Aleksandra Morfova tēvs bija virsnieks un gribēja, lai dēls iet viņa pēdās. Bet dēls nolēma savu dzīvi saistīt ar mākslu un teic, ka teātris viņam esot kā sieva, bet kino – mīļākā. Bulgāru izcelsmes režisors Aleksandrs Morfovs patlaban strādā Dailes teātrī. Viņš iestudē Nikolaja Erdmana lugu Pašnāvnieks (Finita la comedia!), un ar šo iestudējumu 14. septembrī tiks atklāta Dailes teātra jaunā sezona.
– Pirms atbraucāt šeit strādāt, ko zinājāt par Latviju, latviešu teātri?
– Pirmo reizi Latvijā biju pirms pieciem sešiem gadiem, kad Maskavas Ļenkom sadarbojos ar slavenajiem un ļoti talantīgajiem latviešu māksliniekiem Andri Freibergu un Kristīni Pasternaku, braucu uz šejieni skatīties izrādes operā. Jau tad iemīlējos šajā pilsētā. Man ļoti patīk Rīga. Vienīgi, es domāju, ka šeit dzīvo vairāk latviešu. Vairāk, nekā sastopu uz ielas. Protams, jūsu slavenais Alvis Hermanis, kuru kaut kur festivālos esmu saticis, redzējis divas viņa izrādes. Kad mani uzaicināja Dailes teātris, braucu skatīties šeit izrādes. Tā kā informācijas man bija pietiekami daudz. Man iepatikās šejienes teātris, iepatikās aktieri.
– Jūs esat strādājis daudzviet pasaulē – vai esat jau ievērojis ko specifisku, ar ko mūsu teātris un aktieri atšķiras?
– Pirmie iespaidi – kad skatījos izrādes, ievēroju, ka aktieri ir nopietni, un tas man iepatikās. Nopietni aktieri, kas mīl savu amatu un strādā ļoti emocionāli un spēcīgi. Tas man dažkārt ir pietrūcis krievu aktieros. Viņos ir tāda... Staņislavska sistēmā, ko pasludinājuši par savu sasniegumu pasaules kultūrā, viņi pārspēlē. Lieki spēlē uz psiholoģiju. Sistēma ir pārvērtusies par kaut ko kroplīgu. Krievu aktierim sākt raudāt nav nekas grūts. Izstāsti viņiem par nabaga bērniem Somālijā, un asaras birs. Īstenībā tā ir tehnika, un 90 procentos gadījumu – falša tehnika. Tas mani sāka ļoti kaitināt, jo sasniegt dziļu emocionālu pārdzīvojumu ir pietiekami sarežģīts process. Tā ir pieredze, ko pats Staņislavskis gribēja – iziet cauri visam tēla domāšanas procesam, visiem tā pārdzīvojumiem. Tas, protams, ir virtuāli, tīri prāta darbs. Viņam ir jāsaprot tēls. Krievu aktierim tas nav svarīgi, saprot vai ne. Ja reiz te jāraud, viņš raud. Protams, kad to saku, nedomāju visus krievu aktierus, ir arī labi aktieri, un krievu skola ir skola.
Šeit esmu novērojis, lai novestu aktieri līdz patiesam pārdzīvojumam, vajag vairāk uzmanības un informācijas, lai viņš saprastu, kāds ir tēla raksturs un kā tam jārīkojas. Izejot no tēla pozīcijas, viņš darbojas pareizi. Jūt pareizi.
Problēma, ar ko šeit esmu saskāries, – latviešu aktieri ir vairāk noslēgti. Kad strādāju kaut kur Balkānos – Maķedonijā, Serbijā, Rumānijā – tur kontakts ar aktieriem rodas daudz ātrāk. Otrajā mēģinājumā jau var pāriet uz tu, uzreiz uzaicināt uz restorānu, lai tiktos neformālā gaisotnē un meklētu tēla un izrādes būtību citā līmenī. Šeit ir neredzama siena. Nevar saprast, vai šajā brīdī viņi tevi pieņem vai nepieņem, saprot vai nesaprot. Profesionāli viņi visu dara ļoti precīzi un kā vajag, bet ar cilvēcisko kontaktu, ko esmu pieradis uzreiz atrast, šeit ir grūtāk. Bet ne jau pirmo reizi sastopos ar šo problēmu, un tas man nav šoks. Esmu strādājis Zviedrijā un tikko atgriezos no Telavivas. Ebreji it kā ir temperamentīgi, bet mūsdienu ebreji patiesībā ir noslēgti. Bet tur ir cita lieta – viņi neuzdrošinās rādīt savas jūtas, baidoties atklāties un zaudēt savu brīvību. Šeit ir ziemeļu tauta, kas jau sākotnēji nepieņem svešos. Viņi ir jāsaprot. Bet es pieņemu spēles noteikumus, mūsu attiecību noteikumus un cenšos kaut kā tās uzlabot. Pārliecināt viņus, ka tas, kas man ir dvēselē un prātā, ir tikai izrādes labā, izrādes, kas mums jāuztaisa visiem kopā. Pagaidām ir sajūta, ka staigā pa ledu. Kaut kur skrapst, kaut kur slīd, bet pagaidām turamies. Bet ir sajūta, ka jebkurā brīdī var arī ielūzt. Bet tā ir laba sajūta, jo vienmēr ir jābūt gatavam.
– Erdmana luga bija jūsu izvēle?
– Jā, es piedāvāju teātrim vairākas lugas, un viņi izvēlējās šo. Es jau sen par šo tekstu domāju, un man šķiet, ka tas patlaban ir ļoti aktuāls. Es, protams, tajā ļoti daudz ko esmu mainījis, tīrījis ideoloģisko slāni, kura dēļ, kā zināms, Erdmans bija izsūtīts un vairs neuzrakstīja nevienu lugu, tikai Mandātu un Pašnāvnieku. Kad lasi šo lugu un izmet ārā visu, kas saistīts ar totalitāro režīmu, Staļinu, komunismu, virspusē iznāk ļoti skumjš un smieklīgs cilvēkstāsts. Tas ir stāsts par mazo cilvēku, kas visu dzīvi meklē savu «es», savu laimi, pašizpausmi un skrien arvien tālāk un tālāk. Tas ir stāsts par cilvēku, kas caur elli atklāj dzīvi. Viņš kā Orfejs nonāk līdz pašai ellei, tikai nevis, lai sameklētu Eiridīki, bet sevi pašu, savu brīvību. Viņš nonāk līdz ellei, lai saprastu, ka dzīvot ir vērts. Ka dzīve ir brīnišķīga. Ja tā padomā – ja nav smagas slimības, ģimenes drāmas – dzīve patiesībā ir brīnišķīga, lai ko tā ar mums darītu. Jā, saprotams, sociums, nauda, izdzīvošana, maize, statuss sabiedrībā. Tas viss ir blēņas. Jēga ir tajā, kad, pamostoties redzi mīļotās sievietes acis un vari pieskarties maza bērna rociņai, paskatīties uz sauli, naktī – zvaigznēs. Kas vēl var būt brīnišķīgāks? Cilvēki ir pārvērtušies par savu gaidu vergiem. Par sadzīves vergiem. Mēs vairs neredzam dzīvi kā tādu, bet mērām to pēc precēm, kas ir apkārt. Mēs spriežam par dzīvi pēc auto cenas, dzīvokļa kvadratūras. Ja man ir draņķīgs sestais žigulis, ja nav Pako Rabanes, tad dzīvoju slikti. Nē, patiesībā nedzīvoju gan slikti, jo šīs lietas nenosaka dzīves kvalitāti. Par to arī ir šis stāsts. Cilvēki, paskatieties uz dzīvi no otras puses. Kā Monty Python – «Always look on the bright side of life» – paskaties uz dzīvi no gaišās puses. Krutas mašīnas? Man tas ir pofig. Man svarīgi, ka varu aiziet uz parku, gulēt zālē, elpot gaisu un skatīties uz bērniem, kas spēlējas apkārt. Tas ir daudz vērtīgāk nekā sēdēt milzīgākajā savrupmājā un skatīties televizorā, cik slikti cilvēki dzīvo pasaulē.
