Citi raksti: Karma. Cēloņi un sekas. Mīlestības parādi 1 komentāri
 
Citi raksti

Karma. Cēloņi un sekas. Mīlestības parādi

 

Bija sajūta, ka esam pazīstami jau sen. Katra frāze šķita tik saprotama, dažbrīd runāja pat klusums starp mums un vārdi nemaz nebija vajadzīgi. Kas tas bija?... Viedie zina stāstīt par tikšanos iepriekšējās dzīvēs, par karmiskām saitēm, neatdotiem parādiem un augstāko mīlestību...

 Mēs to nevaram apstiprināt, nevaram noliegt, nevaram pierādīt, nevaram pārbaudīt. Bet tā gan ir tiesa, ka varam cilvēku astroloģiskajās kartēs redzēt karmiskās līnijas, censties izprast, kāpēc notiek tā, kā notiek, un ko iesākt.

Ko sēsi, to pļausi

Tulkojumā no sanskrita karma nozīmē rīcību vai darbību, un

Indijas izcelsmes reliģiskajās un filozofiskajās mācībās ar to apzīmē cēloņu un seku likumsakarību, cilvēka rīcības saistību ar pagātni, tagadni un nākotni. Latviešu dzīvesziņu traktējumā tas pilnībā atbilstu tautas sakāmvārdam: «Ko sēsi, to pļausi.» Iespējams, tas notiks nevis rīt vai parīt, bet kādā no nākamajām inkarnācijām, par kurām atsevišķu reliģiju, piemēram, hinduisma vai budisma, piekritēji nemaz nešaubās. Pastāv arī teorija, ka katra mūsu darbība, doma vai rīcība ietekmē gan cilvēka evolūciju, gan ģenētiku.

Lai vai kā būtu, cilvēku astroloģiskajās kartēs redzami karmiskie momenti (Ziemeļu-Dienvidu mezgli, Melnais Mēness jeb Lilita u.c.), kas dzīvē var radīt problēmas, iezīmē šo problēmu jomas, taču ir risināmi. Ļoti bieži problēmas saistās ar attiecībām. Piemēram, vīrietis vai sieviete atkal un atkal dzīvē nonāk līdzīgās situācijās, burtiski «kāpj uz tiem pašiem grābekļiem», pieļauj tās pašas kļūdas, izvēlas partnerus ar tādiem pašiem trūkumiem, nespēj izveidot noturīgas attiecības, un viss atgādina apburto loku. Un patiešām – astroloģiskajā kartē parādās apgrūtinājumi gan mīlestībā, gan laulībā. Taču tas nav kā verdikts – galējs un negrozāms. Apzinoties problēmu, to varam risināt. Bet dažkārt pat bez īpašas apzināšanās dzīve noliek tādā situācijā, kad gribot negribot ir jāmaina attieksme un jāmainās pašam.

Augstākās oktāvas

Te gan uzreiz jāpiebilst, ka ne vienmēr mīlestības tēma un iespējamās problēmas saistās tikai ar pretējo dzimumu. Tās var būt saistītas ar mīlestību pret vecākiem, pret bērniem, radiniekiem un cilvēkiem vispār. Patiesībā te runa ir par ko plašāku – augstāko cilvēkmīlestību, kas izpaužas ikdienā kā labvēlīga, izprotoša attieksme, otra pieņemšana ar visiem viņa trūkumiem, līdzjūtība, palīdzība, labvēlība un smalkjūtība. (Kā redzat – nekas pārpasaulīgs.)

