«Ceļošana apliecina nācijas labklājību. Ja ir grūti laiki, cilvēks uzreiz atsakās no izklaidēm, un ceļošana ir izklaide. Ja ir maz naudiņas, tomēr gribas kaut ko, tad aizies uz koncertu vai nopirks grāmatu, bet neceļosi. Skaitļi rāda – pa savu valsti mēs ceļojam arvien vairāk,» saka Lauku ceļotāja prezidente Asnāte Ziemele.
- Viss liecina, ka Latvijas valsts simtgade tiek svinēta ar tādu vērienu un pasākumu piesātinājumu, ka diez vai atliks laika ceļošanai, bet Lauku ceļotājs, kas it īpaši rūpējas par to, lai tūristi dotos ārpus lielajām pilsētām un vietēja mēroga masu tūrisma objektiem, ir izstrādājuši septiņus valstiskuma ceļu maršrutus. Kā šī ideja radās?
- Lauku ceļotājs, atsperoties no Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas idejas par Latvijas kultūras mantojumu koridoriem, uztaisīja tūrisma ceļus, kā galveno paturot valstiskuma veidošanās ideju. Katrs no šiem ceļiem ļauj iepazīt Latvijas vēstures pagriezienus, personības, vietas un notikumus, kas sekmējuši valsts dibināšanu un nacionālās identitātes veidošanos. Esam izstrādājuši maršrutus pa dienām, norādot arī, ko vērts redzēt, plus katram maršrutam klāt informācija - ļoti īsais variants jeb koncentrāts vai arī ar plašākiem aprakstiem un klāt pievienotiem dažādiem personiskiem stāstiem.
- Kādas ir prognozes - cik no šiem maršrutiem tiks izbraukti?
- Daudzi tos brauks, jo tos arī veidojām ar ļoti praktiskiem ieteikumiem, teiksim, cik objektu vienā dienā reāli var apskatīties, cik daudz laika nepieciešams pavadīt vienā objektā, cik vienā dienā kilometru vēlams nobraukt... Šie maršruti īpaši vērtīgi ir skolām, jo skolēni ir gatavi tieši tik daudz izlasīt, cik esam ielikuši katra maršruta kodolīgajā variantā. Maršrutu var sākt jebkurā vietā un braukt to tik ilgi, cik var atļauties. Šis tomēr ir īpašs gads, kāpēc gan neizbraukt vismaz vienu ceļu savas valsts simtgadē un kaut nedaudz vairāk izlasīt par to un cilvēkiem, kas ar to saistīti.
Mums piemīt mazuma komplekss par sevi, savu tautu, savu zemi. Pat iedomāties nevaram, cik daudz visa kā laba mums ir, salīdzinot ar citiem, kuriem tā nav vispār vai ir daudz mazāk. Latvijas valstiskuma veidošanās ceļi vienlaikus ir arī pacilājošs stāsts par mūsu zemi.
- Ap gada sākumu cilvēki sāk plānot, kurp doties atvaļinājumā. Vai Lauku ceļotājs aicina šogad nebraukt ārpus Latvijas, bet ceļot pa savu valsti, izzināt to?
- Vajag braukt pa pasauli, vajag arī braukt pa Latviju; saku - tās nav konkurējošas lietas, jo tie, kam patīk braukt uz Turciju, vienalga to darīs, bet kaut dažas nedēļas nogales var izbraukt pa Latviju, un nav jau jābrauc tikai jūlijā, kāpēc ne septembrī, kāpēc ne tagad?
- Ko skaitļi rāda - vai paši pa savu zemi braucam vairāk?
- Braucam. Lauku tūrismam kā nozarei pieaug arī klientu skaits, un tas ir pārsvarā uz mūsu rēķina. Protams, arī valsts simtgades svinību eiforija ne vienu vien mudina skriet, iet, braukt pa Latviju, un ir labi, ka cilvēki vairāk ceļo. Tas nozīmē - cilvēkiem ir vairāk naudas, vairāk laika, vairāk intereses. Domāju, ka samazinās tā ārprāta strādāšana no agra rīta līdz vēlam vakaram, kāda bija pirms 10, 20 gadiem. Mēs, ja tā var teikt, sākam pielīdzināties skandināviem, kas darbu beidz ap trijiem dienā, pārējo laiku velta sev un ģimenei. Protams, vēl nevaram pielīdzināties skandināviem, arī nebeidzam darbu trijos dienā, bet ejam uz to pusi. Tas nozīmē - mums ir daudz interešu, brīvo laiku gribam un varam veltīt tam, kas mūs interesē. Lauku tūrismā apmēram 80 procenti no ceļotājiem esam mēs paši, pārējie - ārzemnieki, tikai Skandināvijā lauku tūrismā ir vairāk ārzemnieku nekā vietējo, bet, piemēram, Vācijā lauku tūrismā 97% ir vietējie, tikai daži procenti ārzemnieku, līdzīgi ir Polijā.
