Aleksandrs Vešņakovs: "Mans uzdevums – saukt lietas īstajos vārdos"

 
Aleksandrs Vešņakovs: «Man gribētos, lai par visiespējamāko kļūst scenārijs, kurš ļautu mums, cik vien var ātri, izbeigt konfrontāciju» ©F64

Krievijas Federācijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā Aleksandrs Vešņakovs sarunājas ar Neatkarīgo par to, ka mīti par Krievijas draudiem ir jākliedē, mūsu attiecību negatīvās putas jāaizvāc un informatīvā kara cirvis jāaprok.

– Kā sokas Krievijas diplomātam valstī, kura Krieviju uzskata par galveno draudu?

– Darbs, protams, ir kļuvis sarežģītāks. Taču tieši šajos apstākļos tas kļūst gan vairāk nozīmīgs, gan nepieciešams. Jo diplomāta uzdevums ir – noņemt spriedzi, attīstīt sadarbību. Un – nekādā ziņā nepieļaut konfrontācijas attīstību starp valstīm, jo vairāk – tautām.

Taču, ja runāt par draudiem, kuri it kā nāk no Krievijas, tad, protams – jākliedē mīti par šiem draudiem. Pēdējā laikā nācis modē vainot Krieviju agresīvā politikā. Taču mazliet atcerēsimies pēdējo astoņu gadu vēsturi (es strādāju šeit tieši astoņus gadus). Mēs saņēmām apsūdzības saistībā ar agresiju Dienvidosetijā… Taču, ja būt taisnīgam un objektīvam, tad 2008. gada 8. augustā agresiju pret paša tautu Dienvidosetijā uzsāka Saakašvili režīms. Kas, starp citu, vairākus mēnešus pēc šiem notikumiem tika apliecināts ar attiecīgu, Eiropas institūtu sagatavotu, slēdzienu. Bet Krievija situācijā, kurā turklāt gāja bojā Krievijas miera nesēji, kuri tur atradās likumīgi, bija spiesta veikt operāciju, kuru sauc «piespiešana uz mieru».

Ņemsim nākamo, svaigāku stāstu. 2014. gads. Krima. Krievija atkal saņem apvainojumus par to, ka mēs it kā esam okupējuši šo Ukrainas teritorijas daļu. Turklāt tiek pilnībā ignorēts tas, kādos apstākļos notika Krimas pievienošanās Krievijai un kā tas notika. Varu atgādināt. Ja dažādās vietējās pašvaldībās nebūtu notikusi bruņota varas sagrābšana nacionālistisku grupējumu izpildījumā, ja Ukrainā nebūtu bijis valsts apvērsuma, tad nekas tāds patiešām nebūtu noticis. Atbildot uz darbībām, kuras nekādi neatbilst starptautiskajām normām, Krimā mītošie cilvēki atbilstoši ANO statūtiem izmantoja savas tiesības uz pašnoteikšanos un pauda gribu, kā un ar ko tie šajos apstākļos grib dzīvot tālāk. Krievija uz šīs teritorijas lūgumu pievienoties Krievijai atbildēja: «Jā!» Nezin kāpēc tas netiek ņemts vērā. Pamatojums tiek balstīts tikai vienā pozīcijā – pārkāpta teritoriālā vienotība. Tātad – pārkāpti ANO statūti, pārkāptas starptautiskās normas, un tajā visā vainīga Krievija. Tas taču nav objektīvi.

