Pat ja Krievijas nodomos nav atklāta konflikta ar NATO dalībvalstīm pārskatāmā nākotnē, tās radītos draudus nedrīkst ignorēt. Bet, lai ietekmētu kaimiņvalsts politiku, nepieciešamas stingrākas sankcijas.
Pašreizējā Krievija radījusi vien stabilu un prognozējamu vidi, kurā manipulēšana ar sabiedrības viedokli, turpinot ieroču žvadzināšanu, kļūst tikai vienkāršāka.
Pie šādiem secinājumiem nonāca pasaules līmeņa eksperti, kurus jau vienpadsmito reizi aizvadītās nedēļas nogalē pulcēja Rīgas konference.
Uz to, ka bez NATO nākotnes un Eiropas drošības konferences uzmanības centrā būs Krievijas realizētā politika un tās ietekme uz drošību reģionā, jau atklājot konferenci, norādīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Vērtību pretinieki
«Uz austrumiem no mūsu valstīm Krievija nepārtraukti rada aizvien vairāk izaicinājumu. Tā ir valsts, kas uzskata Rietumus un mūsu vērtības par savu pretinieku. Turpinās arī konflikts Ukrainā. [..] Pēdējo gadu laikā Krievija ir uzsākusi ievērojamu militāro spēju pastiprināšanu un nesen ir pievērsusies arī atklātai kodolieroču demonstrēšanai. Kaujas operāciju mācības tiek īstenotas blakus NATO robežām. Mēs jau esam vērojuši Gruzijā un Ukrainā, kā šādas militārās mācības var pārvērsties agresijā, okupācijā un aneksijā. Krievijai varbūt nav tūlītēja nodoma izmantot militāru spēku pret NATO dalībvalstīm, bet reģionālās spējas ir nenoliedzamas,» teica prezidents.
Šajā kontekstā vairāki eksperti konferences laikā norādīja, ka pēc Krimas aneksijas Rietumu izvērstās sankcijas pret Krieviju nedarbojas, jo ir pārāk maigas un nemudina Krievijas politikas veidotājus mainīt savu pozīciju pret Rietumiem.
Sankcijas nedarbojas
Krievija ir apradusi ar nelielajām neērtībām un pielāgojusies. Turpināt aizsākto kursu tai palīdz arī fakts, ka naftas cenas ir stabilizējušās. Tādējādi garantējot stabilitāti ekonomikā un iespēju plānot aizvien lielākus militāros izdevumus. Savukārt Krievijas sabiedrības lielākās daļas īpatnība ir tāda, ka tā labprāt sadzīvos ar nelielām neērtībām, ja vien tās nacionālo ego sildīs apziņa, ka no Krievijas baidās un tādēļ to ieskauj tikai ienaidnieki.
Lai sankcijas tiešām dotu pasaules drošībai nepieciešamo rezultātu, būtu nepieciešams, lai Eiropas Savienība pastiprinātu sankcijas pret Krieviju, nenosakot tām konkrētus termiņu. Tā uzskata bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fo Rasmusens. Viņaprāt, šādu nepieciešamību diktējot arī Krievijas uzvedība Sīrijā.
«Tas būtu skaidrs signāls, ka sankcijas atcels tad, ja tiks mainīta uzvedība,» pauda A. F. Rasmusens.
Šo tēzi atkārtoja arī Krievijas Postindustriālās sabiedrības pētījumu centra dibinātājs Vladislavs Inozemcevs, kurš ir pārliecināts, ka ar pašreizējām sankcijām nav iespējams mainīt Krievijas prezidenta Vladimira Putina realizēto politiku.
Atbildība arī Latvijai
Viņaprāt, Krievijas elites imunitāte pret valstij noteiktajām sankcijām slēpjas arī faktā, ka Rietumi joprojām ļauj tai izvest neskaidros apstākļos pelnīto naudu no Krievijas uz Rietumiem. Šāda prakse tikai nostiprinot kaimiņzemē stabili iesakņojušos korupciju, kas ir vēl viens V. Putina politiku atbalstošais pīlārs.
Taču pagaidām šajā virzienā netiekot strādāts, un Eiropā ir tūkstošiem ārkārtīgu māju, par kuru īpašniekiem varas iestādēm nav ne mazākās nojausmas, bet tās, visticamāk, pieder Krievijas koruptīvajos darījumos iesaistītajiem ierēdņiem un politiskajai elitei pietuvinātajiem uzņēmējiem.
V. Inozemceva skatījumā atbildība šajā sakarā jāuzņemas arī Latvijai, kas «vairāk nekā jebkura cita valsts» atbalsta Krievijas aizdomīgā kapitāla izvešanu uz Rietumiem, ļaujot to ieguldīt mūsu nekustamajos īpašumos.
Uz nepieciešamību ne tikai censties pārliecināt Krieviju par politikas maiņu, bet arī pašiem rūpēties par savu drošību, stiprinot aizsardzības spējas, nepārprotami norādīja Pentagona pārstāvis Maikls Kārpenters, kura pārziņā ir drošības jautājumi Krievijā, Ukrainā un Eirāzijā. Viņš vairākkārt uzsvēra, ka ne jau altruistisku motīvu dēļ ASV ir ieinteresēta šī reģiona drošībā un tā nepārtrauks par to rūpēties, bet katrai NATO dalībvalstij obligāti jāspēj savai aizsardzībai veltīt vismaz divus procentus no sava iekšzemes kopprodukta un vairāk. «Mums, mūsu sabiedrībai tas ir ļoti svarīgi,» teica M. Kārpenters.