Pasaulē: Nenopietnā zinātne – sadalītas Ig Nobel balvas Komentēt
 
Pasaulē

Nenopietnā zinātne – sadalītas Ig Nobel balvas

 
Skatīt 5 bildes
Džordžijas tehnoloģiskā institūta profesors Deivids Hu stāsta sanākušajiem par zīdītāju urinēšanas īpatnībām / Scanpix
Džordžijas tehnoloģiskā institūta profesors Deivids Hu stāsta sanākušajiem par zīdītāju urinēšanas īpatnībām / Scanpix
Ar interesi pasākumam sekoja līdzi Nobela prēmiju laureāti Dadlijs Heršbahs (no kreisās), ēriks Meskins un Kerola Greidere / Scanpix
Vairāk nekā 200 bišu dzēlienu izturējušais Maikls Smits saņem balvu no 1986. gada Nobela prēmijas laureāta ķīmijā Dadlija Heršbaha / Scanpix
Vīnes universitātes zinātniece Elizabete Oberzaukere pēc izglītības ir bioloģe, taču izmantojusi matemātiskas metodes, lai apstiprinātu vēsturiskus faktus / Scanpix
Čīliešu zinātnieks Bruno Grosi demonstrē dinozauru gaitas īpatnības / Scanpix
 
Nenopietnā zinātne – sadalītas Ig Nobel balvas
1 / 5 Bildes 
 
 

Pagājušonedēļ pasaulslavenās Hārvarda universitātes Sendersa auditorijā bija pulcējušies gandrīz 1000 zinātnieku un ar zinātni cieši saistītu cilvēku, arī virkne iepriekšējo gadu Nobela prēmiju laureāti, taču atšķirībā no citām līdzīgām sanākšanām nebija ne vēsts no stīvuma un garām, sarežģītām un apnicīgām runām. Tieši otrādi, auditorijā valdīja jautrība, jo jau 25. reizi tika pasniegtas Ig Nobel balvas par zinātniskiem atklājumiem un pētījumiem, kas sākumā izraisa smaidu, bet tad liek aizdomāties.

Atšķirībā no Nobela prēmijām Ig Nobel laureāti saņem vien simboliskus apbalvojumus, piemēram, šogad viņiem tika pasniegti puķu podi ar tajos iedēstītām dīvainām metāla konstrukcijām, kā arī Zimbabves 10 triljonu dolāru banknotes – to vērtība ir pāris ASV centu. Taču uzvarētājiem svarīgākais ir tas, ka viņu reizēm dīvainie pētījumi ir ne tikai publicēti, bet arī pamanīti, turklāt pastāv iespēja, ka daļai no tiem tiks atrasts arī kāds praktisks lietojums.

Varbūt noderēs?

Tas attiecas, piemēram, uz Adelaidas Flindersa universitātes un Kalifornijas universitātes Ērvinā zinātnieku grupu, kas saņēma balvu ķīmijā. Viņu veikums varētu šķist pavisam dīvains – pētniekiem izdevies atrast metodi, kā cieti novārtītu olu atkal padarīt daļēji mīkstu, panākot, ka tās baltums kļūst šķidrs. Ar iekārtas, kas nosaukta par Viesuļu fluidikas ierīci (Vortex Fluidic Device), radītās mehāniskās enerģijas palīdzību viņi panākuši, ka proteīni, kas olas vārīšanas procesa laikā saplūduši kopā, veidojot ļoti sarežģītu un neprognozējamu struktūru, atkal tiek atpiņķerēti, atgūstot teju vai sākotnējo formu. Šim nolūkam olas baltumam pirms ierīces ieslēgšanas nepieciešams pievienot īpašu organisko savienojumu. Varētu šķist, ka vienīgie, kuriem šī iekārta varētu noderēt, ir izlepuši brokastotāji, kuriem šķiet, ka ola izvārīta pārāk cieta. Taču pat šajā gadījumā, ņemot vērā ierīces dārdzību un lielo ķēpu, kas saistīta ar tās lietošanu, vienkāršāk varētu būt novārīt citu olu. Taču žurnālā ChemBioChem zinātnieki uzsver, ka par viņu atklājumu jau ieinteresējušās farmācijas kompānijas. Līdz šim tās nevarēja izmantot proteīnus medikamentu sastāvā, jo tiem ir tendence saplūst, taču, izmantojot jauno metodi, šī problēma varētu būt risināma. «Iespējams, tas ļaus radīt lētākas antivielas, kas palīdzēs cīņā pret vēzi,» uz atklājuma potenciālu norāda BBC.

Ig Nobel balvu pasniedzēji ir atstājuši sev tiesības vajadzības gadījumā ieviest jaunas kategorijas, un tā noticis arī šogad – britu zinātnieku grupa kļuvusi par pirmo, kam piešķirta prēmija diagnosticējošajā medicīnā. Pētījumā, kas publicēts British Medical Journal, ārsti raksta, ka noteikt to, vai pacientam ir apendicīta iekaisums, iespējams pēc viņa reakcijas automašīnā, šķērsojot ātrumvaļņus, ko tautā dēvē par guļošajiem policistiem. Viena no prēmijas laureātēm Helēna Ešdauna, kas pašlaik strādā Oksfordas universitātē, intervijā BBC stāstījusi, ka pirmo reizi par šādu sakarību aizdomājusies pirms daudziem gadiem, kad strādājusi vienā no Eilsberijas pilsētas slimnīcām. «Tās apkaimē bija ļoti daudz ātrumvaļņu, un mēs ievērojām – tie pacienti, kuriem bija nepieciešama apendicīta operācija, bieži vien sūdzējās, ka izjutuši specifiskas sāpes brīžos, kad automašīna, kurā viņi atradušies, tos šķērsojusi,» skaidrojusi H. Ešdauna. Nesen viņai parādījusies iespēja papētīt šo jautājumu. Pavisam aptaujāti un apsekoti vairāk nekā 100 pacienti, kas slimnīcās vērsušies ar sūdzībām par vēdera sāpēm. 34 no viņiem patiešām bijusi nepieciešama apendicīta izgriešana, turklāt 33 no šiem cilvēkiem sūdzējušies par ļoti nepatīkamām sāpēm ātrumvaļņu šķērsošanas laikā. H. Ešdauna uzskata, ka šis novērojums var palīdzēt neatliekamās medicīniskās palīdzības ārstiem, jo likumsakarība ir samērā nepārprotama – ja cilvēks brīdī, kad automašīna šķērso ātrumvalni, nejūt spēcīgas sāpes, viņam apendicīta operācija nav nepieciešama. Tiesa, sāpēm var būt arī citi iemesli, ne tikai iekaisis apendicīts, atzinusi britu zinātniece.

Apšaubāmāks praktiskais lietojums ir pētījumam, par kuru balva medicīnā piešķirta Slovākijas un Japānas zinātniekiem, toties šajā gadījumā runa ir par labsajūtu. Proti, speciālistiem izdevies noskaidrot, ka cilvēkiem ar alerģiskām ādas reakcijām šie simptomi mazinājušies pēc tam, kad viņi skūpstījušies vai kā citādi apmainījušies ķermeņa šķidrumiem (siekalām utt.) ar ļaudīm, kuriem šādas alerģijas nav. «Mēs tagad esam kļuvuši par skūpstīšanās ekspertiem, un, ja jums ir kādas problēmas, droši prasiet mums padomu,» sanākušos uzrunājusi viena no prēmijas laureātēm Slovākijas Komeniusa universitātes pētniece Jaroslava Durdjakova. Apliecinot pasākuma neformālo gaisotni vairāki pāri nekavējoties sākuši skūpstīties.

