Miljardiera Donalda Trampa (šobrīd jau ASV prezidents) neveiksmīgais nopratināšanas mēģinājums tā dēvētajā oligarhu krimināllietā pretēji iztapīgajai Latvijas pilsoņa, IT speciālista Denisa Čalovska izdošanai ASV apliecina, ka Latvijas un ASV divpusējie līgumi tiesiskās palīdzības jomā tiek piemēroti pēc radikāli atšķirīgiem standartiem, kas liek apšaubīt to darbības jēgu.
Kā zināms, oligarhu krimināllieta tika uzsākta 2011. gada 20. maijā. Nepilnus trīs gadus pēc tās uzsākšanas, 2014. gada februārī, KNAB izmeklētāji attapās, ka vajadzētu nopratināt arī D. Trampu - pašreizējo ASV prezidentu, tolaik vienkāršu miljardieri. Kā liecina padziļināta situācijas izpēte, D. Tramps tobrīd jau bija pieņēmis lēmumu aktīvi iesaistīties politikā un pieteikt sevi kā ASV prezidenta amata kandidātu no Republikāņu partijas.
Latvijas valsts tiesiskās palīdzības lūgumu nopratināt D. Trampu par to, vai viņš pazīst Latvijas poltiķi Aināru Šleseru, un ko viņš zina par A. Šlesera biznesa darījumiem, ASV tika nosūtīts 2014. gada 21. februārī. Tiesībsargājošās iestādes pagaidām neatklāj, kāds bija tiesiskās palīdzības lūguma pamatojums. Zināms vienīgi tas, ka tiesiskās palīdzības lūguma apmierināšanas gadījumā procesuālo darbību veicēji būtu nevis Latvijas izmeklētāji, bet gan ASV tiesībsargājošo institūciju pārstāvji, kuri D. Trampam uzdotu KNAB izmeklētāju sagatavotos jautājumus.
Latvieši atbildi gaidīja, gaidīja, bet tā arī nesagaidīja. ASV uz Latvijas tiesiskās palīdzības lūgumu pat neatbildēja.
Pavisam cita aina bija vērojama 2012. gada 4. decembrī, kad ASV, īstenojot savas kriminālprocesuālās intereses, ar ASV speciālo uzdevumu vienību karavīru palīdzību pēkšņi caur logu ielauzās IT speciālista D. Čalovska vienkāršajā dzīvoklī Rīgā, Imantā. D. Čalovskis tika aizturēts. ASV viņu apsūdzēja datorvīrusa Gozi modificēšanā. Latvijas pilsonim draudēja 67 gadu cietumsods. 2013. gada janvārī Latvijas Augstākā tiesa vēlīgi atzina par iespējamu D. Čalovska izdošanu ASV varasiestādēm. Daudzie cilvēktiesību pārkāpumi aizturēšanas laikā netika ņemti vērā. Latvija no ASV nesaņēma nekādus pierādījumus par D. Čalovska vainu viņam izvirzītajās apsūdzībās.
Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina D. Čalovska izdošanu ASV par iespējamu. Latvijas valdība 2014. gada septembrī pieņēma lēmumu šo ECT spriedumu nepārsūdzēt. Valdības argumentācija par lēmuma nepārsūdzēšanu līdz pat šim brīdim nav zināma, jo informācija tika klasificēta.
Tikmēr pats D. Čalovskis paziņoja, ka labprātīgi gatavs doties uz ASV izmeklēšanas darbību veikšanai. Neraugoties uz to, viņš 2015. gada 12. februārī tika atkārtoti aizturēts un jau 13. februārī pilnīgā slepenībā aiztransportēts uz ASV. 2015. gada 16. februārī viņš publiski paziņoja, ka noliedz savu vainu viņam inkriminētajos noziegumos, bet jau 2015. gada septembrī kļuva zināms, ka ir mainījis aizstāvības taktiku un savu vainu pilnībā atzinis. 2016. gada 4. janvārī Manhatanas tiesa pasludināja spriedumu, ar kuru viņš tika notiesāts ar brīvības atņemšanu tieši uz to termiņu, kādu viņš bija pavadījis pirmstiesas ieslodzījumā Latvijā un ASV.
Oficiālā Ārlietu ministrijas mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka tiesisko palīdzību starp Latviju un ASV regulē 1997. gada 13. jūnijā noslēgtais Līgums starp Latvijas Republikas valdību un Amerikas Savienoto Valstu valdību par savstarpējo tiesisko palīdzību krimināllietās. Tam pievienoti vairāki protokoli un pielikumi.
Zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš bija viens no D. Čalovska aizstāvjiem. Vaicāts, kā tas var būt iespējams, ka vienā gadījumā līgums par savstarpējo tiesisko palīdzību tiek iztapīgi pildīts, bet citā gadījumā pilnībā ignorēts, S. Vārpiņš teica: «Tam, kurš pats sevi neciena, nav jēgas gaidīt, ka citi viņu cienīs. Ja ir savstarpējās palīdzības līgums, kurš paredz konkrētus nosacījumus, tad tas ir jāpilda. Ja viena puse šo līgumu pilda, bet otra nepilda, tad kāda jēga tādam līgumam? Šā līguma ievērošana no vienas puses un neievērošana no otras rada jautājumu par nākamo tikko noslēgto līgumu - par sadarbību aizsardzības un kriminālatbildības jomās. Ja jau nevar izpildīt tādu līgumu, kurā ir runa tikai par savstarpējo palīdzību, ko tad mēs varēsim sagaidīt no tādām lietām kā aizsardzība un ieroči; ko varēsim sagaidīt par noziegumiem, kuros iejaukta armija? Ja nepilda vienkāršu spēkā esošu līgumu, tad kāda jēga slēgt nākamo?».
