Par to, kas ir obligātā iepirkuma komponente (OIK), kāpēc tā ir kaitīga un vai no tās var tikt vaļā, Neatkarīgās intervija ar Saeimas deputātu Ivaru Zariņu (Saskaņa).
- Nesen intervijā Neatkarīgajai ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens atzina: «OIK sistēmas ieviešana bija fundamentāla makroekonomiska kļūda, kuru diemžēl ir grūti labot, ja ievērojam tiesiskās paļāvības principus.» Vai ir tik grūti labot?
- Kategoriski nepiekrītu. Pirmkārt, tā ir nevis kļūda, bet afēra. Un to ir nevis grūti labot, bet gan vienkārši un ātri, ja varas elitei tiešām rūpētu tiesiskums un sabiedrības intereses, nevis tikai atsevišķu indivīdu labklājība. Tāpēc arī viss ir tik sarežģīti un grūti, ja mērķis ir piesegt pašu sastrādātās nejēdzības un vienlaikus izpildīt sabiedrības priekšā tādus vingrojumus, kas liktu domāt, ka notiek «pašaizliedzīga cīņa ar OIK». Tas ir līdzīgi kā Minhauzena varoņdarbs - izvilkt pašam sevi laukā no purva aiz matiem, turklāt kopā ar zirgu. Tas ir tas, ar ko tagad nodarbojas ekonomikas ministrs un stāsta sabiedrībai pasakas par saviem «Minhauzena varoņdarbiem». Notiek nevis cīņa ar OIK, bet izmisīgi centieni piesegt pašas iestudēto un gadiem režisēto OIK afēru, veidojot apjomīgu informatīvo troksni sabiedriskajā telpā ap pasākumiem, no kuriem patiesībā nav gandrīz nekādas jēgas, drīzāk pat otrādi! Taču sabiedrībai tas kļūs novērtējams tikai pēc Saeimas vēlēšanām. Tāda ir spēle.
Jau gandrīz pirms desmit gadiem, strādādams regulatorā, es uzdrošinājos norādīt valdošajai politiskajai elitei, uz kurieni ved šis politiķu piesegtais pasākums, kādas sekas tas radīs. Pierādīju to ar aprēķiniem. Neviens tos nevēlējās atzīt un kaut ko mainīt. Tad es pamēģināju uzsākt publisku diskusiju par to. Lai nevajadzētu ar mani argumentēti diskutēt, mani vienkārši pasludināja par nacionālās enerģētikas ienaidnieku, un jau pusgadu pirms mana amata termiņa beigām man bija atrasts aizvietotājs. Kāda apņēmība - parasti augstiem amatiem pretendentus valdība meklē līdz pēdējam brīdim. Politiskajai elitei - tiem pašiem, kas arī tagad nosaka enerģētikas politiku - jau tad bija iespēja atzīt un novērst šo «kļūdu», taču viņi apzināti izvēlējās turpināt iesākto. Tātad tā nebija kļūda!
Tā bija politiski piesegta afēra jau no paša sākuma, īstenota ar mērķi, lai kāds ērti varētu iedzīvoties uz visas sabiedrības rēķina. Un to ir vienkārši pierādīt, neieejot dziļi specifiskās niansēs. Tātad, pat ja pieņemam, ka tiešām Eiropa mums lika, nevis mēs paši uzprasījāmies, saražot tos 40% enerģijas no atjaunojamajiem energoresursiem (AER), tikai no mums pašiem bija atkarīgs, kā to izpildīt. Proti, AER tehnoloģijas elektrības ražošanā ir ļoti dārgas un konkurēt nespējīgas, tām ir vajadzīgas lielas subsīdijas. Siltuma ražošanai AER tehnoloģijas ir krietni konkurētspējīgākas, atkarībā no gāzes cenas tās var pat to izkonkurēt bez subsīdijām. Turklāt mēs paši esam iemācījušies tās ražot. Turklāt Latvijas siltumenerģijas tirgus ir apmēram četras reizes lielāks nekā elektroenerģijas. Ņemot vērā minēto, pasakiet - ar kuru vietu un par ko domāja mūsu Ekonomikas ministrija, izvēloties sasniegt ES uzlikto mērķi tieši caur elektroenerģijas ražošanu? Izveidojot tam dāsnu atbalsta shēmu, kuru nu mēs pazīstam kā OIK. Tam nebija nekādas - ne loģiskās, ne ekonomiskās pamatotības. Tas nebija ne tautsaimniecības, ne sabiedrības interesēs. Kā gan citādi to nosaukt, ja ne par politisku afēru?