Vai arī – Donbass. Vai pastāv plāns, saskaņā ar kuru tikt laukā no situācijas, kas tur izveidojusies? Pastāv! Tās ir Minskas vienošanās. Starp citu, tās atzinusi Eiropas Savienība un ANO Drošības padome. Krievija bija šī plāna iniciatore. Mēs to konsekventi aizstāvējām. Tostarp arī ANO Drošības padomē. Taču patlaban šis process nekustas. Kāpēc? Saņemam pārmetumus, ka vainīgi esam mēs. Un, ja jau mēs nepildām Minskas vienošanās, tad jāpagarina sankcijas. Tā izsakās arī jūsu valsts – Latvija. Taču – tie atkal ir meli. Nesen lasīju Francijas Senāta priekšsēdētāja Žerāra Laršē teikto: «Varas krīze Ukrainā ir kļuvusi par šķērsli Minskas vienošanos politiskās daļas realizācijai.» Te viņam ir pilnīga taisnība. Tāpēc, ka bez Minskas vienošanos politiskās daļas to īstenošana nav iespējama. Bet tā, kā jūs labi zināt, ietver: konstitucionālo reformu; likumu par šo teritoriju īpašo statusu; dialogu ar šo teritoriju pārstāvjiem, no kura Ukrainas oficiālās varas pārstāvji atsakās; tā ir visu šajā konfliktā iesaistīto amnestija; tā ir šo teritoriju atbloķēšana, nevis izolācija; tā ir humanitāra un ekonomiska mijiedarbība…. Un, dabiski, nekādas militāras darbības.

Vai – Sīrija. Krieviju dēvē par interventu. Kā var saukt par interventu valsti, kuras pārstāvji tur atrodas saskaņā ar likumīgās valdības uzaicinājumu? Jā, ar saviem bruņotajiem spēkiem. Bet, ja jau jūs vēlaties lietot terminu «interventi», tad piemērojiet to tiem, kuri tur ienākuši bez Sīrijas valdības ziņas, bez ANO Drošības padomes ziņas…

– Bet – kāds jūsu minēto notikumu kontekstā ir Krievijas vēstnieka uzdevums Latvijā?

– Mans uzdevums, mūsu diplomātijas uzdevums ir – saukt lietas īstajos vārdos un vēstīt patiesību par to, kas notiek. Piemēram, bēgļi, kuru straumes plūst uz Eiropu, saskaņā ar Rietumu versijām, izrādās gandrīz vai Krievijas roku darbs. Lai arī bēgļi, kuri šodien tiešām apdraud Eiropu, ir uz to valstu sirdsapziņas, kuras patiešām ir līdzdalīgas to plūsmas radīšanā.

Atcerēsimies atkal vēsturi. Atcerēsimies, kā pirms trīspadsmit gadiem izvērsās notikumi Irākā. ASV uzstājās ar pamatojumu, ka Sadāma Huseina režīms it kā ir tik briesmīgs, necilvēcīgs un draud visai pasaulei ar masu iznīcināšanas ieročiem, ka to vajag gāzt ar militāru iebrukumu. Starp citu, daudzās valstīs, arī Latvijā, ļaužu vairākums neatbalstīja dalību tajā karā.

– Ap 80% bija pret. Taču to ignorēja…

– Bet izrādījās, ka tautai bija taisnība. Gribēja eksportēt turp (tāpat kā uz Lībiju un arī Sīriju) demokrātiju, bet saņēma haosu, valstu sabrukumu un starptautiskā terorisma perēkli. Islāma valsts ir tālaika darbību produkts. Krievija, ja atceraties, brīdināja, ka tāda veida darbības ir bīstamas. Mūs neuzklausīja. Un tagad turklāt, izrādās, mēs esam arī vainīgi.

Taču Sīrijā mēs, pateicoties savai rīcībai, glābām ne jau Bašaru Asadu, mēs glābām Sīrijas valsti. Un dodam Sīrijas tautai iespēju tomēr politiskā ceļā vienoties par turpmāko savas valsts iekārtošanu un funkcionēšanu. Tas viss tiek noklusēts vai sagrozīts.

Toties starptautiskais terorisms ir reāls drauds pasaules civilizācijai, un pret to mums visiem ir jāapvienojas. Jo ātrāk mēs to spēsim, jo mazāk būs cilvēku upuru un postījumu. Bet… tā vietā skan mums adresēta naidīga retorika. Jums parādījušies pretspiegu grozījumi Krimināllikumā. Kas iznāk?

