Dārza gliemeži nespēj atrast atpakaļceļu, ja tos aiznes vai aizmet vismaz 20 metru attālumā, noskaidrojuši britu pētnieki.
Neapmierinātie dārzu kopēji pielieto dažādas stratēģijas cīņā ar gliemežiem, kas apgrauž augus, tostarp ķīmiskus līdzekļus, alus lamatas, olu čaumalas vai vienkārši tos nobradājot.
Taču britu pētnieku veiktā pētījumā secināts, ka gliemežu populācijas samazināšanai sistemātiska kaitīgo radību uzmeklēšana un nogalināšana dārzā nav īpaši efektīvs risinājums. Lai samazinātu gliemežu populāciju dārzā, šāda sistemātiska nogalināšana jāveic vairāku mēnešu garumā, nogalinot visas apkārtnes gliemjus.
Tomēr iespējams gliemežu daudzumu samazināt īslaicīgi, lai pasargātu jaunos augus no apgraušanas, pārmetot tos pāri mūra sienai vai aiznesot vairāk nekā 20 metru attālumā, jo no tāda attāluma gliemeži vairs nespējot atrast atpakaļ ceļu uz iepriekšējo mītnes vietu, secinājuši Karalienes Mērijas universitātes profesors Deivids Danstens.
Danstens pētījumu sācis 2001.gadā, kad viņš visiem mazā piepilsētas dārzā atrastajiem gliemežiem iezīmējis mājiņas un pārmetis tos pāri piecus metrus augstam mūra žogam pļavā.
Katru reizi, kad gliemezis atgriezās dārzā, tā mājiņa tika iezīmēta vēlreiz un gliemezis no jauna pārmests pāri sienai. Tādā veidā Danstens sešu mēnešu laikā sastapās ar 416 gliemežiem, kas mūra sienai pārmesti pāri 1385 reizes.
Taču eksperimenta laikā daudz labākā stāvoklī bija iepriekš gliemežu apgrauztie dārza augi.
Pēc tam Danstens ar pētījuma līdzautoru doktoru Deivu Dodžsonu no Ekseteras universitātes analizēja iegūtos datus datorā, atklājot, ka gliemežu uzvedību var izskaidrot tikai un vienīgi ar instinktu atgriezties iepriekšējā mājvietā.
Pēc tam pētnieki veikuši otru eksperimentu, atrastos gliemežus numurējot un gliemežus ar pāra numuru metot pāri sienai, bet ar nepāra numuru aiznesot aptuveni 20 metru attālumā.
Otrajā eksperimentā atklājās, ka neviens no gliemežiem, kas tika aiznests 20 metru attālumā, neatgriezās dārzā.