- Bet tiesiskā paļāvība? Kā vērtējami OIK tiesiskie aspekti? Ko ar tiem darīt?
- Izmantojot savu iepriekšējo profesionālo pieredzi un īstenojot Satversmē paredzētās tiesības tautas priekšstāvim pārraudzīt izpildvaras darbības atbilstību sabiedrības interesēm, vairāku mēnešu garumā, netaisot nekādu šovu, esmu veicis Ekonomikas ministrijas pieņemto lēmumu un veikto darbību izmeklēšanu saistībā ar OIK. Iegūtie fakti un secinājumi ir šokējoši.
Visšokējošākais un līdz šim rūpīgi no sabiedrības slēptais ir saistīts ar šīs afēras tiesisko pamatotību. Proti, 2007. gadā tika atvērts Latvijas elektroenerģijas tirgus. Latvija jau tad bija Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Saskaņā ar ES regulējumu - Eiropas vienotajā tirgū ES dalībvalsts nav tiesīga sniegt atbalstu kādam tirgus dalībniekam, pirms tam to nesaskaņojot ar Eiropas Komisiju (EK). Ja šāds atbalsts tiek sniegts nesaskaņojot - tas ir nelikumīgs. Eiropas Komisija ir atzinusi OIK sistēmu par valsts atbalstu. Latvija to saskaņoja ar EK tikai 2017. gadā. Savā lēmumā EK skaidri norāda: «Komisija izsaka nožēlu, ka Latvija ieviesa apskatāmo atbalsta pasākumu, pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108.(3) pantu.» Tas ir - laikus to nesaskaņojot. Šis pants arī paredz, ka uzņēmumi, kas saņem šo atbalstu, neievērojot šajā pantā paredzēto procedūru un likumību, neiegūst tiesisko paļāvību par atbalstu, kas tam piešķirts. Tas paver nozīmīgas iespējas principiāli samazināt esošo OIK slogu, bet ekonomikas ministrs to nedara.
Kas ir zīmīgi - šo lēmumu Latvija ir atteikusies saņemt latviešu valodā, un tas ir ticis slēpts no visas sabiedrības.
Ekonomikas ministrija turpina sabiedrībai iegalvot pasaciņu par tiesisko paļāvību attiecībā uz OIK saņēmējiem - kāpēc tai ir jāsargā pašas radītais OIK slogs un tā nevar neko darīt, lai būtiski to samazinātu. Interesanti, vai Ekonomikas ministrija tikpat «pašaizliedzīgi» rūpēsies par šī tiesiskā principa ievērošanu arī tad, ja tai vajadzēs atbildēt par atbalstu, kas nelikumīgi tika iekasēts no mums visiem laika periodā no 2007. gada līdz brīdim, kad tas tika saskaņots ar Eiropas Komisiju?
- Ministrs gan apgalvo, ka šāds saskaņojums ar EK ir panākts.
