XIX Starptautiskie Siguldas Opermūzikas svētki 2011. gada 29. – 31. jūlijā jau ierasti pulcēs tūkstošiem opermākslas gardēžu. Šogad mākslu baudīt varēs ne tikai tie apmeklētāji, kas dosies uz pilsdrupu estrādi. Īpaši Siguldai veidotais Jevgeņija Oņegina iestudējums ar spilgtu operas megazvaigžņu sastāvu, ko varētu apskaust jebkurš pasaules opernams, 2. augustā skanēs arī Ventspils Jūras vārtos. Ar opersvētku rīkotāju un galveno dzinējspēku Daini Kalnu runājām par gaidāmo notikumu, kaut gan šoreiz, Saeimas atlaišanas referenduma gaidās – arī par to, kas sāp visai Latvijai.
– Zatlera gājiens bija savā ziņā analogs tikai pretējā virzienā Ulmanim. Ja Ulmanis teica – es palieku savā vietā, jūs paliksiet savā, Zatlers faktiski to izdarīja tā – ja es nepalieku savā vietā, tad arī jūs nepaliksiet savā vietā. No šī viņa gājiena latvieši tikai zaudēs. Saskaņas centrs dabūs kādas četrdesmit balsis, Saeimā iekļūs kādas trīs, augstākais četras latviešu partijas un viena partija noteikti Saskaņas centram pārdosies. Rezultātā mums būs Rīgas domes variants, kad mēs savu varu būsim no rokām izlaiduši. Tāpēc es uzskatu, ka referendumā jābalso pret Saeimas atlaišanu, pretējā gadījumā mēs tikai zaudēsim. Zatlera vaina ir tā, ka viņam ar tādu noteiktību vajadzēja iet jau iepriekš, tikko Saeima sāka darboties. Ar noteiktību var panākt ļoti daudz. Zatleram vajadzēja pateikt, draugi, ja jūs koalīcijā nestrādājat vienā komandā, būšu spiests domāt par atlaišanu. Bet toreiz jau viņš raustījās, būtu tad stingrību parādījis. Šo pašu Saeimu sakarīgs diriģents varētu izdiriģēt.
– Kā pašam strādāt ar tik lielu pasākumu šādā situācija, kad ir krīze, kad politiski viss ļogās?
– Godīgi runājot, nāk jau septiņdesmit ar visām no tā izrietošajām sekām. Pirms četriem mēnešiem noliku malā skalpeli, jo jūtu, ka abas lietas – operēt un rīkot opersvētkus – vairs pvilkt nevaru. Nav vairs tik daudz enerģijas. Bet man liekas, ka līdz ar šo ekonomisko krīzi mums sākas tāda lēna garīga atdzimšana. Finanšu krīze jau ir garīgās krīzes sekas. Dostojevskis ļoti labi Idiotā ir uzrakstījis par to, ka trulums piemīt katram ierēdnim, bet tiem, kas metas pēc lielas mantas tā ir galvenā rakstura īpašība. Mums arī cilvēciņi metās pēc mantas. Bez šaubām viņu briljantus un bankas kontus kapā līdzi neviens neguldīs. Viņiem netrūka līdzskrējēju. Ja vienam ir māja ar septiņām istabām, otram vajag māju ar astoņām istabām. Tā mēs aizskrējām. Ja mēs nebūtu aunu un aitu bars...
Bet tas nenozīmē, ka visi esam tādi. Man ir tādi kolosāli gadījumi ar cilvēkiem! Jau divreiz gadījies, ka uzlieku somu ar dokumentiem uz auto jumta un aizbraucu. Pirms mēneša man viens cilvēks jau pēc desmit minūtēm piezvanīja, jo somā iekšā bija arī daži līgumi ar manu telefona numuru. Arī pirms diviem gadiem bija tāpat. Pamatā jau cilvēki ir labi. Mēdz teikt, ka bagāts ir tas, kam pietiek. Es šajā ziņā esmu ļoti bagāts. Visu mūžu esmu smagi strādājis divas trīs slodzes slimnīcā. Varu palielīties, man ir gandrīz 500 latu pensija – es varu ar to izdzīvot!
Es nemīlu internetu. Secināju arī, kāds ir iemesls – tur tāda žults nāk ārā. Par dzīvi jau nevar sūdzēties. Daudz kustos, ziemā slēpoju, vasarā peldu, man ir mazdārziņš. Daba man izvēdina smadzenes, bet strādājot redzu rezultātu.
– Kāds tomēr ir daktera viedoklis? Kāpēc sabiedrībā tāda žults?
– Pirmā lieta, esam aizgājuši no kristietības projām, tas pats elementārais –mīli sevi pašu kā savu tuvāko. Uzskatu, cilvēks ir tik liels, cik viņš spēj par otru domāt. Otru sāpināt nozīmē pēc tam sāpināt pašam sevi. Domāju, tie ir cilvēki, kas neko nedara. Dostojevskis ir teicis, ka viss sliktais sākas no nekā nedarīšanas un domām. Tās ir slinkuma izpausmes. Paši nekustās, nedara un norej citus. Kā laukos, kur nevar dabūt labus meistarus vai darbiniekus. Tā ir tāda cilvēka degradācija, kas saistīta arī ar to, ka mūsu inteliģence ir daudz cietusi. Bet žultainība un naids vienam pret otru ir bezdarbības sekas – bezdarbībā galvā nāk stulbās un sliktās domas.
– Kāda ir Daiņa Kalna recepte opersvētku radīšanai?
– Opersvētki ir divdesmit gadu radoša un ļoti enerģiska darba rezultāts. Lai sarīkotu tādu festivālu, vajadzīgas četras lietas. Mīlestība un dullums – kaislība pret mūziku. Informācija – to esmu vācis nu jau vairāk par piecdesmit gadiem, sekojot līdzi opermākslai. Trešā lieta – man ir izveidojušies labi kontakti. Ceturtā lieta ir pieredze un šis ir gala rezultāts ilgstošam un neatlaidīgam darbam.
– Kas būs galvenās šā gada festivāla zvaigznes?
– To, ko šajā festivālā varēja savākt, tur man dieviņš stāvēja klāt! Sevišķi jau runājot par Jevgeņija Oņegina iestudējumu. Uzskatu, ka visas pirmās personas attiecīgajā lomā dziedās Siguldā. Maija Kovaļevska ir pierādījusi, kur viņa iet, tur visus atstāj ēnā. Kad viņa dzied Karmenā, tad ar savu Mikaelu ir pārāka par Karmenu. Turandotā ar Liu viņa ir pārāka par Turandotu. Nākamgad Vīnes operā Maijai būs trīs lomas! Vīnes operas ballē viņa būs galvenā dāma. Maija Kovaļevska soļo pasaulē visiem pa priekšu. Vadošās pasaules operas skatuves pēc viņas gaida rindā – Metropolitēns, La Scala. Pārējie par kaut ko tādu var tikai sapņot. Dievs viņai dod to izturēt, jo slodze ir mežonīga.
Mani jau uzskata par tādu kā jauno talantu atbalstītāju, Siguldas opersvētki vienmēr ir devuši iespēju parādīt sevi. Jaunos talantus akadēmijā man piespēlē Silvija Deidule. Viņa ir ļoti nesavtīga un seko līdzi arī citu pasniedzēju studentiem. Ne Maija Kovaļevska, ne Elīna Garanča jau nebija viņas audzēknes. Maiju man parādīja 2002. gadā, atceros viņa nodziedāja pie klavierēm un man palika mute vaļā. Atceros, tas bija tāds šoks – kā tas var būt: tik jauna un tik pievilcīga sieviete var tik labi dziedāt! Apbrīnojami! Tas ir kaut kas neiespējams. Tā bilde man joprojām ir acu priekšā.
Gribu uzsvērt, lai sevi parādītu lomā, vajadzīgi līdzvērtīgi partneri. Tā ir operā, tā ir teātrī. Maija Kovaļevska par to ļoti domā. Izrādes sastāvu veidojot, viņa izvēlējās Ļenska lomas tēlotāju – Jevgeņijs Akimovs ir ļoti labs liriskais tenors, vidējos gados, ļoti pieredzējis – kolosāls dziedātājs. Olgas lomu izvēlējos es. Veiksmīga sakritība – Marija Gorcevska divreiz dziedāja Siguldā – vienreiz Kerubino Figaro kāzās, otrreiz Mersedesu Karmenā. Figaro kāzās viņa atstāja lielāku iespaidu nekā Ņetrebko. Izrādās, Maija Kovaļevska ar Gorcevsku jau ir dziedājusi kopā kā Tatjana un Olga Gleinburnā.
Galvenais jautājums bija – kur atrast atbilstošu Oņeginu. Meklējām trīs mēnešus. Tad Maijai ienāca prātā ideja – Metropolitēna opera savulaik organizēja jauno megazvaigžņu fotosesiju. Fotogrāfijā bija Kovaļevska, Ņetrebko, Vilazons, Šrots, Neitans Gans... Maija bija dziedājusi ar visiem, izņemot Neitanu Ganu. Viņa repertuārā ir arī Oņegina loma, Neitans Gans ir unikāla personība, ļoti vīrišķīgs, plastisku augumu. Viņam piedāvāja modeļa karjeru, bet viņš izšķīrās par labu operai. Pamatā Neitans Gans dzied Amerikas opernamos, bet ir uzstājies arī Eiropā, piemēram, Vīnē un citur. Viņš ir no pasaules varenāko septītnieka! Bet man vislielākais prieks ir tas, ka visi šie solisti var atbraukt uz Siguldu! Mēģinājumi sāksies 24. jūlijā, Neitans Gans būs divas dienas vēlāk, jo viņam vēl 24. jūlijā ir koncerts ASV un nākamais 5. augustā. Pa vidu viņš būs Siguldā.
Lai neliktos tā, ka zvaigznes ir tikai Jevgeņija Oņegina izrādē, arī gala koncertā uzstāsies viens no pasaulē vadošajiem tenoriem Pavels Bresliks. 2005. gadā viņš tika atzīts par labāko jauno uzlecošo, kurš tagad ir jau iekarojis vadošos pasaules opernamus. Breslika maršruts būs tāds – Minhene, Sigulda, Vīne. Tāda līmeņa tenors kopš izcilā zviedru dziedātāja Jusi Berlinga laikiem Latvijā nav viesojies. Mums pašiem ir savs izcils liriskais tenors Aleksandrs Antoņenko, bet tāda viestenora Latvijā vēl nav bijis!
– Kas būs Jevgeņija Oņegina režisors?
– Daudzi nezin kāpēc domā, ka Siguldas opersvētku Jevgeņijs Oņegins ir Andreja Žagara iestudētā izrāde. Nekādā gadījumā! Šis būs tīrākais oriģināliestudējums. Ar to strādā izcilais krievu režisors Jurijs Aleksandrovs, kurš man veido jau sesto izrādi. Viņš ir pasaules topa režisors! Pamatā būs absolūti Puškins un Čaikovskis! Tērpi uzšūti tādi, kā no kuģa uz balli! Atbilstoši Pēterburgas augstākajai sabiedrībai Oņegina laikos. Bordo krāsā! Izcili! Kad ieraudzīju, kā Nacionālā teātra šuvējas pastrādājušas, acis kļuva miklas. Scenogrāfs Vjačeslavs Okuņevs, kurš strādā vadošajos pasaules operteātros, man saka – nekur nespēj uzšūt tādus tērpus, kā prot latviešu šuvējas!
– Šogad Jevgeņijs Oņegins skanēs ne tikai Siguldas opermūzikas svētkos, bet arī 2. augustā Ventspilī. Kāpēc tāda izvēle?
– Redziet, ir vide un notikumi. Siguldā, deviņdesmitajos gados sākot veidot opersvētkus, pilsdrupas bija tādā stāvoklī, ka tur vispār bija aizliegts kaut ko darīt, jo vecie mūri bija sadrupuši un akmeņi varēja uz galvas uzgāzties. Toreiz noriskēja un mani ielaida. Labais moments bija tas, ka jau 1994. gadā Rīgas rajona priekšsēdētājs Jānis Ruško iedeva divdesmit tūkstošus latu, lai mūrus iekonservētu. Pēc tam viņš piešķīra divreiz pa piectūkstoš latiem gan soliem, gan mākslinieku ģērbtuvēm. Tas aizgāja kā tāda lavīna. Siguldas pilsētas saimnieki tagad piesaista lielus līdzekļus no Eiropas fondiem, lai pilsdrupas sakārtotu. Opersvētki izveidoja to, ka Siguldas pilsdrupas iet pa priekšu Cēsīm, kur šie darbi sākās ar dažu gadu nokavēšanos. Šajā gadījumā notikumi veido vidi.
Ventspilī ir otrādi. Tur vide veido notikumus. Manas ārsta dzīves pirmie septiņi gadi aizritēja Ventspilī. Tā man ir ļoti mīļa pilsēta, lai gan bija arī smagi personīgi pārdzīvojumi – es tur kļuvu atraitnis. Bet vienalga – pilsēta man ir ļoti mīļa un esmu redzējis visas tās kolosālās pārvērtības. Es jau sen Ventspili vēroju. Pats esmu no Kuldīgas, pirmoreiz biju tur kādu astoņu gadu vecumā – tas ir nu jau gandrīz pirms sešdesmit gadiem. Zinu to, kāda tā bija pirms Lemberga, un to, kas tur ir izdarīts. Tas ir neticami Latvijai! Atceros, kāds bija kultūras nams Jūras vārti toreiz, kad to atvēra un kad es pats vēl Ventspilī strādāju. Un zinu, kāds tas ir pēc rekonstrukcijas! Kad tur pirmo reizi iegāju, teicu – te prasās opera kā ziemā sniegs!
Vēl man kolosāls pārsteigums bija Pārventas bibliotēka – izrādās labākais arhitektūras darbs Eiropā. Nezin kāpēc par to neviens nerunā, droši vien tāpēc, ka tā uzbūvēta Ventspilī. Tas tiešām ir liels notikums. Es Pārventu labi atceros, pats tur netālu septiņus gadus nodzīvoju, tas bija tāds čigānu rajons Ventspilī. Kā tas viss ir izveidots! Ventspils ir viena burvīga pilsēta. Man patīk, kā teica dzejnieks Akmentiņš – ja nebūtu Lemberga, diez kāda tā pilsēta būtu.
Redziet, Siguldā, atšķirībā no Ventspils, skatītāju skaits ir neierobežots. Tur es varu strādāt pēc principa – 70 procenti no biļetēm, 30 procenti no sponsoriem. Ventspils Jūras vārtos var sapulcēt nepilnus 700 skatītājus. Biļešu cenas jau varētu celt nezin cik augstas, tomēr tad netiks iekšā operas cienītāji, bet gan tie, kam ir liela nauda, un pazudīs labā aura. Tāpēc esmu pateicīgs, ka 60 procentus izmaksu sedz Ventspils dome. Viņi rūpējas par saviem iedzīvotājiem. Sapratne ir liela. Ventspils pievelk cilvēkus ar savu sakoptību, kārtību un rūpēm.
– Ja sākām par biļešu cenu, kāda ir publikas atsaucība?
– Publikas interese ir liela. Īpaši par operas izrādi. Biļešu cena ir no septiņiem līdz trīsdesmit latiem. Varbūt varēja celt cenu līdz piecdesmit latiem, bet man svarīgāka par naudu ir aura. Publikai jābūt tādai, kas mūziku izbauda, nevis tādai, kas ir klāt šajā pasākumā prestiža dēļ. Gribu, lai var atnākt pedagogi, kultūras cilvēki un pensionāri.
– Mums visiem tas tik ļoti pierasts – Dainis Kalns ir Siguldas opersvētku tēvs, iedvesmotājs, dvēsele un rīkotājs. Kā sākās un no kurienes nāk šī lielā interese, kas nu jau ilgst vairāk nekā piecdesmit gadus?
– Manu atbildi sapratīs tie, kas ir lasījuši Valentīnas Freimanes grāmatu Ardievu, Atlantīda! Manas saknes nāk no laukiem, no centīgiem, kārtīgiem un izglītotiem latviešu cilvēkiem. Manas mammas dzimta – Grīnbergi – bija saimnieki netālu no Kuldīgas. Jau divdesmitā gadsimta sākumā, vēl cara laikos, viņas onkulis sametās ar citiem saimniekiem un uzbūvēja Kuldīgā kultūras namu. Mammai divi brālēni mācījās Baltijas pedagogu seminārā. Toreiz jau pa skolotāju līniju mācīja vijoli spēlēt, viņi visi bija muzikāli. Tāpat kā Valentīna Freimane raksta, ka viņu ģimenē bez materiālām vērtībām svarīgas bija arī garīgas, arī man tā bija. Mamma bija nākusi no vides, kur cieņā bija kultūras vērtības. Mēs augām pieci bērni, tēvs bija Sibīrijā, bet mājās bija gan Raiņa Kopoti raksti, gan Blaumanis, Tolstojs. Mūs veda uz teātri. Es biju trešais brālis, gāju uz skolu ar tām drēbēm, ko divi vecākie jau bija nonēsājuši, bet mana bērnība bija forša! Mēs kustējāmies, sportojām. To neviens nezina, bet sports man ir tuvāks nekā opera. Esmu basketbola atkarīgais! Daba jau visu noliek savā vietā – mums nebija komforta, bet mēs, puikas, to kaifu dabūjām kustoties. Ziemā slēpojām, mums bija tramplīns, vasarā peldējām, spēlējām futbolu, volejbolu, skrējām lecām – istabā nevarēja iekšā dabūt. Vārdu sakot, izstrādājās endorfīns, kas rada prieku.
Man bija prieks, izlasīt Valentīnas Freimanes grāmatā, ka pirmskara Latvijā lauku inteliģences līmenis bija tāds pats kā Rīgā. Atceros, mamma par to žēlojās vēl pirms gadiem trīsdesmit, kad mūsu mājā visādi tur kolhoza priekšsēdētāji nāca. Viņa teica – neviens no šiem vadoņiem nespēj līdzināties parastam pirmskara latviešu saimniekam pēc savas kultūras inteliģences un uzvedības līmeņa. Mamma bija uz grāmatām un teātri! Toreiz Kuldīgā nevienu izrādi nepalaidām garām. Toreiz jau brauca viesizrādēs labi mākslinieki. Manā skolā dziedāja Zābers!
Tēvs politisku un saimniecisku iemeslu dēļ nekļuva par profesionālu mākslinieku. Viņš bija ļoti talantīgs gleznotājs, jau vidusskolas laikos guva republikas līmeņa prēmijas. Bet dzīve iegrozījās tā, ka jau vidusskolas laikā viņam bija jākļūst par māju saimnieku. 1948. gadā trīsdesmit astoņu gadu vecumā viņš aizbrauca ar savām bildēm uz Rīgu un uzreiz iekļuva Rozentāļu priekšpēdējā kursā. Mācījās kopā ar Bēmu, Stankēviču, Bērziņu. Toreiz sākās kolhozi, mums visu saimniecību atņēma. Tēvs nomācījās Rīgā gandrīz divus gadus. Tad, diplomdarbu zīmējot, viņu paņēma uz Sibīriju. Tēvs lēģerī apguva visādus celtnieka un amatnieka darbus. Pēc sešiem gadiem viņš atgriezās. Visu mūžu strādāja, bet brīvajā laikā gleznoja. No tādiem ūdeņiem jau nemaz tik viegli izpeldēt nevar.
Man sāp tas, ka tagad mūsu prioritātes ir Eirovīzija un hokejs. Kas ir hokejs? To taču nopietni spēlē tikai kādās desmit valstīs pasaulē. Bet kas ir noticis? Hokejs mūsdienās ieņēmis to pašu vietu, ko senajā Romā gladiatoru cīņas. Tas man tā sāp! Ja Latvijas televīzija nevar iekļaut Siguldas opersvētkus programmā un prasa no manis pensionāra 4000 latus, tad viņi filmēs! Par hokeju gatavi miljonu maksāt. Tā ir traģēdija! Par Dzintaru Čīču būs raidījums, bet par Maiju Kovaļevsku raidījuma nav! Nē, izņemot 100g kultūras, televīzija ir galīgā sviestā. Tā taču ir attieksme pret kultūru! Latvijas Radio šajā ziņā – cepuri nost. Tur ir radio klasika – ja ir laiks var kaut visu dienu klausīties. Piekrītu Liānai Langai, kura teikusi, ka ļoti daudz kultūras cilvēku šobrīd ir izslēgti no masu medijiem un tas ir briesmīgi. Labprāt, piemēram, dzirdētu, ko domā Zigmunds Skujiņš vai Alberts Bels.
