Mūzika: Lepnāks latvietis es kļūstu 1 komentāri
 
Mūzika

Lepnāks latvietis es kļūstu

 
F64
publicitātes
 
Lepnāks latvietis es kļūstu
1 / 2 Bildes 
 
 

«Es ticu, ka Latvija kādreiz atkal varētu būt jūrasbraucēju lielvalsts. Par spīti tam, ka daudzi kuģi ir sagriezti metāllūžņos, ka ir noteiktas zveju kvotas, spurainais zvejnieka gēns ir dzīvs latvietī, viņš joprojām iet jūrā.

 Mēs nezinām, kas būs nākotnē, bet zinām, ka mantojums ir jāsaglabā, jo tas sevī glabā prasmes un zināšanas, kas noder visos laikos,» uzskata vīru kopas Vilki dalībnieks Andris Balcers. Rīt, dienu pirms Jūras svētkiem, Vilki koncertēs Salacgrīvā un izpildīs dziesmas arī no grupas jaunākā albuma Jūras vilki.

Ne ziņģes, bet tautas dziesmas

Šoreiz vīru kopa Vilki, kuras repertuāra pamatu veido karavīru dziesmas no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, pievērsušies jūras tematikai. «Tāpat kā karavīriem, arī jūrniekiem dzīve ir skarba un riskanta. Viens no mūsu ekonomiski gudrākajiem ministru prezidentiem Kārlis Ulmanis savulaik teica, ka valsts, kuras teritoriju apskalo jūra, nav maza valsts, tā ir lielvalsts, jo tai visi ceļi ir vaļā,» saka Andris Balcers. Mūziķis uzsver, ka nevajag aizmirst ne par tirdzniecības, ne kara floti, kuras sastāvā cariskās Krievijas laikā bijuši simtiem latviešu virsnieku. «19. gadsimta vidū no Kurzemes līdz Vidzemei visā piekrastē latvieši būvēja kuģus – trīsmastniekus un četrmastniekus – un gāja ne tikai pa Baltijas, Ziemeļu vai Melno jūru, bet pat pāri Atlantijai. Man bija pārsteigums, kad uzzināju, ka 19. gadsimta beigās desmit latviešu vīri ar pašbūvētu trīsmastu kuģi sasniedza ātruma rekordu, šķērsojot Atlantijas okeānu. Kāpēc lai mēs nebūtu lepni par šiem vīriem? Gan karavīrs, gan jūrā gājējs devās pildīt savu pienākumu, cīnīties par savu ģimeni, dzimtu, tautu, valsti un zemi, un abi nezināja, kas viņus tur – jūrā vai karā – gaida, vai atgriezīsies mājās. Jūras vilki arī ir daļa no mūsu kultūras mantojuma. Turklāt puiši bija muzikāli. Ko tad viņiem citu bija darīt – kuģot, zvejot, kārtis spēlēt, dziedāt un, ja kapteinis vēlīgāks, aukstākā laikā rumu iedzert...» uzskata Andris Balcers.

Mūziķis atzīst, ka sākotnēji viņam bijis grūti pārliecināt pārējos vilkus, ka šāds albums jāveido, jo pirmā reakcija bijusi – jūrnieki nav karavīri. Andris Balcers atceras, ka pirmo reizi par šo ideju ieminējies pārgājienā, kurā Vilki tradicionāli dodas divas reizes

gadā – ap gadumiju «iziet leģionāru maršrutu Džūkstē un 1. pasaules kara maršrutu Tīreļpurvā». Pēc tam vīri krodziņā sasildoties, un vienā šādā reizē viņš ieminējies par savu ideju. Pārējie teikuši, ka lai taču tie zvejnieki zvejo, bet Vilki pievēršas karavīru mantojumam. «Palēnām pārliecināju un pielauzu,» smaidot saka Andris Balcers. Rezultātā tapis pirmais jūrasbraucēju, zvejnieku un pārcēlāju dziesmu albums Latvijas mūzikas vēsturē. Tajā apkopotas 18 jūrniecības dziesmas.

Jauno albumu par īpašu padara fakts, ka tas nav tapis profesionālā ierakstu studijā, bet netālu no Igaunijas robežas – Lejzemnieku mājās pie Latvijas skaņu ierakstu meistara Tāļa Timrota. «Sēdējām atjaunotā guļbūvē pie apaļa galda, virs kura bija sakārti mikrofoni. Vējš šalca, kamīnā sprakšķēja uguns, pat pērkons dārdēja, un tas viss arī dzirdams albumā,» atklāj Andris Balcers. Vīru dziedājumam par mājām, ilgām, dzimteni un mīlestību Latvijas daba piešķīrusi īpašu raksturīgu skanējumu. Vīru kopas Vilki vadītājs Edgars Lipors par šo albumu saka: «Muzikologi šīs dziesmas kvalificētu kā ziņģes, bet, mūsuprāt, tās ir tautas dziesmas. Trīs dziesmas albumā ir iedziedātas no cariskās Krievijas laikā izdotās grāmatas Jūrnieku jaunākās galda dziesmas (1914). Latviešu pārliecība, kas caurstrāvo šīs dziesmas, ir bravūrīga un lepnuma pilna par savu valsti un veicamo darbu. Es pat teiktu, ka tajā laikā vīri lepni dzīvoja un uzskatīja, ka Latvija ir jūras lielvalsts, un mūsu pienākums ir šo ideju kā kultūrvēsturiskais mantojumu nodod tālāk.»

