Pērn Jāņu naktī Eiropu pārsteidza britu balsojums par izstāšanos no ES – tā dēvētais Brexit. Šis balsojums tika uztverts kā nepārprotams signāls – kaut kas Eiropas kopējā mājā aizgājis ne tā. Nepieciešamas pārmaiņas. Tiesa, nebija skaidrs, kādas. Katram bija sava ES atveseļošanās recepte. Galvu un balsi pacēla tie, kuri uzskata ES par nedabisku veidojumu un domā, ka būtu labāk, ja šī struktūra vispār pazustu.
Nupat Francijas prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā sadūrās divu radikāli atšķirīgu uzskatu pretinieki - izteikti proeiropeiskais Emanuels Makrons un izteikti eiroskeptiskā Marina Lepēna. Makrona uzvara nav pārsteigums, taču kādi procesi šobrīd vērojami Francijā un Eiropā kopumā? Kas gada laikā kopš Brexit mainījies, un vai ES isteblišments esošajā sastāvā vispār ir gatavs kādām nopietnām pārmaiņām? Par šiem jautājumiem, kā arī par situāciju Vienotībā, 2018. gada Saeimas vēlēšanu izaicinājumiem un jaunas partijas izveides iespējām saruna ar Eiroparlamenta deputāti, ilggadēju Latvijas vēstnieci Francijā Sandru Kalnieti.
- Kādus secinājumus pēc Francijas vēlēšanām varam izdarīt, ņemot vērā, ka Nacionālās frontes (NF) kandidāte Marina Lepēna iekļuva otrajā kārtā? Pirmo reizi pēc 2002. gada, kad to pašu izdarīja viņas tēvs - Žans Marī Lepēns...
- Es toreiz biju vēstniece un to piedzīvoju.
- Toreiz otrajā kārtā vecais Lepēns ļoti maz balsu pieaudzēja klāt. Tagad viņa meita otrajā kārtā jau dabūja 34%, kas ir krietni vairāk nekā 20% pirmajā kārtā. Par ko tas liecina?
- Žanam Marī raksturs ir vētrains, un gadu pirms 2002. gada vēlēšanām partijā bija liela šķelšanās. Aizgāja prom ievērojama vecbiedru grupa, un tajā brīdī, kad viņš pārsteidzošā kārtā iekļuva otrajā kārtā, izrādījās, ka viņam vairs nav partijas biedru, ar kuriem viņš varētu uzbūvēt pieklājīgāku rezultātu. Marina Lepēna ir drusku citā situācijā. Ekonomiskās problēmas, kuras Francijā iezīmējās jau 90. gadu vidū, turpina krāties. Ir nepieciešamība reformēt, es teiktu, daļēji sociālistisko sistēmu, bet neviens no esošajiem prezidentiem nav varējis to izdarīt. Ne velti Makrona programmā ir minēts liels skaits - 120 000 valsts ierēdņu, kurus viņš gatavojas atbrīvot. Šīm hroniski ekonomiskajām problēmām jāpieskaita daļas imigrantu grūtības kvalificēties labam darbam, kas paaugstina bezdarbu šajā slānī. Arī kopējais bezdarba līmenis Francijā ir augstāks nekā Vācijā vai Lielbritānijā. Tas ir radījis lielu sociālo neapmierinātību, jo daļa uzņēmumu smagās sociālās nastas dēļ ir pārcēluši savas ražotnes uz valstīm, kur ražošana sanāk lētāk. Francijas ziemeļaustrumos, kas tradicionāli ir bijis komunistu stūris, un dienvidos, kur vairāk cieņā bijis nacionālisms, veidojās NF un visa veidu populistu ganības. Radikālā komunista Melanšona pacelšanās otrajā, trešajā vietā vienu debašu laikā liecina par Francijas sabiedrības sadalīšanos. Tajos, kas no globalizācijas ir zaudējuši, un tajos, kas no tās ir ieguvuši.
- Tātad jūs piekrītat viedoklim, ka visu nosaka sociālekonomiskie faktori...
- Ne tikai. Es vēl vienam būtiskam faktoram nepieskāros. Jūs tagad par identitāti un apdraudējuma sajūtu?
- Tieši par to. Par ārpusekonomiskajiem faktoriem.
