Edvīns Raups ir viens no mūsdienu dzejas vidējās paaudzes līderiem un lielākajām autoritātēm latviešu dzejā. Viņš lieliski pārzina ne tikai savu grāmatu plauktu, bet arī mūsdienu latviešu dzejas situāciju, jo, darbojoties kā redaktors, bieži bijis pirmais, kas dzird jauna talanta klauvēšanos pie literatūras durvīm. Jā, viņš pats raksta sarežģīti, un Raupa teksti no tradicionālajiem atskaņu pantiem atšķiras tikpat ļoti kā augstākā matemātika no pirmās klases aritmētikas. Mūsdienu dzejā visi iespējamie Ņūtona binomi jau sen ir atklāti, bet vai tāpēc neeksistē daudz smagāki vienādojumi? Tikai nesāciet ar Edvīnu Raupu debates par mūsdienu postmodernās literatūras pagrimumu, īpaši, ja neesat drošs, ka zināt, kas ir postmodernisms. Viņš ir ne vien garākais augumā raženākais tagadnes latviešu dzejnieks, bet arī tulkotājs, kam bijis pa spēkam latviskot Hulio Kortāsara Klasīšu spēli un tikt galā arī ar intelektuāļu apvīpsnātā Paulu Koelju tekstiem.
– Dzejas dienu laikā daudzi dzejas cienītāji ar stāžu ierasti ņemas salīdzināt, kā Dzejas dienas noritēja toreiz, bet kā tagad. Skaidrs, ka dažādām paaudzēm ir savi priekšstati, atmiņas un līderi dzejā, tomēr reizēm tas aiziet tik tālu, ka sāk kļūt nekorekti, jo pasākums, kas piedzīvojis būtiskas transformācijas un pilnībā mainījis formu, mūsdienās nekad nebūs tāds, kāds tas bija kaut kad padomju laikos.
– Bez šaubām, tas ir nekorekti. Īpaši tagad, kad pagājuši divdesmit gadi – nedaudz pārskatāms laiks. Tiešām nav godīgi salīdzināt dzejas situāciju un dzejniekus, kas bija pirms neatkarības atgūšanas, un tos, kas mēs esam tagad. Apmulsuma brīdis deviņdesmitajos gados, kad nebija ne šis, ne tas, nenoliedzami bija. Tad tiešām varēja sūroties – ak vai, kur ir palikusi visa mūsu dzeja, visi mūsu dižie Vācieši, kāpēc nav otra Ziedoņa, Čaklā. Tagad, es uzskatu, situācija ir iegājusi pilnīgi jaunās sliedēs, ja drīkst tā izteikties. Tā ir normalizējusies, taču tas, ko es saucu par situācijas normalizēšanos, ietver sevī dramatismu. Dramatisms izriet no mūsu dzīves, no mūsu ikdienas, sociāli ekonomiskās formācijas. Ja meklējam attaisnojumus tam, kā mūsdienu dzejniekam vajadzētu uzvesties un ko teikt, tad šodienas jaunās paaudzes dzejā es saskatu diezgan konkrēti izstrādātu paradigmu. Tas ir labi saskatāms placdarms, uz kura viņi ir apmetušies un kurā darbojas.
Kritiķi to mēdz dēvēt par individuāli psiholoģisko pasaules redzējumu un tamlīdzīgi. Bet tas nav tik vienkārši! Kāds ir pieprasījums, tāds ir piedāvājums. Šodien darbojas tie paši noteikumi. Nenoliedzami, ir zudusi tā sociāli aktīvā dzeja, kas bija padomju laikā, kad ne tikai dzejnieki un rakstnieki, bet ikviens indivīds zemapziņā nesa okupācijas slodzi. Es domāju, pat tie, kas sadarbojās ar Komunistisko partiju, taisīja savu karjeru, pat viņiem, kā mēs to šodien varam labi pārliecināties, zemapziņa strādāja ar zināmu spriedzi. Mākslā nav ideālāka stāvokļa par iekšējo sasprindzinājumu. Līdz ar to tas bija dabisks stāvoklis, ka dzeja vai vispār māksla ieņēma vadošo lomu sabiedriskajā dzīvē. Gluži dabiski, ka mēs nevaram prasīt to šodien. Notika lielas, pozitīvas sociāli ekonomiskās formācijas pārmaiņas. Savukārt tas, ko mēs ieguvām, ne vienmēr bija tikai pozitīvs. Tieši tāpēc ne tikai dzejā, bet arī citās mākslās cilvēki bija stipri apjukuši. Protams, bija diskomforta izjūta. Visi tev kā ar pirkstu baksta acīs – kāpēc tu nerunā par sociāli aktīvām tēmām? Bet tas nav tik vienkārši, jo jaunajā situācijā – tā sauktajā liberālajā demokrātijā – ir atļauts viss. Robežas ir zudušas.