Astroloģijas pasniedzēja, «Horoskopu pasaules» vadītāja Māra Ošuroka stāsta par situācijām, kad cilvēka astroloģiskajā kartē mīlestības planēta Venera ir «apgrūtināta», taču situācija jārisina pavisam no citas puses, jāsakārto citas lietas, un tad mīlestība atnāks. Nereti cilvēks žēlojas, ka ģimenē par maz mīlēts, līdz ar to viņš pats sevi arī nemīl. Ja ar to tiek galā, tas jau ir solis tālāk. Bieži vien sievietes, kas vīlušās vīriešos vienaudžos, vienkārši izsvītro viņus no savas dzīves. Bet patiesībā būtu jācenšas izprast, kāpēc tas tā notika. Varbūt 18 gados attiecības nebija veiksmīgas, bet 30–40 gados būs citādi. «Augstākajai mīlestībai ir dažādas formas. Vai cilvēkiem obligāti jābūt no rīta līdz vakaram kopā? Vai viņiem obligāti jāguļ vienā gultā un tad tā būs šī augstākā mīlestība? Katram ir savs stāsts... Tikai – cilvēks nedrīkst melot pats sev. Jāsaprot, kāds attiecību modelis ir vēlams, un jāsaprot, ka mums dzīvē nav lemts tikai viens cilvēks. Ja konkrētajās attiecībās nav izaugsmes, ir jāiet tālāk. Iespējams, tev paņem nost vienu cilvēku, lai iedotu citu un tu varētu augt. Katras attiecības ir bagātināšanās,» saka Māra Ošuroka un piekrīt pastāstīt savu pieredzi vairāku gadu garumā, kas viņas dzīvē saistās ar karmas «atstrādāšanu» un atgādina spraiga sižeta kinofilmu.

Turpinājumā Māras stāsts.

Mīlestības un karmas mācības

Rīga–Marmarisa

Pēdējie seši septiņi gadi manā dzīvē ir pagājuši, risinot karmas jautājumus saistībā ar mīlestību. Ne uz pretējo dzimumu, bet mazliet citādā kontekstā.

Man dzīvē ne pārāk ideālas attiecības veidojās ar māti, kas arī ir stāsts par mīlestību... par augstāko mīlestību. Es ļoti pārdzīvoju, ka nespēju mammai palīdzēt dzīvē, attiecībās, veselības jomā... Man ir zināšanas, bet viņa šo palīdzību neuzklausīja. Attiecības ar meitu nebija sliktas, tomēr mums bija grūti vienai otru izprast. Ļoti pārdzīvoju, ka es kā lietišķais Vērsis neesmu pratusi ar savu bērnu ucināties, kā to varbūt dara citas mammas. Un vēl – kopš jaunības dienām es sludināju to aplamo stāstu, ka mīlestības nav. Varbūt tāpēc, ka nebiju to redzējusi bērnībā, jo esmu no šķirtas ģimenes. Es pati ar sava bērna tēvu izšķīros jaunos gados, citas attiecības neveidojās. Zināmā mērā es visā vainoju savu ģimeni. Tad es ievēroju, ka arī meita tā savādi attiecas pret partnerattiecībām. Bija sajūta, ka man viss, kas saistās ar iepriekšējo dzīvi un karmu, ir sarežģīts caur vārdu «mīlestība». Man ir daudz labu draugu un paziņu, nav problēmu veidot kontaktus, taču attiecībās ar tuvākajiem šīs mīlestības it kā pietrūka. Vai arī es biju sev iestāstījusi, ka mani nemīl, ka es nemīlu un ka tā var dzīvot. Es sev meloju un iegalvoju, ka man ir vienalga, taču patiesībā sāpēja... Vēlāk arī attiecībās ar otro vīru šķita, ka kaut kā pietrūkst.

Ar vārdu «karma» pirmo reizi saskāros 21–22 gadu vecumā, kad kolēģis un mans skolotājs Verners Straupe veidoja man horoskopu. Ik pa laikam viņš pieminēja: «Karmiski tev ir tā, iepriekšējā dzīvē bija tā...» Daļēji to klausījos ar smaidu, jo pierādīt, vai ir iepriekšējās dzīves, mēs nevaram, tas ir netaustāmi. Tomēr ļoti gribas tam visam ticēt, un mani tas ļoti interesēja. Stāstot par horoskopu, viņš vairākkārt pieminēja, ka iepriekšējā dzīvē es esmu darbojusies ar cilvēkiem, bijusi diezgan svarīga persona, bet kādā brīdī noziegusies vai nodarījusi pāri cilvēkiem, neesmu izpratusi savu misiju. Un šajā dzīvē mana misija atkal ir darboties ar cilvēkiem un iemācīties to, ko sauc par «augstāko mīlestību» šā vārda visplašākajā nozīmē – ne tikai kā mīlestību pret bērnu, vīru, mammu, bet pret cilvēkiem.

