Saka jau, ka bagāts dara, kā grib, bet nabags, kā var. Pēc loģikas, tā tam vajadzētu būt, taču patiesībā nabags nepavisam neizmanto visas iespējas un savas tiesības palikt dzīvam. Bieži vien tas pat ir pilnīgi pretēji. Lai attaisnotu savu dīvaino uzvedību, tiek izdomāti vēl dīvaināki argumenti. Kurš gan tā nu ņems un atzīsies, ka ir gauži kļūdījies?
Nu, protams, ka par bagātajiem šoreiz varam saukt turīgu un pat bagātu valstu iedzīvotājus, kam iegādāties jaunu automobili un vismaz pāris gados to nomainīt pret vēl jaunāku šķiet normāla parādība. Kāpēc gan pakļaut sevi briesmām un radīt nevajadzīgas problēmas pāris simtu eiro mēnesī dēļ?
Mums Latvijā viss ir daudz savādāk. Pirmkārt, jau bankas attieksme pret klientu, kur klients vienmēr paliek jaņos. Otrkārt, vidējās mēneša algas dēļ, no kuras atlicināt pāris simtus jauna auto atmaksai nepavisam nav vienkārši. Bieži vien - neiespējami. Tāpēc atliek vien mums vērties «second hand» virzienā, ko arī aktīvi darām. Taču, vai darām to tā, lai maksimāli justos droši, pārliecinoši un pasargāti?
Diemžēl ļoti daudzi Latvijas un ne tikai Latvijas autovadītāji ar automobiļa starpniecību cenšas galveno akcentu likt uz prestižu, labklājības demonstrāciju vai mazvērtības kompleksu nožņaugšanu mīkstos limuzīna sēdekļos. Mēs dodam priekšroku veciem un pat ļoti veciem automobiļiem, galvenokārt balstoties uz priekšpusē mirdzošās emblēmas ciltsrakstiem. Tas nekas, ka daža laba emblēma gadu gaitā tā izbalējusi, ka palikušas vien aptuvenas aprises!
Kāds gan tur prestižs, ja esi īpašnieks piecpadsmit vai vairāk gadu vecai plaša patēriņa precei? Kuru interesē, kāda zīmola kedas tu iegādājies «humpalu» bodē? Un, ja reiz tā, tad kāpēc maksāt milzu naudu par kādreiz skanīgu nosaukumu? Jāņem ērtākās un jāskrien! Galvenais taču, lai kājas nenogurst un neveidojas plakanā pēda!
Lai nodemonstrētu, kur tieši slēpjas galvenā atšķirība starp jaunu un pavisam ne jaunu automobili, zinātniski pētnieciskā transporta drošības laboratorija «Euro NCAP» veikusi kādu savdabīgu izturības testu. Testu, ko ikdienā esam pieraduši nelatviskā mēlē dēvēt par «kreš» testu.
«Euro NCAP» tika dibināts tālajā 1997. gadā, un nu šā nosaukuma skanējums ir līdzvērtīgs vārdam «drošība». Gan jau katrs kaut vai pa ausu galam būs dzirdējis par «Euro NCAP» piešķirtajām drošības zvaigznēm. Turklāt zvaigznes tiek piešķirtas pārdesmit dažādos kritērijos.
Savulaik šis automobiļu drošības iemiesojums radās Briselē ar vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu atbalstu. Lai mums būtu iespēja zināt prognozējamās klapatas ar iegādāto auto, «Euro NCAP» katru gadu nežēlīgi sadauza simtiem dažādu marku un modeļu spēkratu. Turklāt ne jau vienu reizi vien!