– Tiem, kas grozījumiem iebilst, Krievija izskalojusi smadzenes…

– Jā. Turklāt, lai to būtu teikuši, atvainojiet, politiski margināļi. Taču to apgalvo augstu stāvošas personas. Un šī histērija tiek uzvandīta jau divus gadus. Ko panākam? Jau 42% ļaužu Latvijā uzskata Krieviju par galveno draudu. Bēdīgi.

– Vai jūsu dienesta attiecībās ir bijuši gadījumi, kad esat šeit juties kā pretinieka teritorijā?

– Diemžēl daži, tajā skaitā Latvijas diplomātu izteikumi dažkārt bijuši uz robežas vai pat pārkāpuši to. Taču – mēs neesam zaudējuši kontaktus un sadarbību ar Latvijas Ārlietu ministriju. Mums ir pat mijiedarbības programma minimums. Tā darbojas.

Piemēram, jau septiņus gadus ilgst tāds svarīgs darbs kā robežu demarkācija. Izveidota kopīga demarkācijas komisija. Tā nav pārstājusi darboties nevienu mēnesi. Pēdējā tikšanās Rīgā liecināja, ka ir izredzes pabeigt robežas demarkāciju jau šajā gadā. Tas ir ļoti svarīgi. Krievija, tāpat kā Latvija, ir ļoti ieinteresēta, lai mums uz robežas būtu kārtība, būtu skaidrība un noteiktība visos jautājumos.

Vai arī – mums ir vienošanās (kura pildās) par karavīru apbedījumiem. Starp mums, atšķirībā no dažām (nesaukšu – kurām) valstīm, šajā lietā dzirksteles nelec. Es uzskatu, ka arī tas ir saprātīgas Latvijas un Krievijas diplomātu pieejas nopelns.

Starp citu, tuvākajā laikā gaidāma tikšanās visai augstā līmenī. Jūsu satiksmes ministrs Auguļa kungs, kurš nesen tikās ar mani, izteica vēlēšanos apspriesties ar savu kolēģi – KF transporta ministru. Mēs veicinājām to, lai tāda tikšanās Maskavā notiktu.

Proti – neraugoties uz visu negatīvo fonu, par kuru runājām sākumā, daudzas pragmatiskas notis un racionāli graudi, kuri apliecina mūsu kā kaimiņu, kā valstu, kurām ir kopīga robeža, sadarbības nepieciešamību, saglabājas. Mums jādara viss, lai šāda veida noskaņas atbalstītu un attīstītu. Bet no negatīvas dabas putām jātiek vaļā.

– Tomēr – jūsu minētais ir, atvainojiet, fragmenti. Vai šobrīd ir iespējams runāt par mūsu attiecību stratēģiju?

– Zināmā mērā jums ir taisnība. Tas, ko es nosaucu, ir fragmenti, kurus nedrīkst zaudēt, un, paldies Dievam, ka neesam tos zaudējuši. Kā nekā tā tomēr ir augsne, uz kuras būvēt sadarbības stratēģiju. Balstoties sapratnē, ka mēs tik un tā būsim kaimiņi gan rīt, gan parīt, gan pēc simt gadiem.

– Kādi mūsu attiecību attīstības scenāriji jums liekas tuvākā nākotnē visiespējamākie? Uz ko šajā ziņā tieksies Krievija?

– Man gribētos, lai par visiespējamāko kļūst scenārijs, kurš ļautu mums, cik vien var ātri, izbeigt konfrontāciju. Vai ir cerības? Jā. Un Krievija strādā tā labā.

Piemēram, nepilna pēdējā gada laikā ASV valsts sekretāram Džonam Kerijam trīs reizes bijušas padziļinātas pārrunas KF teritorijā. Decembra pārrunu rezultāts bija divu ANO Drošības padomes rezolūciju pieņemšana (par Sīrijas tēmu un par starptautisko terorismu). Par pēdējās vizītes rezultātiem Kerija kungs teica: mēs tagad sākam labāk saprast Krievijas prezidenta Putina lēmumus.