Kad biju sākusi nopietni nodarboties ar astroloģiju, manā dzīvē ienāca mana garīgā skolotāja Elizabete, ezoterisks, garīgs un zinošs cilvēks. Runājām par karmiskajiem uzdevumiem, un arī viņa apstiprināja, ka es esmu iepriekšējā dzīvē kaut ko pazaudējusi, tāpēc šajā dzīvē dažkārt eju tā kā pa celmiem – gan attiecībās ar līdzcilvēkiem, gan mīlestības jomā. To, protams, var skaidrot gluži sadzīviski – ar jaunības attiecībām, kas beigušās, ar nepareizi izvēlētu partnera tipu u.tml. Bet, ja raugāmies no karmiskā skatu punkta, tad parādās pavisam citi skaidrojumi. Un – kāpēc es pat ar savām zināšanām nevarēju šo jautājumu sakārtot? Es taču zinu, kas man vajadzīgs, tomēr nekas nenotika.

2006. gada 29. martā kopā ar ģimeni un kolēģi Juri Kauliņu braucu uz Turciju skatīties Saules aptumsumu. Kā zināms, karmiskas tēmas ir cieši saistītas ar Saules aptumsumiem, un no šā brīža manā dzīvē sākās lielas pārmaiņas.

Prologs gadu iepriekš

Draudzene 2005. gadā brauca uz Turciju svinēt savu kāzu jubileju un aicināja mani ar ģimeni pievienoties. Mana zeme ir Francija, turp braucu bieži un uz Turciju nemaz negribēju, bet beigu beigās mani pierunāja. Kaut arī esmu sabiedrisks cilvēks, kam patīk dažādi pasākumi, tur mani viss kaitināja. Vakarā gājām uz izvēlēto atpūtas vietu, bet es pusceļā paziņoju, ka tālāk neiešu, un mēs ar vīru palikām tuvākajā klubā. Draudzene ar manu meitu aizgāja. Vēlāk mēs sekojām, bet, ieejot tajā klubā, paziņoju, ka man tur viss riebjas, ka nepalikšu tur ne sekundi, un gāju prom. Kad atkal ar vīru atgriezāmies, meita dejoja ar kādu vietējo pusi. Manējie sāka uztraukties, es paskatījos un teicu: «Neuztraucieties, tur viss ir kārtībā. Es viņam uzticos.» Pārējie bija neizpratnē – kā tu vari uzticēties, ja to cilvēku pat vēl tuvumā neesi redzējusi? Bet es jutu, ka tajā brīdī manī kaut kas «noklikšķēja» – sajūtu līmenī. Ir tās sajūtas, ka pazīsti cilvēku jau 100 gadu. Vēlāk mums ar viņu izveidojās ļoti sirsnīgas attiecības. Tas varbūt izklausās pēc kūrorta stāsta, bet es neesmu naivs, stulbs cilvēks, kurš tādā saskatītu augstāko mīlestību. Ahmets nepavisam neinteresēja mani no šā viedokļa. Lidojot projām, ļoti raudāju un, kad atgriezāmies Latvijā, sapratu, ka man nepieciešams ar viņu parunāt. Vīram tas nebija patīkami, jo viņš domāja, ka man tas cilvēks patīk. Bet man bija sajūta, ka man to cilvēku vajag līdzās, ka viņš man ir kā radinieks. Mēs, pat neraugoties uz valodas barjerām, bijām izrunājuši neskaitāmas tēmas... Pēc tam Ahmets bija atbraucis uz Latviju, mēs viņu uzņēmām savā ģimenē. Tas bija Ziemassvētkos, kopā rotājām eglīti, un man bija tādas sajūtas kā bērnībā. Man nebija slikta bērnība, bet es nebiju izjutusi mātes un tēva mīlestību tā, kā varbūt gribētos, un tagad pēkšņi bija sajūta, ka šis cilvēks man to dod. Tas it kā nebija loģiski.