Savā preses relīzē «Euro NCAP» norāda, ka divdesmit gados kopā reģistrēti 1800 «kreš» jeb trieciena testi. Pa šiem gadiem vairāk nekā 630 reižu publicēti testu rezultāti. Tolaik tā bijusi pretrunīgi vērtēta programma, kuru nolieguši pilnīgi visi autoražotāji pārmērīgi augsto standartu dēļ. Un vispār - kā gan kādam ienācis prātā apšaubīt pat lielu koncernu inženieru darbu? Mūsdienās, kad «Euro NCAP» uzstādītā drošības latiņa izglābusi tūkstošiem dzīvību, autoražotāji to pieņem kā neatņemamu sastāvdaļu un savā starpā konkurē par prestižajām drošības zvaigznēm. Šādiem vārdiem «Euro NCAP» paveikto raksturo pirmais zinātniskās pētniecības transporta drošības laboratorijas šefs Makss Moslijs.
Tieši šomēnes, februārī, aprit divdesmit gadu, kopš pirmās «Euro NCAP» sadauzītās automašīnas. Lai atzīmētu šo svarīgo gadskaitli, «Euro NCAP» nolēma veikt salīdzinošu testu - 1997. un 2017. gada automobilis ringā viens pret vienu. Biezi bleķi pret mūsdienu tehnoloģijām. Masīvas konstrukcijas pret elastīgiem materiāliem.
Labi! Būsim godīgi un atklāsim, ka speciāli izveidotā videorullītī apvienoti kadri no pirmā «Euro NCAP» «kreš» testa un pagaidām pēdējā. Video galvenie varoņi 1997. gada «Rover 100» un līdzvērtīga izmēra un segmenta mūsdienu braucamrīks «Honda Jazz». Starp citu, tieši «Honda Jazz» šobrīd skaitās viens no drošākajiem miniautomobiļiem.
Automobiļu drošības evolūcija ir vairāk nekā pārsteidzoša. «Honda Jazz» kabīne pēc frontāla trieciena pret betona bloku palika pilnībā neskarta, bet divdesmit gadu vecā «Rover 100» dzinējs pēc trieciena bija meklējams kaut kur pie aizmugurējiem sēdekļiem. Izredzes izdzīvot? Principā - nekādas!
Statistika liecina, ka, pateicoties tieši «Euro NCAP» aktīvai darbībai, latviešu iecienītajā Lielbritānijā vien smagi ievainoto un bojāgājušo skaits sarucis no 23 000 1997. gadā līdz 8500 mūsdienās. Un tā ir tikai Lielbritānija.
Kāpēc tieši Lielbritānijas statistika? Droši vien tāpēc, ka pirms divdesmit gadiem pirmais izmēģinājuma trusītis «Rover 100» tolaik bija Anglijas lepnums. Šis modelis radās kā turpinājums pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu automobilim «Metro». Liels bija «Euro NCAP» inženieru pārsteigums, vērojot, cik patiesībā šis auto ir nedrošs un bīstams dzīvībai. «Rover 100» saņēma vienu zvaigzni, un dīvainas sakritības pēc šo modeli drīz vien noņēma no konveijera. Kā zināms, «Rover» jau labu laiku beidzis pastāvēt vispār.
Ar divdesmitās jubilejas video «Euro NCAP» vēlējās parādīt, cik ļoti izmainījies automobiļu drošības sistēmu kopums pēdējo divdesmit gadu laikā. Pie viena tas ir aicinājums iespēju robežās izvēlēties nebūt ne prestižāko vai dārgāko auto, bet pēc iespējas modernāku. Tādu, kura drošības sistēmas laika gaitā pārveidotas un papildinātas ar jaunievedumiem. Grozies, kā gribi, bet dārgs padsmitgadīgs auto ar diviem vecākas paaudzes gaisa drošības spilveniem ir daudz riskantāks pārvietošanās līdzeklis nekā pēdējo gadu budžeta klases auto ar sešiem un vairākiem drošības spilveniem.
Jauns velosipēds nav jāizgudro. Gluži vienkārši jāieklausās to speciālistu viedoklī, kuri no auto drošības patiešām kaut ko saprot! Ar šiem divdesmit gadiem neatlaidīga darba tad arī sveicam «Euro NCAP» un visus autobraucējus, kuri, pateicoties šai programmai, šodien ir sveiki un veseli! Daudz laimes jubilejā!