Arī tas ļauj man cerēt, ka gala iznākumā mēs sapratīsim – ir prioritātes, kuru dēļ mums ir vienkārši pienākums apvienot savus pūliņus. Tie ir starptautiskā terorisms draudi, tā ir Islāma valsts ideoloģija, kura ir tikpat bīstama kā nacisma ideoloģija.

– Bet kas tādā gadījumā traucē nonākt līdz, piemēram, reālai, mondiālai organizācijai, kura cīnītos ar terorismu? NATO taču tieši starptautisko terorismu tur par galveno draudu. Un arī Krievija Sīrijā, manuprāt, veicināja šādas vienošanās tapšanu.

– Traucē daudz kas, tostarp arī politiskā konkurence. Šajā gadījumā atzīt Krievijas spēku un taisnību – tas nozīmētu atkāpties no dažām savām pozīcijām. Un turklāt tas vēl uzslāņojas vēlēšanu kampaņai ASV. Tāpēc, protams, straujas izmaiņas retorikā, darbībā mēs ar jums droši vien nesagaidīsim. Taču man gribas cerēt, ka nākotnē tas tomēr notiks.

– Bet es sāku domāt, ka politika un pat diplomātija aizvien vairāk aizstāj realitāti ar informatīvā kara kategorijām.

– Jā, tāds karš rit. Tajā ir upuri. Mums tas jāapjēdz un jāapstājas. Informatīvā kara cirvi sen laiks aprakt.

– Ko Latvijas puse vinnēs no Rossija RTR aizliegšanas?

– Es domāju, ka Latvijas puse nevinnēs neko. Izņemot to, ka saņems negatīvāku attieksmi gan no saviem pilsoņiem, gan pasaules sabiedrības. Jo mūsdienu pasaulē tas ir absolūti neefektīvs līdzeklis. Gluži pretēji – tas darbojas kā šādai vajāšanai pakļautu masu informācijas līdzekļu reklāma.

– Sakiet, vai jūs te iztaisījāt savus tautiešus par piekto kolonnu? Es tā lasīju avīzēs…

– Mana – vēstnieka pozīcija šajā ziņā ne ar ko neatšķiras no Latvijas un citu valstu pozīcijas. To, kuras ir ieinteresētas uzturēt sakarus ar saviem tautiešiem, lai kur pasaulē tie arī dzīvotu. Lai tie justu – viņiem ir vēsturiskā dzimtene. Tā viņus atceras. Un viņi to atceras. To, ka ir valoda, kas viņus vieno. Šajā gadījumā – krievu valoda. Mums ir ļoti bagāta kultūra. Mēs ar saviem tautiešiem strādājam šādā griezumā.

Piemēram, mēs līdz ar Latvijas Valsts prezidentu, līdz ar Latvijas pareizticīgo baznīcu, kopā ar pašvaldībām aktīvi atbalstām projektu Krievu kultūras dienas Latvijā. Tās atdzima pirms pieciem gadiem. Bet iedibinājās – pirms deviņdesmit. Mēs atbalstām šo projektu tāpēc, ka tas ir sabiedrībā pieprasīts, tāpēc, ka tas tiešām veicina daudznacionālās Latvijas sabiedrības integrāciju. Taču – jūsu Drošības policija pat šajā projektā saskata apdraudējumu Latvijas nacionālajai drošībai.

Jau desmit gadus mēs rīkojam konkursu tiem šeit mītošiem mūsu tautiešiem, kuri gribētu iestāties Krievijas augstskolās. Mēs to darām pilnīgi atklāti. Bet, kad es pēc tam uzzinu, ka ar dažiem tautiešu organizāciju pārstāvjiem jūsu kompetentajās struktūrās notikušas «audzinošas sarunas», tas mani pārsteidz. Pie kā tad mēs atgriežamies? Pie policejiskiem režīmiem, no kuriem it kā tikām vaļā? Ļoti gribētos, lai visā pasaulē pieņemtā savu tautiešu atbalsta prakse netiktu šeit uztverta kā kaut kādas Latvijas valsts drošību apdraudošas piektās kolonnas audzināšana.