Sarežģīti. Kā no teoriju grāmatas

Kad Ahmets brauca projām, man bija drudzis, augsta temperatūra. Es ar savām zināšanām sapratu, ka šis stāsts vairs neietilpst «standarta rāmjos». Vienlaikus tas bojāja arī manu ģimenes dzīvi. Vērsos pēc padoma pie savas garīgās skolotājas Elizabetes. Viņa teica: vai tad tu neesi lasījusi, kādas ir sajūtas, kad satiec cilvēku, ar ko esi bijusi saistīta iepriekšējā dzīvē? Viss, ko tu stāstīji, ir kā no karmisko teoriju grāmatas. Turklāt cilvēkus, ar ko esi bijis kopā iepriekšējās dzīvēs, ir lielākas iespējas satikt kādā citā zemē. Satiekot šādu cilvēku, metra vai divu attālumā karmiskās «astītes» it kā sasienas kopā.

Situāciju sarežģī tas, ka šeit ir runa par vīrieša un sievietes satikšanos. Tas piešķir citu nokrāsu. Gan no malas ir grūti saprast, kas tur notiek, gan pašai rodas šaubas – varbūt esmu iemīlējusies, nevis meklēju kādu atbalsta punktu.

Gribēju kaut ko darīt un risināt, bet man bija ļoti slikti, nevarēju pastrādāt, un visi apkārtējie redzēja, ka esmu ne savā ādā. Jautāju Elizabetei: «Par ko? Par ko man ir tā jācieš? Es taču cenšos palīdzēt cilvēkiem risināt dzīves problēmas. Kāpēc man ir tik slikti?» Elizabete sacīja: «Tu nesaproti! Tā taču ir dāvana, nevis nelaime, kas ir notikusi.» Es teicu: «Kāda dāvana? Ja varbūt šobrīd brūk mana ģimene...» Elizabete skaidroja, ka ļoti reti kādam tiek dotas iespējas tik tuvu satikt savas iepriekšējās dzīves cilvēku, lai atrisinātu problēmas un atdotu savas iepriekšējās dzīves parādus. Uz manu jautājumu, kāpēc tas ir tik smagi, Elizabete atbildēja, ka karmiskas lietas nevar atrisināt vienkārši. Es gribēju zināt – kuru cilvēku no iepriekšējās dzīves esmu satikusi? Viņas sacīja: labāk to nezināt, jo citādi varbūt nevarēsi atrisināt. Labāk – ej un dari! «Bet kas man jādara?» jautāju. «Nezinu, rīkojies pēc izjūtām. Tev ir jāsaprot, ko tam cilvēkam vajag,» teica Elizabete. «Ko viņam vajag? Viņš strādā klubā, izklaides jomā. Ko es darīšu, uzaicināšu uz Latviju, lai viņš strādā šeit?» biju neizpratnē. Elizabete atkārtoja: «Nezinu, ej un risini.»

Darījums Saules aptumsumā

Tad sāka attīstīties cits stāsta pavediens. Man vienmēr ir gribējies savu restorānu, klubu vai viesu namu. Jau toreiz, 2005. gadā, radās domā – varbūt šo izklaides vietu vajag atvērt Turcijā, nevis Latvijā. Kāpēc gan ne? No tā brīža, kad sapratu – jā, es to klubu patiešām gribu Turcijā, viss sāka attīstīties neiedomājami ātri. Viss sakārtojās apmēram mēneša laikā.

Tātad, 2006. gada martā mēs lidojām ar ģimeni uz Turciju, lai meklētu klubu un 29. martā noskatītos arī Saules aptumsumu. Juris (Kauliņš – red.) bija aprēķinājis brīdi, kur mēs to redzēsim. Mēs bijām tāds pulciņš, visi tusēja, bet vēlāk, skatoties bildes, pamanīju, ka mēs ar Ahmetu visu aptumsuma laiku esam nosēdējuši blakus, gandrīz neizkustoties. Turpmāko sešu septiņu gadu laikā man aptumsumi sāka burtiski sekot – lai arī kas nozīmīgs dzīvē notiktu, tas saistījās ar Saules aptumsumiem.