- Ekonomiskiem faktoriem arī ir vistiešākais iespaids uz cilvēku kopējo labsajūtu. Tādos brīžos, kad cilvēkam ir daudz problēmu un grūtību, ir ļoti viegli viņā atmodināt domas par lielākām kategorijām. Bezdarbs, emigrācijas pieaugums, tas ir tāds spiediens. Atzīšos, ka arī es, šodien aizbraucot uz Parīzi, vairs nepazīstu to Parīzi, kurā es pirms divdesmit gadiem strādāju. Pilnībā ir mainījies cilvēku plūsmas... tā kā stils, izskats. Tā ir liecība par milzīgajām pārmaiņām. Pieļauju, ka konservatīvāk noskaņotie cilvēki jūtas apdraudēti, jo viņi tur vairs neierakstās.
- Varbūt varat ilustrēt, kā izpaužas šīs divdesmit gados notikušās izmaiņas?
- Parīze, protams, nav visa Francija. Tā vienmēr ir bijusi ļoti kosmopolītiska pilsēta, bet turienes kosmopolītisms mācēja iesūkt sevī arī tos, kas tur bija tikko ienākuši ar visādām savām atšķirībām. Tagad šo 20 gadu laikā tajā šarmantajā izsmalcinātībā ir parādījusies liela vulgaritāte. Latviski to sauc par prastumu. Tas man traucē. Ir pazudusi elegance, kas Parīzei bija raksturīga. Tas ir arī paaudžu maiņas jautājums. Es vēl piedzīvoju tos brīnišķīgos laikus, kad kafejnīcās varēja redzēt vecās skolas francūžus, ar skaistu šallīti apmestu ap kaklu, kuri smēķē pīpi un lasa rīta laikrakstu pie kafijas tases. Arī kundzītes, kuras pirms trīsdesmit gadiem, iespējams, ir valkājušas cepurīti ar tīkliņu, un tagad savā starpā čalo. Tas ir pilnīgi pazudis. Ja runājam par apdraudējuma sajūtu, tad tā nav tikai Francijā. Brexit jau arī bija apdraudējuma sajūtas izpausme. Arī Vācijā radikālisms ceļas, Īstie somi, Podemos Spānijā. Ziemeļos nobīde radikālisma virzienā ir vairāk pa labi, dienvidos - pa kreisi. Tomēr jāsaka, ka šīs vēlēšanas ir ceturtās pēc kārtas, kas parāda, ka arī tie cilvēki, kas redz pasauli atvērtāku, ir mobilizējušies. Podemos Spānijā neuzvarēja, Īstie somi pašvaldību vēlēšanās piedzīvoja sakāvi, Nīderlandē Vilderss neieguva to, uz ko viņš bija cerējis, un notikušais Francijā parāda, ka notiek atgriešanās pie pragmatiskākas pieejas politikai.
- Pagājušajā gadā pēc Brexit izskanēja runas, ka jāveic būtiskas ES reformas, kursa korekcija. Tagad ir pagājis gandrīz gads. Vai ES isteblišments ir gatavs uz kaut kādām pārmaiņām, lai adekvāti reaģētu uz jaunajiem izaicinājumiem?
- Brexit radīja lielu trauksmes sajūtu. Tā kā esmu arī Eiropas Tautas partiju frakcijas vicepriekšsēdētāja, man ir iespēja piedalīties dažādās neformālās diskusijās bez preses klātbūtnes. Neapšaubāmi apziņa [ka kaut kas jāmaina] ir ievērojami pieaugusi. Ko darīt, visi zina, bet rīcību ierobežo nozīmīgi datumi. Tas ir, vēlēšanas kādā no «svara» valstīm. Francijas vēlēšanas tikko kā ir noslēgušās, un rudenī ir gaidāmas Vācijas vēlēšanas. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka tagad, kad [EK priekšsēdētājs] Junkers pirms dažiem mēnešiem sniedza piecus ES iespējamās attīstības scenārijus, dažādu valstu kancelejās tiek rakstīti pozīciju un projektu papīri, kā viņi iztēlojas šo attīstību. Tie, kas pie tā strādā Vācijā, Francijā, Itālijā, Spānijā, savā starpā regulāri satiekas. Zinu, ka arī Baltijas valstis un Ziemeļvalstis atrodas intensīvā dialogā par iespējamiem attīstības scenārijiem. Posms, kurā ieiesim pēc Vācijas vēlēšanām, būs ārkārtīgi nozīmīgs Latvijas politiķiem. Mums, kā par nelaimi, nākamgad būs Saeimas vēlēšanas, bet vēlēšanu kampaņas laikā nevienā demokrātiskā valstī nav iespējams spert izšķirīgus soļus, kas var ietekmēt vēlēšanu rezultātus. Domāju, ka pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām politiskā aina būtiski