Vienkāršāk parādīt

Viena no Ig Nobel balvu pasniegšanas tradīcijām ir laureātu runas, turklāt zinātniekiem jāiekļaujas minūtē, lai izskaidrotu sava pētījuma būtību – pretējā gadījumā uz skatuves parādās maza, īgna meitenīte, kura, sūdzoties par garlaicību, mēģina padzīt oratorus no tribīnes. Tādēļ nereti laureāti ķeras pie praktiskiem demonstrējumiem, turklāt humoristiskā stilā. Šogad visus uzjautrinājis čīliešu zinātnieks Bruno Grosi – viens no balvas ieguvējiem bioloģijā. Viņš izmantojis pie sēžamvietas piestiprinātu santehnikas tīrāmo instrumentu, lai nodemonstrētu, kā pirms vairākiem desmitiem miljonu gadu pa mūsu planētas virsmu pārvietojušies dinozauri. Čīles universitātes zinātnieki, lai noskaidrotu viņu gaitas īpatnības, gan bija izmantojuši nevis cilvēkus, bet cāļus, jo putni, kā zināms ir vieni no tuvākajiem dinozauru radiniekiem, kas vēl eksistē uz Zemes. Cālēniem neilgi pēc izšķilšanās piestiprinātas mākslīgas astes, kurām bijis jāimitē dinozauru masīvās astes. Zinātnieki konstatējuši, ka putnu gaita būtiski mainījusies – viņi sākuši gāzelēties, spēruši platākus soļus, amizanti izstiepuši kaklu, jo bija mainījusies ķermeņa smaguma centra atrašanās vieta. «Diemžēl tiranozauri un citi teropodi jau ir izmiruši, un mēs nevaram eksperimentālā ceļā noskaidrot viņu gaitas īpatnības, taču cāļi šim mērķim noderēja itin labi,» gandarīts bijis zinātnieku grupas vadītājs Rodrigo Vaskess.

Lai gan Ig Nobel prēmiju pasniegšanas ceremonija ir samērā atbrīvots pasākums, tās organizētāji rūpējas arī par drošību, tādēļ uz skatuves savus varoņdarbus netika ļauts demonstrēt fizioloģijas un entomoloģijas balvas laureātiem Maiklam Smitam un Džastinam Šmidtam. Pirmais no viņiem eksperimentālā ceļā bija noskaidrojis pret bišu dzēlieniem vārīgākās ķermeņa vietas. Kornela universitātes absolvents M. Smits bija ļāvis sava ķermeņa 25 vietas sadzelt 200 bitēm. Žurnālā Peer J viņš aprakstījis mazohista cienīgos varoņdarbus – bite pie ādas turēta vismaz piecas sekundes, lai būtu garantija, ka dzelonis izgājis cauri ādai, turklāt, lai izjustu visu dzēliena efektu, tas izvilkts ne ātrāk kā pēc minūtes. Jaunajam zinātniekam izdevies noskaidrot, ka relatīvi mazākās sāpes sagādā dzēliens galvā, pirkstā vai rokā, bet vislielākās cilvēks izjūt, kad bite iedzeļ nāsī, augšlūpā vai dzimumloceklī – tieši šādā secībā. Pēc desmit ballu skalas dzēliens nāsī novērtēts ar 9 ballēm, bet dzēliens pirkstā – ar 2,3 ballēm.

Savukārt Arizonas universitātes profesora palīgs Dž. Šmits ļāvis sevi sadzelt vairāk nekā 20 dažādiem kukaiņiem (protams, ne tiem, kuru inde ir letāla) un sastādījis Šmita dzēlienu sāpju rādītāju, saskaņā ar kuru lielākās sāpes izraisa ASV dienvidrietumos mītošas lapsenes dzēliens, ko vietējie dēvē par tarantulu vanagu. «Tās dzelonī nav indes, bet sāpes ir mežonīgas,» pārdzīvoto atminējies Dž. Šmits.

No urinēšanas līdz menedžmentam

Ig Nobel ceremonijām diezgan raksturīgs ir savdabīgais humors zem jostasvietas. Tādēļ nav pārsteigums, ka lielas ovācijas izpelnījies Džordžijas Tehnoloģiskā institūta zinātnieku grupas pētījums. Šie speciālisti analizējuši zīdītāju urinēšanas paradumus un noskaidrojuši, ka tie zīdītāji, kuri sver vairāk par trim kilogramiem, savu urīnpūsli iztukšo vidēji 21 sekundē. Zinātnieki, kuru darbs publicēts žurnālā PNAS, filmējuši kazas, govis, ziloņus un citus zīdītājus, analizējot, cik daudz laika viņiem nepieciešams mazo darīšanu nokārtošanai. Secinājums ir viens – jo lielāks ir zīdītājs un tā urīnpūslis, jo plašāki ir urīna izvades kanāli, kas ļauj noteiktā laika sprīdī atbrīvoties no lielāka urīna daudzuma, nekā tas izdodas mazākiem zīdītājiem. Tiesa, minētā 21 sekunde ir vidējais rādītājs, jo atsevišķiem zīdītājiem vajadzīgs par 13 sekundēm mazāks laiks vai arī vairāk, lai atvieglotos. Interesanti, ka šī balva piešķirta fizikas, nevis, piemēram, bioloģijas vai zooloģijas sadaļā.

Matemātikas Ig Nobel balva piešķirta austriešu zinātniekiem Elizabetei Oberzaukerei un Karlam Grammeram. Izmantojot matemātiskas metodes, viņi apliecinājuši – Marokas alavītu dinastijas otrais valdnieks Moulejs Izmaels (pie varas viņš bija no 1697. līdz 1727. gadam) patiešām varētu būt 888 bērnu tēvs, kā tas apgalvots hronikās. Tiesa, lai tik daudz reižu kļūtu par tēvu, valdniekam ar seksu bija jānodarbojas reizi vai divas dienā. «Dažiem tas varētu šķist sīkums, taču – tas bija jādara katru dienu, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, gadu pēc gada, un patiesībā tas ir liels sasniegums,» zinātnieki rakstījuši žurnālā PLOS One.

Ar savdabīgu pētījumu, kas izpelnījies balvu vēl vienā jaunieviestā kategorijā – menedžmentā –, izcēlušies Kembridžas universitātes zinātnieki Džennaro Berniljes vadībā. Viņi konstatējuši, ka bērnībā piedzīvotas dabas katastrofas (zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami vai mežu ugunsgrēki) atstāj iespaidu uz uzņēmēju vēlmi pieņemt riskantus lēmumus. Tie vadītāji, kurus šīs katastrofas skārušas tieši (piemēram, Stīvs Džobss – bērnībā netālu no viņa mājas notika iespaidīgs zemes nogruvums, kas prasīja cilvēku dzīvības), mēdz būt konservatīvāki. Savukārt tie, kuriem palaimējies, kā, piemēram, nākamajam Apple vadītājam Timam Kukam, kura mājai Alabamā regulārie tornado metuši līkumu, ir tendēti uz lielāku risku.

Kā jau ik gadus, rīkotāji nav atturējušies no kārdinājuma piešķirt balvu kādam, kas to nemaz nav kārojis – par absolūti absurdu rīcību. Šoreiz izvēle kritusi uz Taizemes galvaspilsētas Bangkokas policijas pārvaldi, kas nolēmusi finansiāli stimulēt policistus, kuri atsakās no kukuļiem. Līdz ar to, prēmijas vairāk nekā 300 dolāru apjomā saņēmuši policisti, kas atteikušies no aptuveni 3 dolāru liela kukuļu, un tas neapšaubāmi ir Ig Nobel ekonomikas balvas cienīgs sasniegums.



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers