Jau no pagājušā gada oktobra, kad pirmoreiz tika izsludināta šova „Metal All Stars” norise Rīgā, rokmūzikas cienītāju vidū tas kļuva par vienu no visskaļāk un arī visskeptiskāk apspriestajiem notikumiem – pārāk jau nu iespaidīga bija piedāvātā „ēdienkarte”, lai noticētu, ka šāds smagmūzikas „mielasts” pie mums tiešām ir iespējams.
Laikam ritot, šaubas aizvien vairāk stiprināja diezgan kuslā reklāmas kampaņa, kas lika domāt, ka koncerts iespējams tikai „uz papīra”: vai gan tiešām „Arēnā Rīga” varētu ierasties vesela virkne ārzemju rokmūzikas slavenību?! Kad šajā tūrē iesaistītie personāži uzsāka savas Eiropas gaitas, proti, aizvadīja pirmos koncertus Sofijā un Bukarestē (pēc tam Stambulā, Minskā un Stokholmā) radās pārliecība, ka viss būs OK: nu jau šo rindu autoram zvanošajiem mūzikas cienītājiem (un tādu šoreiz bija daudz) varēja puslīdz droši teikt, ka biļetes var pirkt, koncerts būs. Tiesa, bija arī atbirums, piemēram, Fila Anselmo (ex”Pantera”), Kronosa („Venom”) un Nika Menzas (savulaik – „Megadeth”) izskatā, pirms tam par atteikšanos piedalīties šajā pasākumā bija paziņojusi vēl virkne mūziķu. Taču tiem, kas ar internetu nav „uz jūs” un vismaz pārmaiņas pēc painteresējas, uz kurieni tad īsti viņi dodas, tam nekādam pārsteigumam nevajadzēja būt. Ja nepainteresējas un vadās pēc maldinošajām reklāmām TV, kuras izskanēja pat vēl koncerta dienā, tad gan varētu rasties pamatots jautājums – kur tad Anselmo?!
Pirms koncerta. Ieeja „Arēnā Rīga” sestdien bija paredzēta jau sākot no pulksten 17. Ap šo laiku pie arēnas jau veidojas rinda – neliela, bet tomēr rinda – ar cilvēkiem, kas vēlējās iekļūt hallē pirmie. Diez vai no tā bija jēga, jo zālē varēja tikt tikai ap pusseptiņiem (piecos tur vēl noritēja mēģinājums), taču pats pārsteidzošākais bija rindā stāvošo vecums –lielākajai daļai par vakara programmu kaut ko lietderīgu drīzāk varēja vēstīt vecāki, „Metal All Stars” roka leģendu slavas laikos šie fani vēl nebija pat dzimuši. Arī labi, aug jauna roka cienītāju paaudze. Pēc tam gan pamazām sāka sarasties arī nopietnāka vecuma klausītāji (pat ar tādu rokazauru kā „Uriah Heep” T-krekliem – ak, kungs, vai tiešām vēl kāds klausās arī tos?!), pie tam liela daļa ar Igaunijas pierakstu – šķiet, tieši šī un vēl citas kaimiņzeme nodrošināja lielāko apmeklētību. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, apmeklētība diemžēl nekāda lielā nebija: sēdvietās klausītāji izskatījās kā riekšava izbārstītu zirņu pļavā, stāvvietas bija aizpildītas tikai par kādu trešdaļu. Sametās pat drusku kauns rokzvaigžņu priekšā (Makss Kavalera pirms koncerta kādā intervijā klāstīja, ka nevarot vien sagaidīt, kad ieraudzīšot lielo pūli Rīgas koncertā...), taču ko darīt – 30 eiro par biļeti daudziem nav maza summa.
Par pašu koncertu. Izrādījās, ka ir arī iesildītāji, par ko gan jau vēstīja kolēģi no Minskas – šķiet, ka tas bija Šons Peks no „Death Dealer” („šķiet”, jo apskatnieks palaida garām viņa pieteikumu publikai), kurš izskatījās un mazliet arī izklausījās pēc labi barota Roba Halforda no „Judas Priest”. Nez, vai tad tiešām tūres rīkotāji tā vietā nevarēja uz skatuves laist kādu no pašmāju komandām? Pie tam šis vīrs uz skatuves uzkavējās pārlieku ilgi – krietni vairāk nekā pusstundu. Par daudz šādam šovam, kurā publika tomēr gaida zvaigznes. Ar saviem pienākumiem viņš gan galā tika, taču ne jau tāpēc, ka rādīja kaut ko interesantu, bet tāpēc, ka publika bija jau nobriedusi „iesildīties” neskatoties uz to, kas tur tirināsies priekšpusē.
Pirmais nopietnais pieteikums bija pašas glītākās un diemžēl arī pašas vājākās tūres dalībnieces uzstāšanās – uz skatuves kāpa Britānija Peidža jeb Kobra Peidža (no „Kobra And The Lotus”), kura iekustināja cilvēkus ar „Manowar” hitu „Kings Of Metal”, bet hallei teju vai jumtu norāva ar „Iron Maiden” leģendāro hitu „Fear Of The Dark”. Taču diemžēl tas bija dziesmas nopelns – pati Kobra bija galīgi „nekobrīga”, iespējams, viņai vajadzēja izvēlēties citu repertuāru. Arī „Megadeth” dziesma „Symphony Of Destruction” viņas izpildījumā jau šķita teju kā ņirgāšanās par Deivu Masteinu. Starp citu, šajā brīdī izrādījās, ka iepriekš internetā skatītājai „setlistei” no koncerta Sofijā ticēt tomēr nevar – mūziķi nevis koncerta beigās sanāca uz kopīgu „jam session”, bet no šādai sesijai paredzētajiem gabaliem bija izlasījuši sev tīkamākos gabalus.