nemainīsies. Partija, kura iegūs visvairāk mandātu, būs ZZS. Uz viņu pleciem tad arī gulsies Latvijas ievešana ES kodolā. Jautājums, uz kuru neviens nevar atbildēt, bet var tikai izteikt minējumus - kas tad būs ES kodols? Visticamāk, tas veidosies ap eirozonas 19 valstīm. Cits jautājums, vai visas 19 valstis piekritīs tam priekšlikumam, ko, domāju, izstrādās neliela valstu grupa un ar ko tās nāks klajā dažus mēnešus pēc Vācijas vēlēšanām, sakot, ka mēs esam vienojušies darīt to, to un to. Mūsu vienošanās ir atvērta ikvienam, kas vēlas darīt to pašu. Latvijas tāpat kā Lietuvas un Igaunijas drāma ir mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis. Ja Slovākija, Ungārija vai Čehija vēl var par kaut ko spriedelēt, tad mums saturs frāzei - latvieti, nepadodies, esi saimnieks savā zemē - šodien ir pavisam cits, nekā tas bija pirms desmit gadiem. Ja mēs skatīsimies ļoti šauri, tad var iznākt tas pats, ko redzējām 1940. gadā, kad arī bija publiskā retorika - latvieti, nepadodies un esi saimnieks savā zemē, bet atklājās, cik viegli var ienākt un pakampt. Šodien svarīgākais ir pēc iespējas vairāk sevi nodrošināt ar iesaisti ES kodolā, jo nevaram atļauties būt perifērijā. ZZS tā būs viena no lielākajām politiskajām atbildībām vēstures priekšā.
- Nesen intervijā TV3 Ilze Viņķele izteicās, ka pēc pašvaldību vēlēšanām, ja viņa ar domubiedriem negūs iespēju realizēties Vienotībā, tad varētu tikt dibināta jauna partija uz liberālo vērtību bāzes. Kā vērtējat šādu iespēju?
- Iespējams, ka tas ir iespējams. Latvijā politiskās partijas nebāzējas uz ideoloģiju. Lielākoties tās bāzējas uz spēcīgām personībām. Personīgi domāju, ka izveidot [vēlēšanu] sarakstu ir iespējams. Vai ir iespējams izveidot partiju? To var pierādīt tikai tie cilvēki, kuri ir gatavi atrotīt piedurknes un to darīt. Kas attiecas uz Vienotību un tās izredzēm vēlēšanās, tad pēdējā laikā vēlēšanas dažādās pasaules malās ir atnesušas negaidītus pārsteigumus, tā ka visādi var notikt. Jāatceras, ka Vienotība šobrīd ir vienīgā partija, kurai ir diezgan skaidra proeiropeiska nostāja. Šobrīd, kad priekšā stāv tik nozīmīgi lēmumi par ES nākotni, uzskatu to par lielu zaudējumu, ja no mūsu politiskā spektra Vienotība pazustu vai kļūtu gandrīz neredzama. Kā es redzu attīstību? Ideāli būtu, ja kolektīvais neUšakovs saņemtu vairāk par 50% un Vienotība būtu ietekmīgs spēlētājs šajā jaunajā valdošajā Rīgas koalīcijā. Jūnijā mums ir paredzēts kongress, un tas būs cieši saistīts ar vēlēšanu rezultātiem. Neskatoties uz to ainu, kas ir no malas, Vienotībā biedru skaits joprojām aug. Mums pievienojas savā nozarē kaut ko sasnieguši četrdesmitgadīgo paaudzes cilvēki, kurus uztrauc tas, ka tāda profila partija kā Vienotība varētu pazust. Šis kongress būs izšķirīgs. Ar visu savu pieredzi neņemos prognozēt, kas notiks. Drīzāk gribētu redzēt mūs vienojamies nekā dalāmies, jo dalīšanās ir atbalstāma tikai tad, ja tā dod jaunu impulsu, lai atkal vienotos. Es savulaik biju pie tās grupas, kas aizgāja no Jaunā laika, un vēl šodien palieku pie pārliecības - ja mēs to nebūtu izdarījuši, tad Vienotības nebūtu. Tas stils, kādā Jaunais laiks attīstījās, bija līdzīgs tam, kāds bija vērojams Vienotībā, pirms Piebalgs kļuva par priekšsēdētāju.
- Vai vadības maiņa partijā nebija nokavēta? Vai tas nebija jādara uzreiz pēc tam, kad partijas priekšsēdētāju vēlētāji izbalsoja Saeimas vēlēšanās un viņa iekļuva Saeimā pa sētas durvīm? Arī tagad jau nekas nemainās, visi tie paši vecie - Āboltiņa, Kampars un Co - nosaka toni partijā, un restarts nenotiek.