Bijām atraduši vienu klubu Antālijā, un sākās līgumu sagatavošana. Man vajadzēja atlidot uz Latviju pēc mantām, un galu galā arī nauda bija vajadzīga. Pēc nedēļas es viena devos atpakaļ kārtot darījumu. Ahmets man palīdzēja. Kad jau sēdēju kabinetā, lai parakstītu līgumu par kluba iegādi, Ahmetam iezvanījās telefons un viņš izgāja ārā. Pēc brīža viņš pasauca mani un sacīja, ka zvanījis kluba īpašnieks no Marmarisas, kurš taisoties pārdot to klubu, kurā mēs visi iepazināmies. Antālija ir laba vieta, taču Marmarisas klubs bija tuvāk jūrai, ar lielāku cilvēku plūsmu, turklāt Ahmets tur bija nostrādājis septiņus gadus, visu zināja. Galarezultātā nopirku to klubu. Bija sajūta – kur viss sācies, tur visam jānoslēdzas. Klubs bija divreiz dārgāks, un es teicu, ka vajag vēl kādu zīmi, ka jāpērk tieši tas. Mēs metām gaisā turku liru... Tālāk viss notika ļoti ātri – es paliku Turcijā, Latvijā nedēļas laikā tika atrisināts kredītjautājums. Mans 20–30 gadus ilgais sapnis par savu klubu piepildījās nedēļas vai divu laikā, turklāt svešā zemē. Tagad atskatoties, brīnos pati par sevi – kā es, būdama konservatīvs Vērsis un diezgan piesardzīga, esmu to izdarījusi. Klubs manās rokās nonāca manā dzimšanas dienā, 11. maijā, kas arī ir zīmīgs moments. Mēs visi, ģimene, draugi, priecājāmies, bijām laimīgi. Tas arī bija pēdējais pozitīvais moments šajā stāstā. Pēc tam sākās tādi murgi, kam es pati nespēju noticēt. Brīžiem šķita, ka jūku prātā.

Turcija no citas puses

Atbraucu uz Latviju, savācu mantas, datoru. Kad atgriezos, datoru man ātri «paņēma nost», tas saplīsa. Es gan paspēju apskatīt daudzu turku astroloģiskās kartes, kas bija neatsverama pieredze, bet tad programma vienkārši pazuda. Tas bija liels mīnuss, jo man bija jāpieņem lēmumi, vajadzēja paskatīties labvēlīgākos laikus, papētīt attiecības ar cilvēkiem, ar ko iepazinos. «Skaipā» sazinājos ar tuviniekiem Latvijā, bet pēc kāda laika dators vispār saplīsa. Telefonsakari bija ļoti dārgi. Vienā brīdī izrādījās, ka pārtērēts limits, un telefons tika atslēgts.

Tikai dzīvojot tur, var redzēt to milzīgo atšķirību, kā viss ir patiesībā. Es daudz ko tur nevarēju atļauties... Tā ir atkāpe no stāsta par augstāko mīlestību, bet, to nepastāstot, ir grūti saprast, kam ejot cauri šī augstākā mīlestība atnāk... Katru dienu kaut kas notika. Un katru dienu tas bija kaut kas slikts. Vai nu juridiskās, vai saimnieciskās, vai attiecību problēmas. Man bija tāda sajūta, ka esmu sabradāta, izvarota, apspļaudīta, nezinu, kā vēl to aprakstīt... Iedomājies, ka tev ir pakļautībā 20 turku vīrieši – viens pīpē zāli, otrs vēl kaut ko. Vienu brīdi klienti jautāja: vai es esmu arī sutenere un pārdodu savus darbiniekus? Tas man bija šoks, es nezināju, ka notiek arī tā. Viņi gandrīz visi nodarbojās ar prostitūciju. Iedomājies, kā tas ir, kad tu, vienkāršs latviešu cilvēks, aizbrauc darboties izklaides biznesā un saskaries ar to visu. Bija nenormāla atbildība, policija par daudz ko varēja sodīt. Es pat piedalījos klubu īpašnieku piketā. Marmarisā gājām protesta gājienā, jo tika noteikts, ka plkst. 1 naktī klubiem jāizslēdz mūzika, bet īstā kūrorta dzīve tikai tad sākas.

Aktualizējās arī reliģisko atšķirību un tradīciju tēma – ko tu drīksti, ko ne. Reiz es iegāju virtuvē, lai noskaidrotu, kāpēc kavējas pasūtījums. Pēc tam man teica: tu esi nenormāla? Kā tu varēji iet viena virtuvē! Biju pārsteigta – kāpēc nedrīkst, es taču esmu boss!? Atbilde bija: tagad tevi necienīs. Ja tu iegāji pie vīriešiem virtuvē, tad taču ir skaidrs, ko tu tur darīji... Es sacīju: ja jums visiem ir samaitāta fantāzija un tā notiek, tad tas nenozīmē, ka es kā boss nedrīkstu pārbaudīt kārtību. Tomēr biju diezgan bezspēcīga. It kā esi boss, bet tajā pašā laikā ne. Man sāka likties, ka es degradējos. Bija nepatīkami skatīties uz tūristēm, it sevišķi angļu sievietēm, kas vietējiem burtiski kārās kaklā. Bezmaz vai bija jātaisa grafiki, kad kura mīļākā kuram atbrauks. Es tur nenodarbojos ar biznesu civilizētā izpratnē.

Savējie svešatnē un trauslās robežas

Atbrauca meita, un mūsu attiecības ļoti sarežģījās. Atbrauca draudzene, mēs sastrīdējāmies. Citi negribēja braukt. Es sapratu, ka tā neesmu es, ka manī iekšā ir kaut kas tāds... es esmu kliegusi, iesitusi, gājusi ārā no rāmjiem. Gandrīz visa mana nauda, ko nopelnīju, aizgāja, palīdzot turku ģimenēm. Vispār par karmiskajiem grēkiem ir jāmaksā arī ar naudu... Daudzi teica: kāpēc tu to visu nepamet? Es neesmu tāds cilvēks... Ja reiz uzsāku, tad jānoved līdz kādam risinājumam. Ar Ahmetu mēs bijām plecu pie pleca visus tos astoņus mēnešus. Ja nebūtu viņa, varbūt arī manis nebūtu. Divas reizes viņš man izglāba dzīvību pavisam reālās situācijās. Es sapratu, ka man viņam jāpalīdz, kaut kas jādod. Tajā pašā laikā es arī uz viņu kliedzu. Kā viņš to pacieta? Pamēģiniet pakliegt uz turku! Taču šis cilvēks jau no paša sākuma teica: man tevi ir jāsargā.

Vienlaikus es pārliecinājos, ka Ahmeta ģimene mani mīl. Neraugoties uz to, ka esmu kristiete, ka darbā esmu dēla priekšniece. Viņi mani pieņēma vislabākajā nozīmē. Man nekad nekā tāda nebija bijis, radās sajūta, ka man ir ģimene. Un tad sākās dažādas maģiskas lietas...

Biju atlidojusi uz Rīgu, aizgāju pie Elizabetes un teicu: es vairs nevaru... es gribu zināt, kas mēs ar Ahmetu viens otram esam? Mana līdzšinējā dzīve ir burtiski sabrukusi, esmu ar visiem sastrīdējusies, radinieki uzskata, ka esmu muļķe, kas aizskrējusi kaut kur laimi meklēt. Šajā brīdī es esmu pilnīgi viena un vientuļa. Pasaki, kāpēc man tas viss ir jācieš? Kas tas cilvēks man ir?