– Tas ir jautājums par cilvēka iekšējo brīvību.
– Jā, tieši par to. Lai to atrastu, iegūtu un atgūtu. Tas ir grūti, īpaši mūsu pasaulē un mazajam cilvēkam, kam gandrīz vairs nav cerību. Vienīgā cerība – mierīgs darbs un normāla alga. Tas ir viss, par ko viņš sapņo. Pēc tam izrādās, ka ne tikai par to un tas nav svarīgākais. Lai nav darba un algas. Ja līdzās ir cilvēks, kas tevi mīl un kuru pats mīli, tas ir vēl svarīgāk. Varbūt šī luga īstenībā ir par mīlestību. Es tā to gribu iestudēt. Tas man šajā dzīves posmā ir interesanti. Agrāk es pasauli redzēju citādāk. Redzēju caur savām dusmām un tā centos to analizēt.
– Kāpēc caur dusmām?
– Dusmas par to, ka pasaule nav pareizi iekārtota. Ka ir jābūt taisnībai, revanšam. Ka ļaunumam ir jāatbild ar ļauno. Varbūt neesmu kļuvis gudrāks, bet – muļķāks, taču pasauli sāku saprast citādi. Tāpēc šī luga mani piesaistīja.
– Brīvība, iekšējā brīvība, man šķiet, vispār ir viena no jūsu tēmām. Jūsu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (Aptumsums) Maskavas Ļenkom ar Aleksandru Abdulovu, kas ir viens no maniem spēcīgākajiem iespaidiem teātrī, bija arī par to.
– Mani vienmēr interesējušas galējības. Īpašu cilvēku dzīve. Jo šī pasaule ir būvēta un virzās uz priekšu vai arī atpakaļ, tieši pateicoties šādiem izņēmumiem. Viņi ir tie, kas sper soļus nākotnē. Varbūt tā ir slepena vēlēšanās līdzināties. Vai analizēt, kur ir šo cilvēku neparastums, ārkārtējība. Jā, šī tēma mani nelaiž vaļā.
Ko vēl vairāk var pateikt? Mūsdienu cilvēka lielākā problēma ir brīvības trūkums. Agrāk bijām ideoloģiskas sistēmas upuri, bet tagad esam kādas sociālās, finansiālās sistēmas upuri un vergi. Vai kāds šodien var pateikt, ka viņš ir brīvs? Visiem ir aizņēmumi, kredīti, nodokļi, komunālie maksājumi. Esam šajā zirnekļa tīklā tik ļoti ierauti, un kurš var saraut to, iziet un būt brīvs? Brīvība attiecas tikai uz margināļiem, kas vāļājas uz ielas. Jā, viņi ir brīvi. Un pēkšņi rodas dīvaina sajūta, ka brīvība ir kaut kas briesmīgs. Gribi būt brīvs, būt kā tie bomži uz ielas? Bet viņi neko nevar darīt, viņi ir bezcerīgi, pazuduši, stulbi cilvēki. Pēkšņi brīvība vairs nav mērķis, bet gals. Kā sistēma maina mūsu domāšanu! Ja tev viss ir daudzmaz labi, esi veiksmīgs, tu sāc domāt – bet par kādu cenu? Sistēma tevi tur gan aiz rokām, gan kājām. Bērni jāskolo, skola maksā lielu naudu, jāsūta uz universitāti. Kādu – labāk uz Angliju, bet tur tas maksā ļoti dārgi, jāņem kredīts, jāiet uz citu darbu, jāpārdod auto, jāstrādā augu diennakti, vēl vajag papildu darbu... Vajag vēl un vēl, lai pierādītu, ka esi personība. Bet kāda patiesībā esi personība? Kā saka Podsekaļņikovs [lugā] – tikai persona statistikai. No tevis nekas nav atkarīgs. Tu izpildi kaut kādus noteikumus, esi vajadzīgs mūsu banku sistēmai un algām. Tevi mānām, dosim visu, ko vēlies, un tad pilnībā būsi mūsu. Ideoloģiskā sistēma pārvērtās finanšu verdzībā. Vērtības mainās cilvēka apziņā. Ja pats cilvēks nesaprot, kas ir brīvība, tad, kā mūsu varonis, tas nonāk līdz elles durvīm, paskatās tajā iekšā un saprot, ka dzīvot patiesībā ir brīnišķīgi.
– Jūs teicāt, luga ļoti aktuāla, un šī jau nav vienīgā, ir vēl senākas...
– Gogoļa Revidents – tā ir ģeniāla luga.
– ... kas, šķiet, tikai vakar sarakstīta. Tas nozīmē, ka mēs pa spirāli vai apli virzāmies?
– Jā, pa apli, spirāle ir tas pats cikls.
– Mēs pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas. Kāpēc nemaināmies, nemācāmies?
– Tad ir jāsāk no paša sākuma, jāsaprot eksistences jēga. Jau trīs tūkstošus gadu filozofi par to raksta, bet līdz konkrētam secinājumam nav nonākuši – kāpēc eksistējam, kāda ir dzīves jēga. Tā ir ilga saruna.
Mans elementārākais izskaidrojums – vēl atrodamies tādā apziņas līmenī, kad iekšējie aizliegumi, ierobežojumi mūsu apziņā neļauj pāriet citā līmenī. Tikmēr mēs griezīsimies šajā spirālē. Tehnoloģijas attīstās, bet lasi Šekspīru – tās pašas domas un centieni, ciešanas un prieki. Cilvēkā nekas nav mainījies. Nokļūt citā apziņas līmenī, sasniegt to līmeni, kurā cilvēks spēj saprast, kas ir brīvība, patiesa brīva cilvēka esība, nebūs ļauts tikmēr, kamēr cilvēce neizlīdzinās savus labā un ļaunā kritērijus. Kamēr ir galējs fanātisms, radikālisms, visi citi -ismi, kamēr cilvēki nogalina ielās reliģisku un ideoloģisku domstarpību dēļ, mēs būsim šajā līmenī. Tikmēr cilvēks neizaugs līdz citai apziņai, augstākam sapratnes līmenim.
– Vai mūsu civilizācija ir maz spējīga tiktāl izaugt, varbūt tai patiesi jāiet bojā, lai rastos nākamā.
– Gribētos tomēr ticēt, ka mēs izvilksim līdz citam līmenim, bet tas nebūs viegli un ne šajā, ne nākamajā, ne aiznākamajā dzīvē. Es nespēju noticēt, ka visa civilizācijas vēsture ir orientēta tikai uz iznīcināšanu. Ka visa pasaules, civilizācijas vēsture, kultūra tāpat vien izzudīs. Ka iekšējais pamatgrūdiens bija iznīcināšana. Tad zūd jēga, nolūks, kam tas viss radīts.
– Atgriežoties vēl pie aktieriem. Es tā saprotu, ka jums ir svarīgi strādāt ar aktieriem – domubiedriem. Kāpēc?
– Tāpēc, ka es ticu trupas kreativitātei. Ticu, ka cilvēki, kad viņus vieno viena ideja, viens plāns, var radīt daudz produktīvāk un interesantāk. Mani pat ne tik daudz interesē personīgi sasniegumi, cik visa izrāde. Un galvenais uzdevums ir paspēt radīt trupu – domubiedru grupu. Vienmēr esmu sapņojis un tiecies radīt orķestri, kas var improvizēt, sasniegt līmeni, kad paši kā autori izdomā tekstu. Agrāk es šādus vingrinājumus taisīju, tagad tam nav tik daudz laika. Atdodot sevi trupai, aktieriem, ļoti riskē, jo vienu dienu aktieris būs labā omā un nospēlēs brīnišķīgi, bet nākamajā to neizdarīs. Tad ir slikti tev [režisoram]. Bet es spēlēju uz visu banku, jo, dodot aktieriem brīvību, parādot virzienu un palīdzot sasniegt vajadzīgo intelektuālo un emocionālo stāvokli, tu dod viņam tiesības attīstīties. Paši laimīgie brīži manā darbā ir tie, kad redzi – no tā, ko izdarīji, izaudzis kaut kas lielāks. Kad trupa sāk attīstīties un no tavas idejas rada īstu mākslu, patiesu dzīvi. Tas ir sarežģīts process, īpaši tagad, manā situācijā, kad cits citu nepazīstam. Mēs spēlējam aklās vistiņas. Es kaut ko daru, lai viņus iespaidotu, viņi – lai mani izprovocētu. Tas ir sarežģīts psiholoģiskais process, kuru es ceru uzvarēt. Mana personīgā uzvara būs tad, ja viņi visi noticēs un kopā radīsim izrādi. Jo man nepatīk teikt – mana izrāde. Es saku – tā ir mūsu izrāde. Es ticu radošam aktierim, jo tas ir dzīva teātra jēga. Tieši tāpēc teātris vienmēr pastāvēs, jo tas piedāvā tik nepieciešamo savstarpējo saiti starp publiku un dzīvu cilvēku. Tik nepieciešamo dzīvo saziņu, ko zaudējam ar katru dienu.
– Jūs uzskatāt, ka repertuārteātrim ir nākotne?
– Tas pastāvēs, kamēr valstij būs koncepcija par teātra attīstību. Slikto piemēru ir daudz. Grieķija, Itālija. Nav jau šīs valstis palikušas bez teātra, bet nav saprotams, kā teātris tur eksistē un kur atrodas.
– Valstij ir jānosaka, ka repertuārteātris ir kultūras vērtība, kas jāsaglabā?
– Es uzskatu, katrai valdībai ir jābūt vienam mērķim – kā tā grib, lai izskatās šīs valsts iedzīvotājs. Latvijas valdība lai atbild, kā jāizskatās tās iedzīvotājam. Viņam jābūt apģērbtam? Jābūt! Tam jābūt laipnam un labam? Jābūt! Jābūt zinošam un jāmīl kultūra? Kad nosaki prioritātes, saproti, bez kā nevar iztikt. Katrai valstij ir svarīgi, lai tās iedzīvotājs būtu izglītots un ar attīstības potenciālu.
– Tomēr ar neizglītotu masu ir vieglāk manipulēt.
– Tas nozīmē, ka šai valdībai ir beigas. Slikti, ka par to nedomā.
– Pastāstiet par bulgāru teātri – tas latviešu skatītājiem ir tāds tumšais zirdziņš.
– Sofijā ir desmit repertuārteātru, provincē ir vēl kādi piecpadsmit. Ir valsts teātra augstskola – Nacionālā teātra un kino mākslas akadēmija. Ir vēl pāris alternatīvo akadēmiju.
– Tauta mīl teātri? Jo Krievijā, piemēram, šī tautas mīlestība ir milzīga.
– Krievijā jau tas ir kults. Bija pāris krīzes brīžu posttotalitārajā periodā, bet tagad publika ir atgriezusies teātrī. Ir atgriezies arī aktiera statuss. Prestižs nav vēl tāds, kā vajadzētu, bet ir labāk, nekā bija pirms pieciem gadiem. Tiek uzņemtas filmas, seriāli. Vairs nav aizvainojoši teikt, ka esi aktieris, jo bija laiki, kad aktieris ir sinonīms neveiksminiekam. Agrāk akadēmijā gadā stājās trīs tūkstoši cilvēku, un tad – tikai 150. Nav no kā izvēlēties. Tagad interese atkal ir atgriezusies. Vienīgā problēma – trūkst alternatīvo teātru. Tie visus šos gadus vienkārši neizturēja konkurenci. Valsts nespēra vajadzīgos soļus, lai alternatīvie teātri varētu normāli pastāvēt. Cilvēki apvienojas, cenšas izdarīt kaut ko jaunu, bet bez atbalsta grūti. Protams, alternatīvie teātri nav domāti masu auditorijai. Finansēšanas noteikumi mainās un virzās uz to – jo vairāk publikas, jo lielākas subsīdijas. Tas virza uz izklaidējošu repertuāru. Kaut gan līdzsvars vēl nav pilnībā izjaukts. Kādi 70 procenti ir izklaide, 30 – nopietni projekti, bet šis procents samazinās.
– Jūs esat Ivana Vazova Nacionālā teātra Sofijā galvenais režisors. Cik daudz strādājat uz vietas un cik ārzemēs?
– Savā teātrī taisu vienu izrādi gadā un pārējā laikā braukāju pa pasauli. Bez tā jau vairs nevaru. Pasēžu Bulgārijā trīs mēnešus un tad eju uz lidostu skatīties uz aizlidojošajām lidmašīnām, mani velk projām.
– Kāpēc mājās negribas palikt?
– Esmu ļoti ziņkārīgs cilvēks. Man gribas redzēt ko jaunu, tikties ar jauniem cilvēkiem. Teātrī viss ir skaidrs. Man ir labākā trupa, labākie aktieri, un ar viņiem strādāt vienmēr ir bauda. Man tiešām ir īsta trupa, un tas nav tikai mans viedoklis, to saka režisori, ko uzaicinu strādāt. To visi saka vienbalsīgi – ir daudzās valstīs sastapuši daudz labu aktieru, bet tik daudz labu aktieru vienā vietā – vēl nekad. To teica arī pats Andrejs Končalovskis, kad pirms dažiem gadiem biju viņu uzaicinājis iestudēt izrādi, vienīgi viņš ir ļoti dārgs. Tādu naudu sagribēja, ka visu bulgāru teātri varētu trīs mēnešus uzturēt.
Tā ir neparasta sajūta, kad atrodies desmit tūkstošu metru augstumā starp debesīm un zemi. Un aizmirsti, kurp un kāpēc lido. Tā lidojuma sajūta. Varbūt tā ir tā brīvība un neatkarība, ko visu laiku meklējam. Jo visi šie projekti man dod neatkarības izjūtu. Kad neesmu nekam neko parādā, tikai savām prasmēm. Pagaidām. Tikai manai ģimenei tas ir slikti. Bet tā vienmēr ir kopā ar mani. Arī tagad ir šeit, kamēr ir brīvdienas.
Aleksandrs Morfovs
Režisors un kinoaktieris
Izglītība – leļļu teātra režisors (1990), teātra un kino režisors (1994)
Kopš 2006. gada Ivana Vazova Bulgārijas Nacionālā teātra galvenais režisors
Kopš 1990. gada iestudē izrādes Bulgārijā, Francijā, Zviedrijā, Maķedonijā, Krievijā, Rumānijā, Izraēlā u.c. Patlaban Rīgā, Dailes teātrī, iestudē Nikolaja Erdmana lugu Pašnāvnieks
Saņēmis daudzus apbalvojumus Bulgārijā un Krievijā, izrādes piedalījušās festivālos Vīnē, Toruņā, Kasablankā, Nitrā, Maskavā un citur
Bulgārijas Nacionālās TV filmu scenārija autors un režisors – 200 Movie Kings (1994), A Magic night (1997), Exiles (2009)
No 1990. līdz 2002. gadam filmējies galvenajās lomās astoņās kinofilmās (Ivan and Alexandra, The love Summer of a Loony, A Day for Forgiveness, The Goat horn, Elle, Emmily’s friends, Beyond the end of the World, Journey to Jerusalem)