- Es ļoti ceru, ka jūnija kongress būs šis restarts, jo, ja tas nebūs, tad arī Vienotības nebūs. To, cik ļoti grūti ir aiziet paaudzei, parādīja Republikāņu situācija prezidenta vēlēšanās Francijā, jo Fijons bija izgājis cauri partijas iekšējai vēlēšanu procedūrai un tikai viņa rokās bija iespēja atkāpties pēc tam, kad parādījās ziņas par viņa fiktīvi nodarbināto sievu un ģimenes locekļiem. To viņš atteicās darīt. Republikāņi palika bez jebkādas procedūras, kā piespiest to izdarīt. Brīvprātībai ir liela nozīme. Jūs nevarat partijas priekšsēdētāju, kurš kongresā tiek apstiprināts (Āboltiņa kongresā tika apstiprināta un pārvēlēta), piespiest aiziet, ja viņa pati to nevēlas darīt. Sekas mēs redzam reitingos šodien. Vislielākā atbildība ir partijas priekšsēdētājam, jo viņam ir jādomā nevis par savu nākotni partijā, bet gan par partijas nākotni. Mēs redzam, kā tas ir attīstījies un cik grūti ir šo situāciju risināt, jo, kā jūs teicāt, izņemot to, ka mums ir jauns partijas priekšsēdētājs, liela vecbiedru kopa neizjūt vajadzību pēc pārmaiņām. Gribētu apelēt, uzskatu to par ļoti svarīgu, pie Vienotības atbalstītāju un bijušo atbalstītāju pragmatisma un aicināt viņus saprast šo situāciju. Ja viņi pilnībā novērsīsies, tad kā vārdā lai partija atjaunojas?
- Droši vien tāpēc jau Viņķele runā par jaunas partijas veidošanu. Tā kā Makrons - uz priekšu! (En Marche!)
- Ir tikai viena nianse. Es neredzu starp tiem potenciālajiem dibinātājiem nevienu Makronu vai Makroni. Makrona spēks bija viņa novitātē. Viņš nebija saistīts ar iepriekšējiem procesiem, jo viņa neilgais laiks sociālistu valdībā, paliekot bezpartejiskam, viņam etiķeti nepielīmēja. Es ļoti vēlētos, lai Latvijā parādītos daži tik spilgti jaunākās paaudzes politiķi, kas spētu iedot mūsu politiskajai dzīvei jaunu elpu.
- Tātad Viņķelei ar tā dēvēto sešnieku (Vienotības seši Saeimas deputāti - iekšējie opozicionāri) jāatrod potenciālais Makrons un tad...
- Viņķeles kundze un sešnieks jau nav vienīgie, kas domā [par jaunu partiju]. Tas arī atspoguļo to izmisuma un strupceļa sajūtu, kāda ir Vienotībā. Man ir drusku cita perspektīva. Pēc diviem gadiem savu aktīvo darbību politikā beidzu. Es savu jau esmu atkalpojusi un vēlreiz atkārtoju - ir jānāk četrdesmitgadīgo paaudzei iekšā. Ja šie cilvēki neatliks sāņus savas ērtās dienas, tad... Paaudžu maiņa nav tikai Vienotības problēma. Paskatieties, kādu pilnīgi jaunu uzrāvienu atnesa Visu Latvijai! savecējušajai TB/LNNK.
- Jūs teicāt, ka 2018. gada Saeimas vēlēšanās konfigurācija būs tā pati. Ņemot vērā dinamiskos procesus, kas notiek pasaulē (Brexit, Tramps), vai domājat, ka Latvija paliks tāda nemainīguma sala, kurā politiskā konfigurācija kopš 2013. gada paliek nemainīga līdz pat 2022. gadam? Vai nevar parādīties kaut kas pavisam negaidīts?
- Es ļoti ceru. Bet tāpēc jau tas ir negaidīts, ka neviens nevar pateikt, kas tas būs. Viens no ierobežojošiem faktoriem ir jaunais likums, kurš nosaka, ka partijai ir jābūt reģistrētai gadu pirms vēlēšanām. Tas laiks, kas līdz oktobrim ir atlicis, ir tik īss, ka rodas šaubas par šo negaidīto. Bet par ko esmu pilnīgi pārliecināta - ja konfigurācija paliks nemainīga, tad nākamajās vēlēšanās 2022. gadā vienu lielu daļu, kas būs iesēdējušies tajos krēslos, vienkārši aizslaucīs. Ar to šiem cilvēkiem ir jārēķinās. Domāju, ka vienmēr labāk ir ar godu pašam aiziet vai pakāpties sāņus nekā piedzīvot sagrāvi.