Patīkams pārsteigums bija Braeins Feirs no „Shadows Fall” – enerģiski, ar spēku un pārliecību. Repertuārā lielākoties bija paša dziesmas, tomēr bija izbrīvēta arī vietiņa kādam „Slayer” grāvējam. Šajā brīdī klausītāji, no kuriem daudzi bija vecuma grupā 40+, bija gatavi mesties trakulīgās dejās līdz pat rīta gaismai. Starp citu, kā Braeins netīšām nepaklupa, uzkāpjot uz saviem gandrīz līdz potītēm esošajiem drediem, zināms vien viņam pašam... Jāpiebilst, ka izpildītāju maiņa uz skatuves notika neticami straujos tempos un bez aizķeršanās – īsajās pauzītēs pat aizdiebt pēc alus bija samērā nereāli.
Nākamais – Udo. Pērn viņš uzstājās „Melnajā piektdienā”, vēl pirms gada koncertzālē „Palladium” sevi atrādīja slavenās vāciešu dzelzsrīkles bijusī grupa „Accept”. Abas formācijas izpildīja arī savus slavenākos 80. gadu hitus, līdz ar to pārsteigumiem nevajadzēja būt, un daudziem varbūt Udo jau hipotētiski varēja būt līdz kaklam. Taču – nevienā no šiem koncertiem netika izpildīts „Animal House”. Šoreiz gan. Udo bija savācis vienā dūrē, šķiet, visas četras savas labākās dziesmas (subjektīvs viedoklis, protams) – „Animal House”, „Metal Heart”, „Balls To The Wall” un „Fast As A Shark”, kas sanākušajiem lika sarīkot kārtīgus hārdroka dziesmu svētkus. Protams, Udo vairs nav jauneklis, arī balsij vairs nav tās jaudas (it īpaši tas pierādījās „Fast As A Shark” ievadošajā daļā – slavenajā spiedzienā), bet vienalga... Šo rindu autoram šī bija labākā koncerta sadaļa.
Pēc tam uz skatuves kāpa Makss Kavalera („Soulfly”, „Sepultura”) un turpināja labi iesākto – ar „Back To The Primitive”, „Eye For An Eye”, „Refuse/Resists” un „Roots Bloody Roots”. Amerikanizētais brazīlietis no skatuves publikai veltīja arī pāris frāzes latviski – nu ja, viņš jau te ir bijis pat vairākas reizes, nav jau nekāds grūtgalvis, spēj iemācīties, ja vien ir interese... Par Kavaleru būtībā jāsaka tas pats, kas par Braeinu Feiru no „Shadows Fall” – enerģiski, ar spēku un pārliecību. Klausītājus nedaudz nomierināja Džoijs Beladonna no „Anthrax”, kurš no savas leģendārās grupas repertuāra nez kāpēc bija izvēlējies „Madhouse” un „Medussa” no tālajā 1985. gadā izdotā CD „Spreading The Disease”, bet „iespridzināja” ar „AC/DC” slaveno „TNT”, kā arī Ronija Džeimsa Dio „Man On A Silver Mountain”. Starp citu, Kobra Peidža ar Beladonnu labāk jau nu būtu samainījušies dziesmām: Britānijai krietni labāk piestāvētu „TNT”, bet Beladonnam – „Fear Of The Dark”. Nu jā, bet „Anthrax” savulaik jau izstrādājuši „TNT” kaverversiju, tātad pirmā roka Džoijam.
Un tad sekoja koncerta kulminācija – tā noslēgums. Ja precīzāk – vajadzēja sekot kulminācijai, bet sajūta bija tāda, it kā degošs deglis būtu iebāzts trīslitru burkā ar ūdeni. „Black Label Society” līderis Zaks Vailds, kādreizējais Ozija Osborna grupas ģitārists, protams, spēlē kā metāldievs, taču... Šis nebija tas koncerts, kurā publikai gribētos vērot viņa ģitārspēles improvizācijas meistardarbus, kā arī neskaitāmas „BLS” dziesmas. Droši vien Zakam vienkārši vajadzēja aizpildīt to laukumu, kas bija atvēlēts klāt neesošajiem Anselmo (eh, no viņa bija paredzēti tādi gabali kā „Cowboys From Hell”, „Walk” un citi...) un Kronosa („Black Metal”, „Welcome To Hell”, „Die Hard”), bet labāk viņš to nebūtu darījis – daudz „ūdens”, maz jēgas. Daudzi droši vien domā citādāk, tomēr panīkušās publikas rindās raugoties, šķiet, ka vairākumam Zaks tomēr pamatīgi pieriebās. Beigās uz skatuves sanākušais visu zvaigžņu kopansamblis diemžēl vairs situāciju nevarēja glābt.
Kāds rezumējums? Duāls. No vienas puses – pēc koncerta nav palikusi nepatīkama pēcgarša. Stikts daudz sen neredzētu paziņu, kuri atzinās, ka atnākt uz kādu koncertu sadūšojušies pēc n-to gadu pauzes, jo šis nu reiz ir bijis pasākums, kuram līdzīga Rīgā droši vien vairs nekad nebūs. Jauks roka burziņš sanāca! Tāpat dzirdēts daudz labas mūzikas, organizatoriskā puse (apsardze, skaņa, gaismas utt.) arī bija OK. Taču šīs „ūdeņainās” un acīmredzami garumā stieptās beigas bija paliela darvas karote. Nākamajā rītā šo rindu autors savā pierakstu blociņā skatīja šādu ierakstu: „Koncerts visu izbojāja, bez tā pasākums arēnā būtu bijis daudz jaukāks”. Jāatzīst, ka kaut kāda loģika šajā absolūti neloģiskajā ierakstā tomēr ir...
Foto: Jevgeny Luhnev