- Labprāt redzētu šo dokumentu, nevis tikai tukšus apgalvojumus. Ir panākts saskaņojums par turpmāko atbalsta shēmu - no 2017. gada. Un arī tas vēl ir apšaubāmi - vai EK nav tikusi maldināta, sniedzot tai nepilnīgu informāciju par reālo atbalsta apjomu, kas komersantiem ir ticis izmaksāts, lai tādējādi varētu saskaņot ar EK lielāku turpmāko OIK slogu. Ne velti Ekonomikas ministrija izvairās iesniegt man šos aprēķinus. Taču ir absolūti skaidrs, ka šo saskaņojumu ar EK nav iespējams panākt ar atpakaļejošu datumu. Kaut ko tādu pieļaut EK nozīmētu sagraut pašos pamatos Eiropas vienotā tirgus darbības principus. Tas būtu tikpat absurdi kā pieļaut, ka loterijas laimīgo ciparu kombināciju var iesniegt arī pēc tam, kad izloze jau ir notikusi.
- Nesen jūs rīkojāt preses konferenci un klāstījāt, ka «OIK ir politiski piesegta afēra, kura joprojām tiek turpināta». Ko vēlaties panākt?
- Jā, konference ilga pusstundu. To var noskatīties manā Facebook mājaslapā. Ironiski, bet mediji, kuri savulaik uzstājās kā lielie tiesiskuma, atklātības sargi un «valsts izzagšanas» atmaskotāji, to izvēlējās noklusēt, lai gan runa ir par Latvijas vēsturē lielāko izzagšanu, kura joprojām turpinās un ir mērāma vairākos miljardos, salīdzinot ar to, «oligarhu sarunas» ir kā mazu puišeļu čalošana - tur bija tikai sarunas, manā rīcībā ir reāli fakti un dokumenti. Sanāk, ka valsts izzagšana ir nosodāma tikai tad, ja to dara «nepareizie»?
Jāatzīmē, ka mans izmeklēšanas process būtu bijis krietni īsāks, ja Ekonomikas ministrija necenstos izvairīties sniegt pieprasīto informāciju un atbildes pēc būtības. Un šāda rīcība jau par daudz ko liecina.
- Kas tur tāds slēpjams?
- Piemēram, par tām pašām TV3 Nekā personīga atklātajām «konteinershēmām», kad realitātē ir zaļa pļava, bet pēc ministrijas dokumentiem tur stāv strādājoša koģenerācijas stacija. Ekonomikas ministrs to nosauca par acīmredzamu krāpniecību. Taču no iegūtajiem dokumentiem izrādījās, ka pati Ekonomikas ministrija ir režisējusi un «legalizējusi» šādu «krāpniecību». Un komersanti vienkārši to izmantoja, paļaujoties uz Ekonomikas ministriju. Tad kurš ir krāpnieks?
Manuprāt, straujā un apņēmīgā AS Sadales tīkls (ST) vadības upurēšana bija mēģinājums «konteinershēmas» režisoriem piesegties, lai pašiem par to nebūtu jāatbild.
Jo sevišķi absurdi un nepamatoti ir Ekonomikas ministrijas izvirzītie pārmetumi ST, ka tam bija jākontrolē arī siltuma ražošana. Tas ir apmēram tāpat, kā censties uzlikt zobārstam veikt proktologa pienākumus un uzskatīt, ka zobu pārbaudes akts liecina, ka ir izieta arī proktologa pārbaude. Sviests pilnīgais. Bet to joprojām cenšas apgalvot Ekonomikas ministrija! Savādāk tai būtu jāatzīst, ka «OIK staciju» kontrole gadiem ir bijusi neadekvāta. Un rezultātā tie ir daudzi miljoni, kurus mēs tagad nepamatoti esam spiesti maksāt.
- Bet ministrija saka, ka tagad stacijas pārbauda un daudzām atļaujas anulē...
