Nils caur adatas aci

Rīgas domes vēlēšanās partiju bloka Saskaņa/Gods kalpot Rīgai! uzvara ir nākusi ne vairs kā iepriekš ar lielu pārsvaru un viegli, bet dinamiski dramatiskā cīņā, kur rezultāts nebija droši zināms līdz pēdējam brīdim – kā sprinteru sacensībās, kur uzvarētāju nosaka fotofinišs. Nilam Ušakovam ir izdevies kā kamielim izlīst caur adatas aci.

Ušakovs ir kaut kur pazaudējis diezgan prāvu mandātu skaitu. Var jau to norakstīt uz konkurentu sazvērestību, kas visi bija pret viņu, taču tas nav viss komplekts, kāpēc ir noticis ietekmes kritums. Var būt, ka Rīgas mērs astoņos gados ir mazliet par daudz uzņēmis toni, ka par visiem gudrāks? Bēgšana no žurnālistiem arī nav nekas glīts. Tas, ar ko Ušakovs pirms astoņiem un pirms četriem gadiem iekaroja ne tikai Rīgas krievu, bet arī latviešu simpātijas, bija tas, ka viņš ir cilvēks, kas saprot vienkāršo tautu un ir tai tuvs. Taču pēdējos gados viņš kaut kā ir sācis sekot ne tiem labākajiem politiskās elites stila piemēriem un dažkārt demonstrē kundziskumu.

Ir viņa līdzšinējo astoņu gadu darbībā sasniegumi (skolu remonti, jauni objekti, sociāli atbildīgi lēmumi), bet tikpat redzams arī, ka ir bijis iespējams rīkoties ar pašvaldības naudu taupīgāk, ka pilsētā ir milzu gūzma dažādu komunālu un nesakārtotas infrastruktūras problēmu.

Nieka 0,85% ir izšķīruši Rīgas domes likteni. Daudzi vēlēšanu naktī aizgāja gulēt ar sapni par latvisku Rīgu, bet pamodās ar to pašu Ušakovu. Tas var būt grūti panesams, bet ar to būs jādzīvo. Vēlēšanas ir pagājušas, un vairs nav ne par ko jāaģitē. Ir jāatzīst zaudējums. Jāpadomā arī, kas varēja būt, ja būtu otrādi - ja vinnētu LRA/LA, Jaunā konservatīvā partija (JKP), Vienotība un Nacionālā apvienība (NA). Vai šīs partijas spētu skaisti vienoties, nesākot nebeidzamu un neglītu kašķi par naudu un amatiem, kā pēc nelāgas tradīcijas parasti tiek veidotas valdības? Nu taču, ka nē. Izņemot saukli, ka jāgāž Nils, šīs partijas maz kas vieno. Valdību veidojošās partijas NA un Vienotība savā starpā vēl kaut kā saprastos, jo jau strādā iekšēji naidīgajā koalīcijā zem ZZS premjera Māra Kučinska, bet Mārtiņu Bondaru, kas arī turpat pa Saeimas gaiteņiem ir grozījies, tās līdz šim ir sūtījušas divas mājas tālāk. Savērpt intrigas tā, lai Bondaram noskaustu mēra krēslu, tām būtu tāds kā goda un tehnikas jautājums.

Vēl ir milzīgais šo vēlēšanu pārsteigums - lielais mandātu skaits, ko ieguvusi JKP. Taču šī partija ir īpaša partija, kurai ir seni rēķini gan ar NA, gan Vienotību un kura ir histēriski agresīva. Jānis Bordāns ar briesmīgu skandālu savulaik šķīrās no NA, kaut ko tur nesadalot maksātnespējas administrēšanas naudās. Savukārt Jutai Strīķei ir par ko apvainoties uz Vienotību, jo ilgi un cītīgi viņa bija kalpojusi tieši šai partijai kā KNAB darbiniece, bet pēc tam šī partija neparūpējās par viņas karjeru pēc KNAB. Turklāt Strīķei vajadzētu būt labi informētai arī par trešo iespējamo partneri - no kādiem tranzīta avantūru biznesmeņiem, Maxima traģēdijas asiņainajiem būvniekiem un azartspēļu eļļu īpašniekiem nāk nauda, ar kuru šajās vēlēšanās tika stutēta LRA/LA priekšvēlēšanu kampaņa. Kā Strīķe varētu sēdēt ar šiem visiem kopā pie galda un dalīt naudu un amatus? Kāda tur varētu būt latviskā koalīcija? Kā šī koalīcija pildītu visus priekšvēlēšanu solījumus, ja katrai savas, diametrāli pretējas, intereses?

Tur varētu sanākt tā, ka, kamēr šie jautrie personāži cits citu apēd, Rīga ilgi paliek vispār bez satiksmes, gaismas un ūdens krānā.

Šo vēlēšanu labā puse ir tā, ka augusi vēlētāju aktivitāte. Lai vai par kādu partiju viņi aizgāja vēlēt, tas ir cienījami, tā ir izvēle, un katram bija kaut kādi motīvi. Slikti ir tas, ka liela daļa neaizgāja vēlēt. Tie tad gan nedarīja gudri, jo ļāva citiem izvēlēties savā vietā. Un tad nav ko čīkstēt, ja kaut kas pilsētā nepatīk.

Nepatīkama šo vēlēšanu iezīme ir tā, ka interneta sociālajos tīklos kampaņas laikā diskusiju kaisme nolaidās līdz pavisam zemiem etniska naida punktiem. Tas ir taisns ceļš uz bezizeju un nelaimi.

Ceļš uz laimi un izeju no ķibelēm ir tieši pretējā virzienā - caur saprašanos starp dažādām etniskām un sociālām grupām. Visas ievēlētās partijas ir cienījamas, jo katrai ir ievērojams rīdzinieku atbalsts. Cienīsim cits citu - uzvarētāju fani zaudētāju fanus un zaudētāji uzvarētājus! Un Rīga nevar dzīvot bez valdības atbalsta, un valdība nevar bez Rīgas. Kaut nu ātrāk nosēstos priekšvēlēšanu vājprāta putekļi un emociju vietā nāktu domāšana ar galvu!