– Tas ir apmēram kā ekonomistu lekcijās studentiem – krāpties nav labi, bet, ja nekrāpsies nemaz, tad biznesu neuzsāksi?
– Tas jau vecais joks par miljonāru. Uz jautājumu, kā jūs nopelnījāt pirmo miljonu, atbilde ir – to es jums nestāstīšu. Varu pastāstīt, kā nopelnīju otro miljonu. Tas caurauž ne tikai ekonomiku, tas caurauž visu sabiedrību. Tāpēc nevajag brīnīties, ka jauno dzejnieku psihe ir tik ārkārtīgi vērsta uz savas iekšējās pasaules izzināšanu. Tas ir vienīgais ceļš, kā izzināt savas un sabiedrības attiecības. Tev nav ārēju šķēršļu. Iekšējais sasprindzinājums, kas pārgāja uz ārējo, par ko jau sacīju, ir zudis. Es domāju, ka globālā līmenī mākslai ir priekšā milzīgas pārmaiņas. Protams, tāda parādība kā dzeja nebūt neizzudīs, jo cilvēka kā indivīda dzīve kļūst aizvien sarežģītāka. Tā ir naiva ilūzija, ka labklājība vai šķietama labklājība atvieglina dzīvi. Tāpēc, ka tā nonāk pretrunā ar daudzām vēsturiski aprobētām formām vai tradīcijām.
Mēs nonākam pretrunā ar to, kas ir labi un kas ir slikti. Cilvēks izjūt lielu diskomfortu. Māksla un dzeja ir lakmusa papīriņš. Ja redzam, ka jauno dzejā tik daudz kas ir melnos toņos iekrāsots, tad skaidrs, ka šie cilvēki ir hiperjūtīgi. Viņi ir kā baltās pelītes, kas uzrāda kritisko situāciju sabiedrībā. Te būtu jāsāk domāt – kas par lietu, kāpēc tā notiek, kas būtu jādara.
– Kā tev šķiet, vai arī tas, ko mēs saprotam ar jēdzienu «būt sociāli aktīvam dzejniekam», nav banalizēts, pazeminot to tādā «es iešifrēju savā dzejolī sabiedriski karstu lozungu» līmenī? Tas pats Ojārs Vācietis, kura vārdu visi tagad stumj sev priekšu, taču bija hiperjūtīgs. Viņš varēja izlasīt kādu mazu ziņu žurnālā par nelaimēm, kas notika otrā pasaules malā un kā barometrs uz tām reaģēt. Tas taču nav tas pats, kas apzināti virzīties pa lozungu ceļu. Vai šī sociālā aktivitāte nesākas dabiskā interesē par visu, kas notiek pasaulē, apzinoties, ka viss notiek kopsakarībās. Šodien, ja tu esi aktīvs lozungu līmenī, vari iet nobalsot par kārtējo tautas partiju vai piedalīties kādā pozitīvās vērtībās orientētā akcijā. Nav taču dzeja jābojā!
