Pūt, vējiņi! ar milža spēku
Deviņus mēnešus pēc pirmizrādes Liepājā mūzikls Pūt, vējiņi! viesojās Dailes teātrī. Četrās dienās piecas izrādes, pilna lielā zāle. Kopš Kaupēn, mans mīļais! panākumiem neatceros citu Liepājas teātra izrādi, kas būtu raisījusi tādu interesi un sajūsmas vētru, kaut drusku vecākās izrādes Hanana un Ragana arī sabangojušas skatītāju emocijas kā Liepājā, tā Rīgā. 16. augusta vakarā skatījos Pūt, vējiņi! ar Aiju Andrejevu Baibas lomā.
Liepājas teātra mūzikls Pūt, vējiņi! pierāda, ka latvieši tomēr ir spējīgi ar šo nebūt ne vieglo žanru tikt galā tā, lai rezultāts nebūtu tik žēli šļaugans, kā nereti še redzēts. Turklāt uzdevums nav no vieglajiem – tautasdziesmu stilistikā rakstītā Raiņa traģēdija, kuras tematika gan ir pārlaicīga, bet izteiksmes stils tomēr 100 gadus vecs. Libreta autori Evita Mamaja un Jānis Elsbergs ļāvuši Pūt, vējiņi! skanēt laikmetīgi, cienot saknes – Raiņa pirmavotu un tautasdziesmas.
Tomēr mūzikls sākas no mūzikas. Kārļa Lāča darbam ir vētras spēks, ne velti tas saviļņojis teātri apmeklējošo Latviju. Esmu atturīga pret prognozēm, bet šoreiz atļaušos paredzēt – Kārļa Lāča radītā Pūt, vējiņi! mūzika pārdzīvos mūsu laiku. Pie nacionālā pievijot mums pazīstamās cittautu muzikālās ietekmes, muzikālais raksts veidots ļoti emocionāls, temperamentīgs un dramaturģiski grods. Kārļa Lāča nošu raksti skan mūsu laika un vēstures apdarē, veidojot mozaīku, kuras krāsu daudzveidība liecina par pieredzi un spēku – tautas un komponista talanta spēku. Turklāt Pūt, vējiņi! mūzikai piemīt spēja maigi, bet smeldzīgi skart neredzamo, netveramo, liekot tam kļūt par paļāvīgu niedri skaņu vējā, kas augšup ceļ un atbrīvo pārdzīvojumā. Kā Baibas un Gata Div’dūjiņas, Baibas ārija. Un līdzās jaudīgie Agneses Jēkabsones Zanes, Ineses Kučinskas Mātes dziedājumi, kas tricina gaisu un emocijas.
Vēl viens Pūt, vējiņi! milzīgā spēka avots ir Ingas Krasovskas horeogrāfija. Mūziklā tās loma ir ļoti liela, un mūsu teātru mūziklu praksē veiksmes stāstu ir maz no mazuma, tādēļ šis darbs kļūst par paraugu. Ingas Krasovskas sacerētā kustību valoda ir daudzbalsīga, attīstībā esoša, skaidra, asprātīga – tāpat kā mūzika no tautas pūra smelta, ar pasaules elpu appūsta. Šis nu ir tas gadījums, kad dejas radītā enerģija koncentrēti un saturīgi piepilda spēles telpu un pat tūkstošvietīgo Dailes teātra zāli.
Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis Raiņa lugai tik klasiskus skatuves telpas objektus kā tilts un koka laipas papildinājis ar zvaigžņu ripu fonā, radot pasauli ar savu nenovēršamo kārtību un iztēles horizontu, veiksmīgi funkcionālo savienojot ar tēlaino. Tā koka dēlis var kļūt par putna spārnu, kas nespēj celties debesīs, bet ļauj sapņot. Tā maltuves siets kļūst par Raiņa apdziedāto zelta sietiņu un pasaule, tam cauri skatoties, dimantos mirdz. Tā pasaule, kas ārpus mūsu laika.
Režisors Dž. Dž. Džilindžers gudri turējis rokās visus grožus, te pievelkot ciešāk, te palaižot vaļīgāk. (Varbūt drusku par vaļīgu tajās pāris vietās, kad aktieri uz skatuves gaida savas vokālās partijas sākumu, un es redzu, ka gaida, jo darbība pārtrūkst.) Izrāde izdevusies patiesi jaudīga, ar lielisku aktieru ansambļa darbu – var just, ka tas iedvesmo un vieno. Stāsts izstāstīts tīri un skaidri, neko nepārsālot. Par Plūdoņa divi pasaulēm vienā sētā un tiem diviem poliem, sieviešu un vīriešu magnētiem, kas pievelkas un atgrūžas. Par matriarhātu un vilku likumiem cilvēku sabiedrībā. Raiņa traģiskais mīlas četrstūris ļāvis uzsvērt domu par vīrieti kā vājo dzimumu, kas nogalina par sevi vēl vājākos. Jo Edgara Pujāta Uldis iekāres varā divatā ar Baibu ir tik sparīgs, bet publiskajā tās sunīšanas ainā vien mēmi vēro notiekošo un drusciņ jūt līdzi. Kā zvērs, kas ļauj mātītēm izplēsties un savāc upuri.
Par dvēseļu radniecību liecina Baibas un Kaspara Kārkliņa Gatiņa attiecību līnija, kurā Baiba pārliecinoši žēlo, bet Gatiņš – mīl, taču vienādie poli atgrūžas. Rudenī skatītajā otrajā pirmizrādē ar Everitu Pjatu Baibas lomā pirmo vijoli spēlēja lauku sētas Kleopatra, Agneses Jēkabsones Zane, bet šajā izrādē līdzpārdzīvojuma vektors tomēr vairāk griezās uz Aijas Andrejevas Baibiņas pusi (otrajā daļā). Everitas Pjatas Baiba kūsā no dzīves enerģijas, kas apstākļu pieslāpēta un likteņa lauzta kā egle pagalmā. Savukārt Aijas Andrejevas Baibai piemīt zemes dzīvei nederīgs trauslums, un dziedātājas patiesums, dziļi, dziļi laižot sevī un izdzīvojot Baibas likteni kā personīgo, nevar atstāt vienaldzīgu. Varbūt banāls ir secinājums, ka izdzīvo stiprākais, bet pilnīgi noteikti vieglāk ir tiem, kas mērķtiecīgi dzīvo nost, neiedziļinoties smalkajās dvēseles sfērās – kā Egona Dombrovska Didzis un Signes Ruicēnas Anda. Bet tās banālās lietas vienmēr izrādās patiesākās.
Pūt, vējiņi! ieceļ gaismas lokā to latvisko kodu, kas iešifrēts tautasdziesmās un kura kopīga atkārtošana, izdzīvojot Raiņa iedvesmoto stāstu, silda un dara mūs stiprākus.