Elizabetei ir dažādas metodes, ne tikai astroloģiskās, ar ko viņa strādā. Viņa paskatījās un teica: «Tā ir tavas iepriekšējās dzīves mamma. Tu iepriekšējā dzīvē savai mammai esi ļoti nodarījusi pāri, tāpēc tev tagad ir problēmas ar savu mammu un meitu, tāpēc ir problēmas mīlestībā.» Tā uzskatīja Elizabete. Man bija jādod šajā dzīvē tas, ko šim cilvēkam vajag šeit. Acīmredzot jāparāda, ka ir citas pasaules – mēs ar Ahmetu daudz runājām par kristietību –, jāparāda, ka ir jātiecas uz labāko, vai tev ir vai nav nauda... Mūsu saskarsmē arī viņš mainījās. Iepriekš šis cilvēks varēja uzsprāgt par sīkumiem, sakauties par niekiem. Viņa dzīve mainījās, un mainījās arī viņa attieksme pret mīlestību. Viņam bija bijusi ļoti smaga vilšanās, tāpēc viņš nespēja savā sirdī ielaist mīlestību. Kā Elizabete teica: viņa sirdī ir bedres, it kā būtu izrauts koks ar visām saknēm. Tā es visu mūsu pazīšanās laiku mēģināju parādīt, ka ir arī cita dzīve. Bet man noteikti nevajadzēja uzzināt, kādas saites man ar šo cilvēku iepriekš bijušas. Tajā brīdī, kad mēs ielauzāmies sfērās, kur nedrīkst, viss ļoti sarežģījās. Elizabetei, kas mani konsultēja, īsā laika periodā bija divas klīniskās nāves, līdztekus gāja mistikas pavediens... Acīmredzot ir lietas, kuras mēs nekad nevarēsim izskaidrot, un vienmēr būs skeptiķi, kuri par to visu smiesies.

Atbraucot mājās pēc astoņiem mēnešiem, man bija smaga depresija un es nespēju salikt visu pa plauktiņiem, bet tagad, pēc gadiem, saprotu, ka tā bija liela dzīves pieredze. Pēc tam ar smaidu teicu: esmu piedzīvojusi «turku karu», un Latvijā mani vairs nekas nespēj pārsteigt.

Vai punkts ir pielikts?

Vai tagad es esmu atstrādājusi karmu? Tagad viss būs kārtībā? Brīžiem jūtu, ka attiecības ar mammu un meitu ir uzlabojušās, bet brīžiem atkal, ka kaut kas īsti nav. Brīžiem mani atkal velk uz Turciju, aizbraucu, bet palikt tur negribas. Atbilde no Elizabetes ir: kad viss būs beidzies, tu to sapratīsi, tev paņems visu nost. Es saku, ka to negribu, jo tur jūtos kā ģimenē, es atpūšos.

Pagājušā gada vasarā bija zīmīga situācija. Es jutu, ka viss ir «palaists vaļā», runājām, ka Ahmets varētu atbraukt ciemos.

Elizabete pieļāva, ka var veidoties arī mīlestības attiecības, bet varbūt tā tam nav jābūt... Svinējām ar «Horoskopu pasauli» saulgriežus ārpus Rīgas, un telefonam nebija zonas. Ahmets bija mēģinājis mani sazvanīt, satraucās, brauca ātri ar baiku, viņu apturēja policija, uzlika ļoti lielu soda naudu. Tādējādi viņš nevarēja atbraukt, jo arī ceļš uz Latviju maksā dārgi. Sazinājāmies «skaipā»... Mēs nesastrīdējāmies, bet atkal notika kaut kāds «klikšķis», kā tad, kad redzējāmies pirmajā reizē. Es varbūt pat tīri cilvēcīgi piedāvātu palīdzību, bet pēkšņi sapratu, ka mana misija ir beigusies. Finansiāli es jau neko nebiju palīdzējusi, bet garīgi, atvērt citas domas. Un pēkšņi bija sajūta – viss beidzies. Domāju – kad es sākšu raudāt? Galu galā ir beigušās attiecības, kontakti, kas ilguši septiņus gadus. Un tās sajūtas, ko es izdzīvoju šo gadu laikā... bet tagad es nejūtu neko. Vakar viss bija labi, šodien nekā nav... tas nav pēc normāla scenārija.