– Jā, es tev pilnībā piekrītu. Jēdziens «sociālā aktivitāte» mākslā ir ļoti noplicināts. Šī tēma ir ārkārtīgi plaša, esmu par to daudz domājis. Nevajag aizmirst, ka esam vēl mežonīgā kapitālisma stadijā. Pašā sākumā. Ir tikai nedaudz vairāk par divdesmit gadiem pagājis, kopš dzīvojam kapitālismā. Savukārt, ja paskatāmies uz vecajām kapitālisma zemēm, tur ir diezgan daudz tādu mākslinieku, kas ir sociāli aktīvi. Viņi ir pilnīgi neapmierināti ar to, kas visapkārt notiek. Kaut vai Greenpeace kustība, antiglobālistu kustība. Līdz pat klajām dīkdienības izpausmēm, kad vienkārši nav ko darīt un tad iet patrakot. Tā ir arī mākslinieciska pašizpausme. Mūsu vidē kapitālisms vēl ir pārāk plēsonīgs. Tīri psiholoģiskā ziņā. Cilvēki vispirms mēģina tikt ar sevi galā. Tāpēc mums ir uz sevi centrēta māksla un nav tik daudz sociāli aktīvu mākslinieku. Prasīt no mākslinieka, lai viņš būtu sociāli aktīvs, ir absurdi. Tā nav mākslinieka funkcija. Ja viņš grib būt sociāli aktīvs, viņš stāsies partijā, piedalīsies vēlēšanās, ies par deputātu un varēs izpaust savu sociālo aktivitāti tādā vispārpieņemta standarta formā. Savukārt, ja viņš ir mākslinieks, tad viņš ir aktīvs, radīdams kaut ko jaunu. Tā ir ļoti aktīva dzīves pozīcija. Līdz ar to viņš ir sociāli aktīvs.
Mēs varam diskutēt, kas ir māksliniecisks, bet kas nav. Ir daudz profanāciju pašā mākslā, mākslas darbu izpratnē. Vai tā ir māksla, vai tā nav māksla? Ļoti liela māksla ir padarīt kaut ko sociālu, sadzīvisku par māksliniecisku vērtību. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts darbs. Acīmredzot līdz tam ir jānobriest, jāizaug. Bet arī te mums ir ļoti labi piemēri. Kaut vai Ingas Ābeles dramaturģija. Es nedomāju, ka daudz piesauktā sociālā aktivitāte mums būtu nulles līmenī. Ja mums rodas daudz spēcīgu dzejnieku, un viņi rodas, tad ar sociālo aktivitāti šajā jomā ir viss kārtībā.
Cits jautājums, ka dzeja šodien ir nolikta pilnīgi citā plauktiņā. Dzeja vairs nav priekšplānā. Bet paraudzīsimies uz to no otras puses. Vai zinātne šodien mums ir priekšplānā? Nav! Ir ļoti šaurs zinātnieku loks, kas zina cits par citu to, ko viņi dara. Tagad prasa, kurš tad var tūlīt nosaukt kaut vienu mikrobiologu. Bet viņi ir! Un darbojas pasaules līmenī. tas pats ir ar dzeju. Tā ir ārkārtīgi šaura joma, bet diezgan spēcīga. Tā ir aktīva pozīcija! Ja māksliniekam izdodas pateikt kaut ko ar svaigu elpu, tad vairs nav nozīmes, vai tas ir sociāli aktīvi vai varbūt individuāli psiholoģiski. Tas ir kaut kas jauns! Izziņas process. Tas ir vajadzīgs sabiedrībai kā veselumam. Zinātnieki urbina pasaules ēku un mēģina izprast, kas tur ir. Viņi sāk ar rupjo matēriju, šķērē to pa gabaliņam, savukārt dzejnieks izzināšanas procesu sāk no smalkās matērijas. Tā ir savādāka pasaules izzināšana. Ja saprotam, ka cilvēces saprāts ir vienots, kā to zinātnieki jau ir pierādījuši, tad neviens mākslinieks nevar radīt, ja viņš nedomā par evolūciju kopumā. Svarīga ir pašatdeve. Ja tā mākslā ir pilnīga, ja mākslinieks ir pilnīgi godīgs attiecībā pret sevi, viņš ir ārkārtīgi nozīmīgs. Visa enerģētika, spēks, ko mākslinieks izliek uz āru un spēj iemiesot kādā materiālā formā tā, lai tas būtu ieraugāms arī citiem, ir ārkārtīgi liela vērtība. Vērtīgs pasaules izziņas produkts! Smadzenes nepārtraukti evolucionē. Lai tās evolucionētu pilnvērtīgi, tās ir jānodarbina, jāliek strādāt. Tas ir tas, ko dara zinātne, dara māksla. Mākslā cilvēks sevi būtībā sadedzina, visu enerģiju izliek uz āru. Varbūt cilvēki neiedziļinās, bet tā ir ārkārtīgi augstvērtīga viela, kas tiek iegūta šajā procesā.
– Ja atgriežamies tajā punktā, no kura sākām, par to «toreiz» un «tagad» salīdzināšanu, ienāca prātā, ka tolaik bija Literatūras propagandas birojs un Daina Avotiņa, kas nenogurusi strādāja, lai dzejnieki brauktu un tiktos ar lasītājiem. Mūsdienās tās dēvētu par sabiedriskajām attiecībām, menedžmentu. Varbūt mūsdienu dzejai vienkārši ir sliktas sabiedriskās attiecības. Grāmatām mazas tirāžas, līdz visu veikalu plauktiem tās nenonāk, grāmatnīcu ir maz, pirktspēja zema. Cilvēks domā – agrāk dzeja bija visur, tagad to neredz. Varbūt problēma ir šajā banālajā līmenī?
– Es tev varu piekrist, bet daļēji. Arī tagad dzejnieki brauc un tiekas ar lasītājiem. Galvenā tomēr ir šī sabiedriski ekonomiskā formācija, plauktiņš, kurā mūsdienu sabiedrība nolikusi dzeju. Ne jau tas, ka žanrs kļūst sliktāks! Tam ir cita funkcija un vieta. Jautājums, vai mēs kā sabiedrība to saprotam un esam gatavi par to drusciņ parūpēties.
Man bija laime pabūt Latīņamerikā, Kolumbijā. Iznāca daudz komunicēt ar cilvēkiem. Tur situācija ar dzeju joprojām ir tāda pati kā mums padomju laikā. Pat vēl iespaidīgāka. Tur dzeja ir tādā popularitātes līmenī, kādu te pat grūti iedomāties! Redzi, tas arī apstiprina to, ko teicu par laiku, kas nosaka dzejas lomu sabiedrībā. Kolumbijā joprojām kreisās idejas un sociālās aktivitātes ir ļoti augstā līmenī un tāpēc dzejai ir ļoti svarīga vieta.
Tu sākumā labi pieminēji, ka mainījusies forma. Es nekad neesmu varējis saprast šīs akcijas, kas notika pirms gadiem desmit, piecpadsmit, kad dzejnieki gāja uz Centrāltirgus gaļas paviljonu lasīt dzeju. Man tas likās pretdabiski. Tas ir piemērs pārprastai sociālai aktivitātei mākslā. Nē, var jau, man nav nekā pret gaļas paviljonu, bet tad ir jāraksta dzeja speciāli gaļas paviljonam, jāuztaisa kāda īpaša performance, bet tas tad būs kaut kas pavisam cits. Ja man saka, nāc, Raup, uzstājies ar savu dzeju, es to nedarīšu!
Gluži tas pats bija ar pasākumu pie Raiņa pieminekļa. Es tikai šajās Dzejas dienās to sapratu. Vaina jau nav piemineklī vai Dzejas dienās! Ir jāmaina forma. Mūsdienu dzeja, ko rada vidējā un jaunākā paaudze, vairs nav tā kliedzošā vai sociāli aktīvā. Tā ir ārkārtīgi intīma lieta. Lasīt tādu dzeju pie pieminekļa pūlim, kas pa aizmuguri dzer aliņus, sačukstas, bučojas – tas ir galīgi garām. Piedod par lepnību, bet tā ir pērļu kaisīšana cūkām. Profanācija! Tas taču nevienam nav vajadzīgs! Ja gribam taisīt pie Raiņa pieminekļa populāru dzejas atrakciju, tad taisām to kā šovu, kā atrakciju, profesionāli ievērojot šāda šova noteikumus. Cita ceļa te nav! Tas ir tāpat, kā ejam baudīt operu uz konkrētu vietu. Uz Balto namu vai Siguldas pilsdrupām. Mēs ejam un zinām, kas tur būs. Cilvēki ir sanākuši ar konkrētu mērķi, nevis paklausīties kaut ko. Mūsdienu dzeja ir kļuvusi elitāra māksla. Pret to ir jāizturas ar atbilstošu attieksmi. Zinu, ka daudzus atbaida vārds «elitārs» Es to domāju tādā nozīmē, ka visa mūsdienu māksla ir elitāra. Ir vajadzīga zināma piepūle, sagatavotības pakāpe, laika patēriņš un izpratne, lai apgūtu tās pamatelementus un drīkstētu iet uz izstāžu zāli, kino, operu vai džeza festivālu. Ir jābūt nedaudz sagatavotam.
Es redzu, ka pēdējos gados latviešu dzejā (tāpat kā plašsaziņas līdzekļos sāk runāt par to, ka teātros nāk iekšā jaunā režija un teātri atgūstas pēc neatkarības traumas un kapitālisma trieciena) notiek ļoti kvalitatīvas lietas. Tā ir cīņa! Kapitālisms nav galamērķis. Mums ir jādomā, kā uzlabot sadales principus un mehānismus. Šajā cīņā ir jāpiedalās, un tā notiks visu laiku. Bet jaunā dzeja, kas tagad nāk, ir laba. Protams, ne visa. Ir jāskatās, pieminot visus internetus un mūsdienu medijus, kur ir iespēja ķengāties un publicēties grafomāniem. Tieši tāpēc ir nepieciešama sistēma, kas filtrē. Medijos nedrīkst valdīt šī pārprastā visatļautība, kuras sekas ir destruktīvas, jo destrukcija nevar būt nevienas sabiedrības mērķis.
– Vai tāpēc esi ķēries pie Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda dibināšanas. Es saprotu, dažas nedēļas jau tikai ir pagājušas kopš oficiālās fonda pasludināšanas, tāpēc neprasu, ko jau esi izdarījis.
– Šobrīd turpinās juridiskais process, lai nokārtotu sabiedriskā labuma statusu. Pēc tam varēs sākties tā nopietnā darbība, mecenātu uzrunāšana, lai piesaistītu līdzekļus latviešu valodas un literatūras uzturēšanai. Var par fonda ideju pasmieties, bet ārzemēs ir daudz fondu, kas atbalsta talantīgus rakstniekus. Mazai tautai šādi fondi ir ļoti nepieciešami. Kaut vai lai oponētu tiem, kas uzskata, ka mākslinieki ir liekēži, kam nevajag dot neko – gan jau kaut kas tāpat attīstīsies. Kā mēs redzam – viss jau notiek un attīstās, bet ne tajā virzienā, kurā valstij un valodai būtu jāattīstās.
– Mēģināsi sakārtot lietas?
– Manā izpratnē šī fonda uzstādījumam ir jābūt ne vien literāram, bet arī ideoloģiskam. Fonda pastāvēšana tieši šobrīd ir īpaši nepieciešama, redzot, ka latviešu valodai ir ļoti niecīgs valsts atbalsts. Tas ir nepieciešams pašapziņas celšanai un tīri psiholoģiskai stabilitātes izjūtai, lai rakstnieki un dzejnieki nejustos kā lūdzēji, lai nebūtu jādzīvo bailēs – izdosies, neizdosies. Lai būtu drošība izjūta. Mecenātiem, topošiem un esošiem, tā ir iespēja atbalstīt valodas un kultūras attīstību vidē, kurā viņi paši dzīvo. Tātad tiešā veidā uzlabot savas dzīves kvalitāti arī nemateriālajā jomā. Jebkurš romāns, dzejoļu krājums, tur nu es varu likt galvu ķīlā, fonds atbalstīs tikai augsti kvalitatīvu literatūru, nenoliedzami paver ceļu valodas attīstībai. Fonda nolikumā ir teikts, ka tiks atbalstīta manuskriptu pabeigšana. Tas dos iespēju izvērtēt. Es ceru, ka šīs lietas strādās.
Edvīns RAUPS
Dzejnieks, tulkotājs, pašnodarbināta persona
Lūdz uzsvērt, ka nodarbojas ar kaķa audzināšanu
Raiņa un Aspazijas fonda prēmijas laureāts
Dzejas dienu balvas laureāts
Preses nama literārā konkursa laureāts
Gada balvas literatūrā ieguvējs
Viens no trim Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda dibinātājiem
