Uz izrādes programmiņas vāka ar zelta burtiem rakstīts 231. sezona. Marijas teātris, uz skatuves īsts, ilgs un juteklisks skūpsts. 2013. gada 18. decembrī, ejot uz Anželēna Prelžokāža baletu Parks Marijas teātra baleta trupas un orķestra izpildījumā, nevarēju izvēlēties, kuru no slavenajiem visvairāk gaidīt.
Marijas teātra balets no Pēterburgas – sens, tradīcijām bagāts, ar drošu kvalitātes zīmi, varbūt pat var teikt, ka viens no visīstākajiem baletiem. Albāņu izcelsmes franču horeogrāfs Anželēns Prelžokāžs, kurš labi prot savest kopā baletu un laikmetīgo deju un tāpēc ir viens no pieprasītākajiem horeogrāfiem pasaulē. Balets Parks (Le Parc), kuru Prelžokāžs 1994. gadā radīja īpaši Parīzes operas baletam (2009. gadā balets ticis atjaunots Parīzē, pirmizrāde Marijas teātri notika 2011. gadā), – lieliska iespēja ceļojumam laikā, jautājot, ko, kā un kāpēc Prelžokāžs ar savu darbu vēlējās teikt, pirms 20 gadiem iestudējot to gana konservatīvajā Parīzes operā. Mocarta mūzika – turklāt dzīvajā Marijas teātra orķestra izpildījumā (diriģents Mihails Sinkēvičs). Liels prieks, ka visas gaidas tika apmierinātas, turklāt nekas neņēma virsroku, apliecinot, ka Parks gan tapšanas laikā Francijā, gan pirms diviem gadiem Pēterburgā, gan šogad Rīgā ir īstajā vietā un spēj dot gan baudu, gan pārdomas.
Kāpēc horeogrāfs Anželēns Prelžokāžs ir tik pieprasīts lielos un mazos baleta teātros un arī laikmetīgās dejas pasaulē? Bieži daudz var izskaidrot ar menedžmenta brīnumu, kas Prelžokāža gadījumā droši vien izpaužas kā Francijas labais finansējums dejai kopumā. Tomēr pavisam noteikti atbilde meklējama arī viņa darbu manierē. Prelžokāžs zina, ko darīt ar ķermeni, viņš to labi pazīst un mīl gan tā vizuālas izpausmes iespējas un daili, gan fizioloģiju. Horeogrāfs apvieno laikmetīgās dejas tehnikas un elementus ar baleta vārdnīcu un tieksmi pēc skaistā. No laikmetīgās dejas nāk nepareizās kustības, intensīvs ķermeņu dialogs, neparasti pacēlieni (kuros nav tabu vietas, aiz kurām drīkst turēt), ikdienas žestu, pieskārienu apspēlēšana un fizisku detaļu izmantojums, kustību atkārtojums, prasmīgas manipulācijas ar laiku un uzmanību, izteikti lēnu ainu izmantojums, tādējādi pieprasot no skatītāja aktīvu un rūpīgu skatīšanos. Prelžokāža izrādēs redzam juteklisku, estetizētu, bet arī paradoksālu un neparedzamu ķermeni un tā izpausmes. Horeogrāfs rīkojas tik pašsaprotami, ka pat konservatīvs skatītājs nepaspēj sadusmoties, viņš mēdz būt pārliecinoši nekaunīgs, tāpēc nekas neizskatās pēc provokācijas. Lai arī izrādē Parks Prelžokāžs dejotājus līdz galam neizģērbj, tomēr ir sajūta, ka autora prātā nav drīkst/nedrīkst, skaisti/neglīti, pieļaujami/nepieļaujami robežu. Horeogrāfu mīl arī tāpēc, ka viņš prot dejā, vizuālajā ietērpā un atmosfērā interesanti stilizēt un apvienot dažādus laikmetus. Arī baletā Parks mocartisks laiks savijas ar industriālu atmosfēru, turklāt vienlaikus vēl tiek izspēlēti dzimumu lomu jautājumi, dāmas ģērbjot gan tieši tāpat kā vīriešus, gan pārspīlējot kleitu apmērus, gan atceļot atšķirības starp sieviešu un vīriešu dejas partijām. Prelžokāžs prot pajokot negaidītos brīžos, viņa izrādēs nav nervozās izrādīšanās atmosfēras, no kā bieži cieš baletdejotāji. Horeogrāfs niansēti un radoši izmanto mūziku, turklāt ir redzams, ka dullās lietas viņš dzird Mocartā, atgādinot mums par to, ka klasika nebūt nenozīmē svinīgumu. Apmēram tāds ir ceļš, kā mākslinieks tiek pie rokraksta, ko nodēvē par savdabīgu un oriģinālu, un rezultātā gūst cieņu gan baletā, gan laikmetīgajā dejā.
Tas, ka Rīgā viesojās slavenā Marijas teātra baleta trupa, visticamāk, lielākajai daļai bija svarīgāks iemesls apmeklēt izrādi, nekā iespēja iepazīt Anželēna Prelžokāža darbu. Izvēle rādīt modernu izrādi varētu būt pat riskanta, jo gan jau ne viens vien baletmīlis nodomāja, kāpēc gan viņi neatveda, piemēram, Žizeli. Atzīšos, arī es izrādes laikā mirkli par to pasapņoju, bet tad sapratu, ka tieši Parks mums pavēsta ļoti īpašas lietas par trupas kvalitātēm. Turklāt izvēlētais darbs zināmā mērā ir arī politisks izteikums un aicinājums – nebaidīties no citādā un jaunā, ko varētu arī nepieņemt. Daudz no tā, kas šodien ir lielā klasika un zelta fonds, savā tapšanas laikā bija avangards un tika izsvilpts. Tā nu Marijas teātra trupa mums piedāvāja iespēju novērtēt to, ka viņi ir tik lieli klasikā tāpēc, ka spēj nolaisties līdz tādiem laikmetīgās dejas jokiem, kā nolaizīt savu plaukstu vai pavilkt balerīnas pa zemi.
Fascinēja arī dejotāju ķermeņi, veids, kādā viņi dejo, – uz skatuves redzēju priecīgus ķermeņus. Marijas teātra baleta mākslinieku izpildījumā redzama ļoti precīza klasiskās dejas skola gan ierastajos, gan jaunajos pas. Vienlaikus viss tiek izpildīts ar apbrīnojamu brīvību un vieglumu. Turklāt pat visemocionālākajos un jutekliskākajos brīžos «seja nenāk palīgā» – izteiksme ir viegla, gaiša un neitrāla, jo dejā runā kustība, tā izsaka visu, šajā kontekstā izteiksmīgas grimases būtu kā ņirgāšanās pašam par savu dejotprasmi. Varēja novērtēt arī to, ka labi dejotāji kājas ceļ pavisam bez redzamas piepūles. Marijas teātra trupa atgādināja par skaistajām un vijīgajām baletdejotāju rokām, ko mēs tik ļoti sagaidām. Kopumā visu trupas dejotāju kvalitātes ir ļoti līdzīgā līmenī. Varbūt tāpēc, ka redzēju it kā otro sastāvu ar Viktoriju Briļovu un Aleksandru Sergejevu galvenajās lomās, lai gan, visticamāk, jāatceras teiciens: «trupa ir tik laba, cik labs ir tās sliktākais dejotājs», tātad visi ir labi. Vēl uzteicama bija Marijas teātra dejotāju spēja sagaidīt kustības sākumu un beigas, t. i., ļaut enerģijai izplūst līdz galam, atbilstoši savam ķermenim, nestiept dāmu pretējā virzienā, kamēr viņa nav piezemējusies šajā pusē. Šī ideja baletdejotājiem mēdz būt grūti saprotama, bija acīm redzams, ka horeogrāfs (vai repetitors) ar to ir īpaši strādājis. Rezultātā izdodas pacelt vieglāk, augstāk, oriģinālāk un viss dejojums kopumā ir daudz iedarbīgāks.
Stāsts bija vienkāršs un universāls – par attiecībām starp diviem cilvēkiem, starp vīrieti un sievieti (droši vien neatkarīgi no fiziskā dzimuma). Un caur to izrāde runāja par visu parku – mūsdienu sabiedrību ar tās stiķiem un niķiem. Rezumējot iespaidus, var teikt, ka blakus iespējai nesteidzīgā ritmā vērot kustības nianses, caurviju motīvus un interesantus vizuālus risinājumus (izrādes horeogrāfija nav atraujama no Ervē Pjēra kostīmiem un Tjerī Leprusta scenogrāfijas), atmiņā paliek savdabīgie dārznieku tēli, kas, dejojot Gorana Vejvodas mūzikas/trokšņu pavadījumā, idejiski sasaista baleta trīs daļas. Dārznieki apvieno sevī kaut ko no modernistiem, no lidotājiem – izmēģinātājiem, no miesniekiem un no pasaules radītājiem. Jā, un tas, ko viņi rada ar acīm redzami lielu nopietnību un koncentrēšanos, ir ļoti jutekliska pasaule Mocarta mūzikas pavadījumā. Varbūt tur ir cilvēces glābiņš? Nebijis gadījums – pēc baleta noskatīšanās iespējami erotiskie sapņi!