Stāja un mugurkauls

«Jā, jā, nevīrišķīgi izklausās – vīrietim dziedāt ansamblī, jo latviešiem taču ierasts, ka dzied sievas,» ironizē Andris Balcers. Tā varot šķist tikai līdz brīdim, kad iepazīst karavīru dziesmu repertuāru – bravūrīgas, vīrišķīgas un mazliet arī parupjas dziesmas. «Tajās ir milzīgs spēks. Arī jūras dziesmās ir spēks. Un spēks pievelk, pat pretinieks ciena spēku,» norāda Andris. Arī jaunieši jūtot dziesmās iekodēto spēku. Mūziķis stāsta, ka Vilki bieži dodas koncertēt skolās un augstskolās un tas neesot nejauši, jo tā esot auditorija, uz kuru strādājot visi – «gan savējie, gan pretinieki». Ne velti kādreiz, vēl padomju laikos, kad Andris darbojās Jukuma Vācieša vārdā nosauktajā Engures folkloras kopā, no kā vēlāk izauga Vilki, viņam kāds čekists teicis, ka nebūtu vēlams, lai viņi uzstātos mācību iestādēs. «Protams, jo izpildījām dziesmas, kas līdzēja izsliet taisnu stāju un mugurkaulu.»

Darbošanos kopā Vilki Andris Balcers nesauc par hobiju, bet par dzīvesveidu, jo arī par karavīru var teikt – tā ir profesija, tā ir dzīves filozofija jeb uzstādījums dzīvot kā karavīram. «Tā arī es mēģinu dzīvot. Karavīram jābūt uzņēmīgam, neatlaidīgam jeb sīkstam, drosmīgam, godīgam pret sevi un sev blakus esošo biedru, un viņam jābūt idejai, par ko cīnies, un tā ir mīlestība,» uzskata Andris Balcers. Lai gan izklausās vienkārši, nemaz tik viegli tas neizdodas ikdienas dzīvē. Līdzīgi esot ar tik vienkāršo un pašsaprotamo jēdzienu «tēvzemes mīlestība», par ko pēdējā laikā daudz runā, bet maz kuram vispār ir versija, kā to jaunatnei iemācīt. Andra Balcera pārliecība ir – ar personīgo piemēru, jo bērnus un jauniešus nevar piemānīt. Viņš atceras, kā Vilki uzstājušies kādā skolā un pirms koncerta tika brīdināti, ka daļa skolēnu var demonstrēt tādu reakciju, kas vīriem varētu nebūt patīkama. Tomēr reakcija bijusi pavisam citāda, un jau pēc koncerta skolas huligāni, pīpējot aiz stūra, vīriem teikuši paldies par koncertu. «Ja to saka skolas huligāni un pašpuikas, tad tā ir medusmaize,» atzīst mūziķis.

Prast darīt

Visu profesionālo mūžu Andris Balcers ir bijis pedagogs, pasniedzis kokapstrādi un arī sporta nodarbības, precīzāk – tuvcīņu, jo pats apguvis džudo. Šobrīd aug datoru paaudze, kurai grūti esot mācīt amatu prasmes, tieši tāpat kā tēvzemes mīlestību. Visparastākais arguments, ko sakot mūsdienu jaunā paaudze – kāpēc man tas jāprot, ja es naudu pelnīšu ar datoru un praktiskiem darbiem izsaukšu meistaru. Pedagogs uzskata, ka, strādājot daiļamatu skolā, uzdevums nav izaudzināt amatnieku, bet ielikt pamatus «krietnam, godīgam un harmoniskam cilvēkam, kurš prastu dzīvē kaut ko izdarīt pats ar savām rokām. Nevajag aizmirst, ka cilvēkam dota ne tikai galva, bet arī rokas un kājas». Turklāt nekad nevarot zināt, kurā brīdī šādas prasmes būs nepieciešamas. Pedagogs pat nemēģinot domāt par to, cik deģenerējies cilvēks būs pēc simt gadiem, turklāt – progresa vārdā. Cilvēkam jābūt vispusīgam, jo dažādas ķibeles un dabas kataklizmas, gandrīz kā likums, tehnoloģijas noliek pie vietas, jo – elektrības nav un līdz ar to nekā nav.

250 stundas atmiņu

Ģimene, darbs, un Vilki – tie esot trīs paši būtiskākie elementi, kas veido Andra Balcera dzīvi, un nekam citam laika arī neatliekot. Un pat lielu daļu no tā, kas atliek, viņš velta ekspedīcijām – dodas pie leģionāriem un nacionālajiem partizāniem, filmē viņu atmiņas. «Ir jāfilmē, jo viņi nomirst. Kādreiz es fiksēju strēlnieku atmiņas, bet nu jau viņu vairs nav. Šajās ekspedīcijās dodamies ar vēl vienu no Vilkiem, Gundaru, un to darām ar mērķi veidot arhīvu,» stāsta Andris Balcers. Esot jau cerība, ka šobrīd iemūžinātās 250 stundas atmiņu kādreiz kādam būs noderīgas, jo tā ir dzīvā vēsture – dažbrīd bravūrīga, dažbrīd pat skaudri lietišķa, sak, vajadzēja darīt, un es darīju. «Cits brauc uz copi, cits – medībās, cits – uz kalniem, cits – uz kūrortu, es braucu fiksēt vēsturi. Man tas iedod gandarījumu par savu dzīvi, sajūtu, ka to nebūšu nelietderīgi nodzīvojis, ka pēc manis kaut kas paliks. Paliks iemūžināts kultūras mantojums. Esmu jau gados vecs puika, bet jo vairāk es saskaros ar tiem vīriem, uzzinu par viņu dzīvi un līdz ar to – savas tautas vēsturi, jo lepnāks latvietis es kļūstu,» saka Andris Balcers.

http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/07/10/lepnaks-latvietis-es-klustu

Komentāri [1]
#
VA 10.jūlijs 2014 22:17 atbildēt
Nu, nu.
Lepnojies vien, lepnojies.
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers