad Kristianam Brektem līdzīgi provocētāji kļūst par klasiku un esam no viņiem attālinājušies pietiekami drošā distancē, pētniekiem ir izdevīgi rakstīt par to, ka mākslinieks, lūk, esot vērsies pret negatīvajām sava laika parādībām sabiedrībā, tā protestējot pret morālu pagrimumu, sociālo nevienlīdzību. Vai līdzīgs blabla tiks radīts par Kristianu Brekti tad, kad viņam vairs nebūs 70, es nezinu, bet pagaidām viņa fani var sajūsmināties, savukārt kritiķi šņākt no dusmām, uzdot tradicionālo jautājumu – vai tā vispār ir māksla. Šis nav gadījums, kad var kādam citam kaut ko ieteikt vai neieteikt – skatieties, domājiet un vērtējiet paši. Galva jau nav ierīkota tam vien, lai tai varētu uzmaukt virsū adītu cepurīti.

Ja runā par katalogu, acīm ne pārāk tīkams ir dažu reprodukciju izkārtojums (piemēram, 40./41. lpp. atvērumā baltie iesējuma diegi pāri Vanckaram velk uz tādu kā neobrektismu). Kā šīs grāmatas skatītājam, nevis lasītājam, man pietrūka teksta, ko palasīt. Nezinu, varbūt tā ir atkāpe no žanra, bet tomēr – kaut vai kārtīga intervija ar mākslinieku tikai izdaiļotu šo izdevumu. Nav jau Kristians Brekte tikai provokators vien – viņš veido vērā ņemamu scenogrāfiju, viņam neparasts lietu redzējums un savā ziņā maksimālisms. Uzzināt mākslinieka paša viedokli, formulētu vārdos un tieši šai grāmatai, nudien būtu bijis itin iederīgi, pat ja tas intervētājam šķistu nervus kutinoši vai lasītājam asinis stindzinoši.