- Ir trīs galvenie Minhauzena varoņstāsti, ar kuriem tagad tiek barota sabiedrība. Pirmais - par šīm ministrijas veiktajām «pārbaudēm». Saskaņā ar pašas Ekonomikas ministrijas sniegto informāciju, pašlaik ir apmēram 400 «OIK staciju». Ministrija ir izvēlējusies pārbaudīt 39 stacijas - tās, kurām ir šīs «konteinershēmas» pazīmes. Pēc būtības šīm stacijām atļaujas jau sen bija jāanulē, jo neviena no tām nav izpildījusi atļaujā paredzētos nosacījumus. Turklāt no visām šīm stacijām tikai septiņām vispār ir noslēgti realizācijas līgumi par saražoto elektroenerģiju! Tātad pārējās pat teorētiski nevarētu būt strādājošas un elektrību ražojošas stacijas. Ko visu šo laiku pārbauda Ekonomikas ministrija? Pagājis ir gandrīz pusgads, bet ministrija joprojām nespēj atbildēt pat uz to, cik no šīm 39 stacijām ir reāli uzceltas, cik no tām uzsākušas ražošanu atļaujā paredzētajā termiņā. Bet tas ir pamatnosacījums, lai vispār būtu pamats vēl kaut ko vērtēt - citādi atļauja jau sen bija jāanulē! Pamatots ir jautājums - ar ko patiesībā nodarbojās Ekonomikas ministrija? Ja pat uz šiem jautājumiem joprojām, pēc vairāku mēnešu «pārbaudēm», nav spējīga dot skaidras atbildes, tad vispār nav saprotama šo «pārbaužu» jēga, ja vien šī «pārbaude» netiek īstenota ar mērķi piesegt iespējamās nelikumības.
Un tā, protams, ir tikai sakritība, ka ministrijas lēmumi par atļauju anulēšanu sāka birt pēc tam, kad ministram nācās nākt uz parlamentu atskaitīties par savām «pārbaudēm» un tika pieprasīts iesniegt pamatojošos dokumentus par tām stacijām, kurām atļaujas esot saglabājamas. Ekonomikas ministrija nezin kāpēc ir atteikusies šos dokumentus iesniegt, nu paziņojot, ka pārbaudes par šīm stacijām tiks turpinātas.
- Bet Ekonomikas ministrija ir anulējusi virkni atļauju un samazinājusi iespējamo nākotnes OIK izmaksu pieaugumu par vairāk nekā 300 miljoniem eiro.
- Kārtējā pasaka. Šīm atļaujām, un ne tikai šīm, jau bez šādām «pārbaudēm» sen bija jābūt anulētām, jo patiesībā visas šīs stacijas, izņemot vienu, reāli nemaz neeksistē. Un visdrīzāk arī nemaz netiktu uzceltas. Līdz ar to reālais OIK sloga samazinājums no šīm «pārbaudēm» ir nulle. Ja ne vēl sliktāk!
- Kā var būt vēl sliktāk?
- Ja Ekonomikas ministrija turpinās neatzīt, ka tās pozīcija, ar kuru tā legalizēja «konteinershēmu», ir bijusi prettiesiska un sabiedrības interesēm neatbilstoša, tad var sanākt tā, ka šīs anulētās atļaujas var kļūt kā peļņas iespēja komersantiem - jau tiesas ceļā piedzenot no valsts sev pienākošos miljonus, pat nepiepūloties uzcelt apsolīto staciju, jo viņi taču ir rīkojušies tā, kā to ir atļāvusi ministrija. Sevišķi tas attiecas uz Rīgas enerģijas stāstu, kur jau ir uzcelta reāli strādājoša stacija - tas būs veids, kā to legalizēt, un, cik zināms, tās īpašnieki ir apņēmības pilni to arī izdarīt. Bet tas viss jau notiks pēc Saeimas vēlēšanām un tāpēc ministrijas varoņstāstam nepatraucēs.
- Kas ir tie pārējie divi Ekonomikas ministrijas «Minhauzena varoņstāsti»?