- Izklaides industrija zina, ka viens no galvenajiem konkurentiem ir ne tikai televizors, bet arī lielveikals, kas vienlaikus rada ilūziju, ka esi taču fiziski izkustējies, gājis uz veikalu, no viena veikala uz nākamo un arī ko jaunu redzējis. Vai vairojas spēks pateikt «nē» tiem?
- Cilvēki kļūst arvien inteliģentāki, un, jo vairāk brīvības un lielāka izvēle mums ir, jo inteliģentāki kļūstam. Tomēr es piekrītu - lielveikals mums ir daudz lielāks konkurents nekā kūrorts Turcijā. Kad pienāks laiki, kad arī mums svētdienā lielveikali būs slēgti, kad darbaspēkam maksāt dubultu cenu svētdienās būs par dārgu, tad mēs vēl vairāk ceļosim. Tomēr iet jau uz labo pusi. Arī iepirkšanās tiešsaistē daudz ko atrisina.
- Mums pašiem valsts simtgade ir pamudinājums apceļot savu zemi. Vai šis fakts piesaista tūristus no ārzemēm?
- Nesen biju Berlīnes Zaļajā nedēļā - lielā ēdienu un lauku tūrisma izstādē, un bija ļoti interesanti skatīties, kā apmeklētāji reaģēja uz faktu, ka Latvijas valsts šogad atzīmē simtgadi. Ļoti daudzi bija izbrīnīti - kādi 100 gadi, jūs vēl nesen izkārpījāties ārā no Padomju Savienības? Kad norij nepatīkamo kurkuli un sāc stāstīt, tad ir nākamā reakcija - ko jūs sadalījušies trīs valstīs, jūs taču esat baltieši, nu metaties kopā! Kad mēs kaut ko mēģinām stāstīt par trīs valodām, trīs kultūrām, vairākums atmet ar roku - jūs taču esat Baltikums! Nenoliedzami, mums nav ko stāstīt ārzemju tūristiem par to, ko viņi var redzēt Latvijā valsts jubilejas gadā. Šobrīd mēs ignorējam ārzemju viesi savās svinībās, bet varbūt tā tas ir domāts - ka šie ir svētki mums pašiem.
- Kas ārzemniekus piesaista mūsu lauku tūrismā?
- Teiksim, vāciešiem Latvija un Baltija vispār ir ļoti populārs ceļamērķis - viņiem te ir viegli atbraukt, te ir viņiem saprotama kultūra. Starp citu, kad bija krievu armijas apmācības netālu no Latvijas, tas uzreiz ietekmēja tūrismu, kad Nīderlandes lidmašīna tika notriekta Ukrainā, tad nīderlandieši, kas bija iecienījuši atpūtu Baltijā tieši mūsu neskartās dabas dēļ, uzreiz pārtrauca braukt atpūsties uz Baltiju, jo uzskatīja, ka Baltija ir pārāk tuvu vietai, kur triec nost lidmašīnas. Mums šķiet, ka Ukraina ir tālu, bet viņiem šķiet - tas ir turpat, blakus. Tūrisms ir ļoti trausla sfēra, drošība tagad ir numur viens. Līdz ar Skandināviju, mēs tomēr esam drošības areālā - te nav zemestrīces, te nešauj, te cilvēki neiet demonstrācijās, te cilvēki ir miermīlīgi, un tas nāk par labu mūsu tūrisma piedāvājumā.
- Ar ko atšķiras tūrists, kas brauc uz laukiem, no tā, ko var uzskatīt par masu tūristu, teiksim, nofotografējas pie Rīgas Doma un skrien tālāk, lai to pašu izdarītu Viļņā pie Ģedimina katedrāles?
- Patiešām - tie ir dažādu tūristu tipi. Vienam ir vairāk laika, gribas iedziļināties un piedzīvot, un tādu ir aizvien vairāk. Nesen runāju ar Nīderlandes tūrisma aģentūrām, kas uz šejieni sūta pārsvarā individuālus tūristus. Atcerējāmies, ka apmēram pirms 10 gadiem, kad sākām sadarboties, nīderlandieši devās šurp ceļojumā uz piecām līdz septiņām dienām, ne vairāk, bet tagad viņi prasa 22 līdz 30 dienu ceļojumus. Un vēl mani pārsteidz tas, ka viņi negrib ceļot pa visām trim Baltijas valstīm, bet grib vienā valstī pavadīt visu laiku. Un tas nozīmē - cilvēki grib ceļot mierīgi, grib iedziļināties, negrib to stresu, kas rodas, ja no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai jāizbrauc piecās dienās, ko japāņi joprojām dara, labākajā gadījumā apstājoties Siguldā, bet arī to viņi vairs nedara - atbrauc uz Rīgu, aizbrauc uz Rundāli, dodas tālāk uz Viļņu, un brauc mājās. Kad prasi, vai viņi negribētu mierīgāk ceļot, atbilde ir - nav laika. Japāņi atzīst - kad atbrauc uz Baltijas un Skandināvijas valstīm, tad viņiem pēkšņi liekas, ka zemes griešanās apstājusies, ka laiks apstājies, jo te vispār nav stresa. Faktiski - viņi šurp brauc pēc miera sajūtas. Savukārt vecās Eiropas valstu ceļotāji šeit bauda atvaļinājumu, divas, trīs, pat četras naktis uzturas vienā vietā, negrib pārbraukt katru dienu uz citu vietu. Un tas ir pilnīgi cits ceļošanas veids.