– Kāpēc nekādi neizdodas panākt, lai 16. marta un 9. maija galvenie varoņi būtu karavīri (jā, dažādi karavīri, dažādos mundieros), nevis pārpolitizēti histēriski bezkauņas vienā vai otrā pusē?

– Es turos pie nostājas, ka karavīrs daudzējādā ziņā nav vainīgs. Kareivis, kurš tika iesaukts piespiedu kārtā, turklāt vēl tās valsts karaspēkā, kura tolaik bija absolūts ļaunums – ir tā kara upuris. Bet, kad jūs savā jautājumā sakāt, ka 16. marts un 9. maijs it kā ir divas līdzvērtīgas dienas…

– Es runāju par karavīriem… Visādā citādā ziņā tās ir pilnīgi dažādas dienas.

– ...Tās ir pilnīgi dažādas dienas. Tādēļ, ja kāds 16. martā vēlas godināt kritušo piemiņu, tam ir savas formas un vieta. Taču, ja šī godināšana notiek demonstratīvi, publiski, ar gājienu Latvijas Republikas galvaspilsētas centrā, ar ziedu nolikšanu pie jūsu galvenā brīvības simbola, tad mēs to uzlūkojam kā mēģinājumu heroizēt šos tā kara upurus, kuri zvērēja Hitleram. Tādēļ jūsu valstī šī diena nav svētku diena. Tādēļ jūsu valdība teic, ka kritušo piemiņas godināšanai jums ir atceres diena – 11. novembris.

Bet 8. maijs, 9. maijs – tā ir uzvaras diena pār XX gadsimta absolūto ļaunumu – nacistisko Vāciju. Tas ir prieks visai cilvēcei. Tas ir lepnums par tiem mūsu veterāniem, kuri šo uzvaru panāca. Un tas ir absolūti loģiski – slavināt varoņus, kuri uzvarēja, atcerēties, apliecināt cieņu kritušajiem un vēl dzīvajiem, godināt viņus. Visas citas interpretācijas, kuras grib piekabināt šiem svētkiem, obeliskam, pie kura Rīgā dodas simti tūkstošu Latvijas ļaužu, ir, atvainojiet, Otrā pasaules kara vēstures fabricēšana un kropļošana.

– Taču attieksmē pret latviešiem arī boļševisms izpaudās kā absolūts ļaunums.

– Tas ir nacistiskās propagandas lozungs: «Mēs karojam pret boļševikiem.» Bet vai tad Hitlera, kurš nolika uz ceļiem gandrīz visu Eiropu, mērķis bija brīva, neatkarīga Latvijas valsts?

Tā jūs varat nonākt līdz tam, ka Otrajā pasaules karā absolūtais ļaunums bija Padomju Savienība. Tas neatbilst starptautisko dokumentu saturam, kuri saucas Nirnbergas process. Bet Nirnbergas process, tā lēmumi ir starptautisko tiesību sastāvdaļa. Tādēļ mēs arī sakām, ka – mēģinājums uzstādīt jautājumu šādā veidā ir Otrā pasaules kara vēstures falsifikācija.

– Ko novēlēsiet Latvijai ceturtajā maijā? Ko novēlēsiet veterāniem devītajā?

– Latvijas valstij ceturtajā maijā es gribu novēlēt attīstību, uzplaukumu, labklājību. Mieru un saskaņu visai Latvijas tautai.

Bet devītajā maijā es vēlos apsveikt visus Latvijas ļaudis ar 71. gadadienu kopš uzvaras pār absolūto ļaunumu – nacistisko Vāciju. Mums pienākas zemu paklanīties tiem veterāniem, kuri vēl dzīvo kopā ar mums. Paklanīties un teikt paldies par to, ko viņi paveica, glābjot pasauli, Eiropu no brūnā mēra. Novēlēt viņiem stipru veselību un ilgu, laimīgu mūžu.