- Sāksim ar solīto ministrijas darbības izvērtējumu - tam esot pasūtīts neatkarīgs audits, pēc kura rezultātiem tiks vērtēta ministrijas rīcība un pieņemto lēmumu pamatotība. Ja jau tā, tad kāpēc audita darba uzdevumā auditējamo lēmumu periods ir noteikts no 2012. gada 28. augusta - tas ir datums, kad valdībā tika pieņemts lēmums par pilnīgu «OIK moratoriju» - aizliegums izsniegt «OIK atļaujas», kurš joprojām ir spēkā. Līdz ar to lēmumus, kas radīja šo graujošo OIK slogu, šajā auditā nemaz nav paredzēts pārbaudīt, jo tie tika pieņemti līdz šim datumam! Tad kā pēc šāda «audita» rezultātiem varēs izdarīt objektīvus secinājumus par Ekonomikas ministrijas rīcību? Nešaubos, ka Ekonomikas ministrija to spēs! (Smejas)
Tad vēl ir Ekonomikas ministrijas steidzami virzītie grozījumi Ministru kabineta noteikumos, ar kuriem tiek solīts sakārtot OIK nozares pārraudzību. Lai gan atsevišķi grozījumi tiešām padara regulējumu stingrāku, tie nemaina esošo ačgārno un neefektīvo kontroles sistēmu, kas pieļauj komersantiem ērti manipulēt un krāpties. Kontroles sistēmas uzskatāmākais absurds - ja komersantu pieķer pārkāpjam atbalsta nosacījumus vai krāpjamies, tas nezaudē tiesības saņemt valsts atbalstu, tam nav pienākuma atgriezt iepriekš izmaksāto valsts atbalstu, tas tiek tikai brīdināts! Un tam tiek dota iespēja «laboties» vairāku mēnešu laikā!
Analoģiski šai grozījumos piedāvātajai kārtībai Ceļu satiksmes noteikumos izskatītos šādi: jūs pieķer alkohola reibumā pie stūres, par to jums netiek atņemtas autovadītāja tiesības, bet gan jūs tiekat brīdināti, un pusgada laikā jums ir jābeidz dzert pie stūres, bet tikmēr jums vēl tiek piemaksāts par izdzerto alkoholu! Šajos Ekonomikas ministrijas virzītajos grozījumos tiek piedāvāts, ka komersants ir jāpieķer veselas trīs reizes piecu gadu termiņā, lai būtu pamats tam atņemt piešķirto atbalstu. Un to visu pilnā nopietnībā ekonomikas ministrs cenšas sabiedrībai pasniegt kā nesaudzīgu cīņu ar OIK krāpniecībām!
Manuprāt, ir acīmredzami, ka tas viss ir viens liels cirks, kas tiek spēlēts publikai, lai novērstu tās uzmanību no lietu reālās kārtības un radītu ilūziju, ka notiek cīņa par OIK sloga mazināšanu - kā Minhauzens, kurš pieteica karu Anglijai, bet ar to nemaz nekaroja.
Ironiju izraisa ministra teiktais: «Sabiedrība no mums gaida aktīvu rīcību, un pašlaik valdības līmenī būtu jāsēžas pie sarunu galda un jādomā, ko darīt tālāk.» Vai tiešām ministra uzskatā tā ir tā «aktīvā rīcība», kuru gaida sabiedrība? Saeimas debatēs apspriežot valdības paveikto, es aicināju premjeru Māri Kučinski ielikt ekonomikas ministra amatā kādu, kurš kaut ko sajēdz no enerģētikas, ja tādu nevar atrast - es esmu gatavs atnākt un mēneša laikā atrisināt šo OIK stāstu, un tad varēsiet «ļurināt» tālāk pašu spēkiem. Tā vietā viņi tagad veidos «augsta līmeņa darba grupu», tērēs simtus tūkstošu, lai spriestu, ko nu darīt ar OIK - lai tikai būtu ar ko atrunāties līdz Saeimas vēlēšanām. Un pēc tām tad jau atkal sponsoru, nevis sabiedrības, intereses būs noteicošās. Jo, kamēr ir aitas - būs cirpēji! Ir iespēja nebūt aitām. Pagaidām tā netiek izmantota.