- Vai lauku tūrismam jebkad var draudēt masu tūrisms?
- Nē, tas nav iespējams, mums nav ne tāda zeme, ne tādi piedāvājumi. Protams, masu tūrisms var būt, ja Siguldā notiks olimpiskās spēles, tad masu tūrisms būs - tanī brīdī, tanī vietā. Valstī kā tādā ar piedāvājumu, kas mums ir, nekad nebūs masu tūrisms.
- Tas ir labi vai slikti? Daudzu Eiropas superpopulāro tūrisma galamērķu, piemēram, Venēcijas vai Briges, pieredze ir skaudra - masu tūrisms praktiski paralizē un izstumj vietējos iedzīvotājus.
- Ļoti viegli ir pazaudēt vērtības. Tajā brīdī, kad sāk gāzties pāri masas, nezini, kā lai ar tām tiek galā, kā lai nosargā to, kas sargājams. Piemēram, Norvēģijas Trolltunga - pirms vairākiem gadiem tā tika likta uz vairumu tūrisma ceļvežu kā simbols, to reklamēja visos iespējamos veidos, arī sociālajos tīklos, un vairs nevarēja apturēt cilvēku straumi, kas uz turieni devās, un būtiskais ir tas, ka Trolltunga nebija piemērota masu tūrismam. Tas pierāda - ir ļoti viegli vienu objektu «pārreklamēt», nodarīt tam pāri. Mums Latvijā tas nedraud, mums nav ne Trolltungas, ne Briges, ne Venēcijas, būsim atklāti - tie objekti, par ko paši esam lepni un kas pašiem šķiet skaisti... Nu, aizved uz Ventas rumbu kādu ārzemnieku un parādi mūsu platāko ūdenskritumu, viņš prasīs - kur ir ūdenskritums? Nav mums pasaules brīnumu, bet mums ir burvīga daba un cilvēki, kas dabu saprot, kas to prot izmantot un piedāvāt, un iedot pagaršot - tā ir mūsu vērtība un pērle. Un cilvēki nekad nerada masu tūrismu. Tā, man liekas, ir pozitīvā daļa, jo masu tūrisms nav nekas labs, daudzas gudras valstis ar to netiek galā. Turklāt masu tūrisms pasaulē tikai palielinās. Faktiski vienīgais objekts, kas mums balansē uz masu tūrisma robežas ir Rundāles pils.
- Vai joprojām aktuāls ir jautājums par kooperēšanos ar igauņiem un lietuviešiem?
- Mēs kooperējamies, bet noteikti daudz lielāka kooperācija būtu nepieciešama valsts līmenī. Tomēr tieši tāpat kā skandināvi savā starpā nevar vienoties par kopēju reģiona mārketingu, tā arī mēs. Tikai pēdējā laikā un tikai patiešām tālos tirgos mēs, visa Baltija, startējam tā kā kopā. Lauku tūrisma jomā ar lietuviešiem un igauņiem mums ir laba sadarbība, daudz strādājam pie kopīgiem projektiem, bet valsts līmenī, uzskatu, joprojām ir pietiekami slikti.
- Aktīvā tūrisma maršruti ir populārāki vai arī vairāk gribam laiski baudīt?
- Protams, mazākā daļa ir aktīvi, bet tad jāsaka - cik daudzi no mums regulāri skrien, brīvdienās dodas slēpot? Piemēram, Skandināvijā tā ir sabiedrības lielākās daļas ikdiena. Tieši tikpat daudz, cik mums cilvēki ir aktīvi ikdienā, viņi ir aktīvi arī savā atvaļinājumā. Lielākā daļa atvaļinājumā grib laiskoties - ieiet pirtī, peldēties... Protams, mazākā daļa grib aktīvi ceļot. Tieši tagad strādājam pie Jūrtakas - garo distanču kājāmgājēju maršruta no Nidas Lietuvā līdz Tallinai Igaunijā, gar visu Baltijas jūras krastu, apmēram 1200 kilometru garumā. Kājām iešana visā pasaulē ir populārāka nekā riteņbraukšana vai laivošana, jo tas ir vieglāk, arī demokrātiskāk - vari apstāties jebkurā laikā un vietā, nav nepieciešama nekāda infrastruktūra, vari vienkārši iet - bariņā, divatā, vienatnē... Realitāte gan ir tāda, ka mums ir maz maršrutu kājāmgājējiem, nav arī pārāk attīstīta infrastruktūra kājāmgājējiem.