Ko es no šīs pieredzes esmu ieguvusi? Ārkārtīgi lielu sirdsmieru. Esmu sākusi sevi mīlēt, esmu sapratusi, ka neviens nevienam nav neko parādā, ka es nevaru iet un pieprasīt sevi mīlēt, ka mēs cits citu mīlam tā, kā mēs to mākam, ka bieži sevi nocietinām pret mīlestību, jo ir bijušas vilšanās, problēmas, pārdzīvojumi. Tagad mana sirds ir atvērta. Man bija jāpanāk šī sajūta, ka pieņemu visu tā, kā tas ir. Kā tu mani mīli, tā mīli, un – ja tu mani nevari mīlēt, tad es vienalga tevi varu mīlēt. Galarezultātā tas kaut kā vienmēr atnāk atpakaļ. Vēl esmu sapratusi, ka stāsts par mīlestību ne vienmēr ir stāsts par otro pusīti. Tas ir plašāks stāsts par cilvēkiem. Ja tu mainies, tevi sāk mīlēt. Manas Turcijas attiecības noteikti var nosaukt par augstāko mīlestību.

Komentāri [1]
#
Skolnieciņš [Latvijas skaudības dievība] 26.oktobris 2017 11:10 atbildēt
Pag, pag.... Ja liktenis pastāv, tad citas augstāk attīstītās rases ņirgājas par cilvēci n-tos desmitus gadu tukstošu! Tas ir mūžīgs sado-mazo. Tīrākais sadisms. Kā var sodīt cilvēku par labu vai sliktu darbību? Viss pasaulē ir nosacīts, labā un ļaunā nedzīvajā dabā nav, bet dzīvajā dabā šie jēdzieni ir nosacīti, tie ir atkarīgi kāda indivīda skatpunkta. Piemēram, kā būvuzņēmuma īpašnieks, kas nemaksā par darbiniekiem nodokļus, bet viņam ir ģimene ar bērniem. Priekš manis, kura tēvs tēvs strādāja tajā uzņēmumā, tas uzņējs kopā ar savu ēdelīgo ģimeni būs ļaunums. Manam tēvam viņš būs ļaunums. Bet saviem bērniem viņš būs labums, labdaris un labā iemiesojums. Viss ir nosacīts. Labais un ļaunais ir pārdomāti izdomāta pasaka, kas iebaida cilvēku un padara to paklausīgu. Cilvēks ir dabas daļa, tāpēc cilvēks automātiski pakļaujas dabas likumiem, ja vien nepasūta dabu un dabas likumus bekot! Tas nozīmē kā konkurences cīņa, barības ķēde, dabiskā atlase valda par cilvēku. Cik gan tas ir godīgi? Dabā dzīvība pastāv uz nāves rēķina. Tāpēc nosodīt cilvēci nevar, jo pat mūsu griba ir ierobežota un ielikta noteiktos rāmjos, cilvēks ir dabas produkts. Ja ir liktenis, tad cilvēkam un cilvēcei nav izvēles brīvības, viss scenārijs tiek nodiktēts no augšas. Gluži kā LPSR saņēma pavēles no Kremļa, vietējie varēja tikai pakļauties. Tā var būtni bez brīvas gribas par kautko sodīt? Kā var sodīt vergu par saimnieka nolaidību? Ja ir liktenis, tad cilvēce sen ir paverdzināta. Skumji. Tāpēc mani tracina, ka par garīgumu sludina kaut kādu mazohismu, paklaušanos un atteikšanos no savas gribas un tiesībām. Liekas Skolnieciņam, ka paši garīgākie cilvēki jeb elite ar šādiem maldiem grib sevi paglābt no konkurenses un sāncenšiem. Cieņā, Skolnieciņš ©Skolnieciņš 1999-bezgalība :-( ®Skolnieciņš Skolnieciņš™
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers