Mūziķis Hapons: «Harkivā vienotas Ukrainas ideja jau ir uzvarējusi!»
«Neatkarīgi no tā, kas notiks ar Harkivu un vai tā nenonāks Krievijā, mēs esam un paliksim ukraiņu grupa,» pavasarī rakstīja Ukrainas kulta grupa Nokturnal Mortum. Tagad nacionālisti uzelpo: viņi pamazām gūst virsroku svārstīgajos Odesas, Mikolajivas, Harkivas, Hersonas apgabalos.
Smagās mūzikas pasaulē Nokturnal Mortum piemīt līdzīga kulta slava kā mūsu Skyforger. Folklorā, dzīļu psiholoģijā un nacionālajā patriotismā balstīta blīva mūzika dzimtajā valodā, saklājot neatšifrējamos slāņos slāvu, kazaku un Karpatu mutvārdu daiļradi, simfonisko mūziku un blekmetālu – Nokturnal Mortum evolucionējuši jebkurā no saviem astoņiem albumiem. Turklāt viņi ir tikai vieni no pasaulē slavenās Harkivas metāla pagrīdes: no šīs pilsētas nāk arī Khors, Astrofaes, Hate Forest, Blood of Kingu, Drudkh (kuras visas izdod respektabli Rietumu leibli) un daudzas citas. Un paradokss: ne reizi vien šie mākslinieki, stāstot par dziļu senatni, patiesībā aprakstījuši notikumus, kas vēl tikai būs – piemēram, franču leibls Season of Mist janvāra vidū, kad pat maidanā valdīja miers, izdeva Drudkh ierakstu ar nosaukumu Austrumu pierobeža liesmās. Arī Nokturnal Mortum pēdējais studijas albums Tērauda balss, klausoties ar šodienas ausīm, var likties kā revolūcijas priekšvēstnesis.
Būt par nacionālistu Krievijas pierobežā pēdējo pusgadu nav bijis vienkārši, raksturo Nokturnal Mortum līderis – dziedātājs un ritma ģitārists Jevhens Hapons. Viņam ik dienas jābaidās par ģimenes drošību.
– Harkivā saspīlējums starp patriotiem un moskaļiem regulāri novedis līdz vardarbībai, pilsētas mērs Hennādijs Kerness tikai par mata tiesu izdzīvoja slepkavības mēģinājumā. Kā to izjūt pilsētas iemītnieki?
– Visu ziemu un pavasari bija tā, ka ik brīdi varēja sākties nenormālas un iepriekš neuzminamas lietas. Kā visās Ukrainas pilsētās, mums bija savs vietējais eiromaidans un antimaidans, kas savā starpā kāvās. Tagad Ukrainas piekritēji ir uzvarējuši: agrāk katru dienu stāvēja 5000 prokrievisko mītiņotāju un piketēja, bet tagad viņi savācas tikai reizi nedēļā un skaitā pēdējās reizes bija ap simtu. Bet vēl pirms dažiem mēnešiem mums, kas stāvēja [demonstrācijās] par Ukrainu, gadījās sadursmes ar vietējiem mentiem un tituškām. Es pats trīs reizes esmu dabūjis mukt no prokrieviskajiem huligāniem, kas dzinās pakaļ, lai sistu ar caurulēm un beisbola nūjām. Bet tagad, revolūcijas uzvarai nostiprinoties, ir kļuvis labāk. Lielā mērā tāpēc, ka Iekšlietu ministrija visus neuzticamos mentus aizrotējusi uz dienesta vietām kaut kur citur, bet Harkivā uz laiku nozīmējusi miličus no Ļvivščinas un Aizkarpatiem. Uzreiz iestājās likums un kaut kāda kārtība! Cik mēs noprotam, tas pats tiek darīts arī tajās Donbasa teritorijās, ko armija un Nacionālā gvarde atbrīvo no teroristiem. Mūsu pilsētā sabiedriskā kārtā darbojas sena un stabila organizācija Ukrainas patriots (viena no Labējā sektora dibinātājām), tie arī dod savu artavu.
Bet vēl pavisam nesen bija otrādi: cilvēkiem varēja uzbrukt tituškas, huligāni, vairāki prokrieviskie cīņu klubi – piemēram, ir tāds Oplot, kurš nosaukumu nospēris no jaunākā ukraiņu tanka modeļa un kuru nodibināja kāds izbijis augsta ranga milicis, kad viņu par korupciju izmeta no iekšlietu struktūrām. Viņš savāca urlas, deva viņiem leģitīma sporta kluba izkārtni un veidoja sev mazu privāto armiju.
– Zinu to Oplot. Redzēju, kā viņi tagad Doņeckā apsargā vietējo prokrievisko teroristu un Kaukāza algotņu mītiņu. Kas viņi ir pēc pārliecības – neonacisti?
– Kāda huligānam pārliecība… Agrāk viņi par naudu apsargāja visādus kreisos pasākumus, piedalījās spēka akcijās, kad uzņēmēji un bandīti pārdalīja kompānijas un tirgus. Ne tādam tēvzemes, ne pārliecības.
– Kā šie notikumi attiecas uz mūziķu dzīvi?
– Mēs esam atteikuši dalību visos paredzētajos festivālos Eiropā un arī pašu zemē. Ja jebkurā brīdī tavā pilsētā var iebrukt okupanti, tad tev jārūpējas pirmām kārtām par ģimenes un valsts drošību. Man ir sieva un divi mazi bērni, es nevaru tūrēt un viņus atstāt separātistu varā. Maniem biedriem ir līdzīgi. Šeit, Kilkim Žaibu festivālā Lietuvā, ir praktiski vienīgā reize, kad esam šogad izbraukuši ārpus Ukrainas. Tikai tāpēc, ka rīkotājs Daivids Kurlis ir sens un ļoti labs draugs!
Tajās reizēs, kad tomēr kaut kur spēlējam, mēs liekam uzsvaru uz Tērauda balsi – mūsuprāt, pašreizējā politiskajā situācijā iederas ne tikai titulgabals, bet arī Біла вежа, introspektīvā Моєї мрії острови, kā arī, protams, ieraksta centrālā dziesma Україна.
Mūsu bundzinieks, jauns puisis, ir no Krimas. Viņš pārdzīvo nevis to, ka netiek mājās (tur tāpat nevarētu tagad darbu atrast), bet visas tās muļķības, ko Krievijas mediji stāsta viņa radiniekiem Krimā. Viņš aicina braukt ciemos pie mums – krimieši saka nē, jo baidās no banderiveciem. Bundzinieks smejas, ka tad jau no viņa arī jābaidās. Radinieki nesaprot.
– Uz skatuves basistam ap mikrofona statīvu aptīts valsts karogs, bet soloģitāristam – Stepana Banderas karogs. Kāpēc tā?
– Jā, no malas droši vien smieklīgi: ukraiņiem ir viena valsts, viena valoda, viena himna, bet divi karogi. Arī mēs atzīstam un cienām abus divus: dzeltenzilo, kurš simbolizē valsti un nāciju, un vienlaikus arī sarkanmelno. Tas ir nacionālo partizānu militārais karogs, kurš simbolizē ukraiņu nācijas nepakļāvību svešām armijām!
– Doņeckā to nesaprot un negrib saprast.
– Es izskaidrošu, kas ir Donbass un kāpēc tas ir tāds. Tā vienmēr gadu simtos bijusi ukraiņu apdzīvota teritorija, kur visi runāja ukrainiski. Bet tad nāca golodomors. Zināt, kas bija golodomors?
– Zinām gan: trīsdesmito gadu sākumā pēc Staļina pavēles triju gadu garumā ukraiņiem sistemātiski tika konfiscēta visa lauksaimniecības produkcija, izraisot katastrofālu badu, lai tikai PSRS varētu eksportēt graudus. Badā nomira 7–12 miljoni iedzīvotāju. Arī mēs Latvijā esam ieviesuši golodomora atceres datumu, solidarizējoties ar Ukrainas tautas vēsturi.
– Tad lūk: Donbasā badā izmērdētajos ciemos (Bezļudivka – reāls ciema nosaukums no tā laika) tika nometināti no ieslodzījuma atbrīvotie Krievijas kriminālnoziedznieki, sliņķi, parazīti, huligāni un citas sabiedrības padibenes. Tie, kas tur tagad dzīvo, ir viņu pēcteči – tā saucamie sovjeti, ne ukraiņi un pat ne krievi. Daudzi runā suržikā – mistrojumā starp abām valodām. Viņus maz interesē valsts un patriotisms, viņi iestājas par to, kas viņiem lielāku šņabja pudeli piesolīs. Piebildīšu: tā nav, ka mēs noniecinātu turienes cilvēkus un nenovērtētu. Nokturnal Mortum interneta resursu administrators, piemēram, ir no Doņeckas. Tā ka ir arī aktīvi un gaiši cilvēki – bēda tāda, ka viņu tur ir daudz mazāks procents nekā Ukrainā kopumā. Tad nu visādi babaji, abvēri un strelkovi tur var saimniekot.
Janukoviča laikā bija pazīmes, ka pret Harkivu sāk izturēties tā kā pret nākamo Donbasu. Piemēram, atļāva krievu valodu kā otru reģionālo valodu. Sekojoši tam klusībā nolikvidēja visas ukraiņu skolas Harkivā – pusotra miljona iedzīvotāju pilsētā! Mans vecākais dēliņš rudenī sāks iet skolā, es meklēju viņam tuvāko ukraiņu skolu – izrādījās, ka pa visu otru lielāko Ukrainas pilsētu nav atlikusi neviena pati skola ar ukraiņu mācību valodu! Apkaunojums. Labi, ka mēs paspējām Janukoviču padzīt, kamēr no Ukrainas vēl kaut kas ir palicis pāri.
Mūsu bruņotie spēki, kuri sekmīgi padzen prokrieviskās bandas no austrumu pilsētām, patiesībā sastāv no neapmaksātiem brīvprātīgajiem zemessargiem: Nacionālās gvardes un dažādiem teritoriālajiem formējumiem. Naudu aprīkojumam saziedo tauta ar īsziņu palīdzību. Arī es katru reizi, kad papildinu telefona rēķinu, uzreiz pārskaitu kādus desmitus grivnu. Nu un, protams, ja vajadzēs, tad iešu atkal armijā, tikko kā būs skaidrs, ka maniem bērniem Harkivā briesmas nedraud!
– Vai revolūcija un karš atspoguļojas arī jaunās dziesmās?
– Jaunais albums sauksies Істїна, tas bija nolemts jau pirms revolūcijas sākuma. Man pašam patiesības meklējumi nozīmē introspekciju; tā ir iešana pagātnē un tautas vēsturē, lai meklētu to kodolu, kas ir būtisks mums visiem un izpaužas neatkarīgi no tā, kāds šodien gadsimts. Jaunās dziesmas droši vien tiks pārrakstītas vēl un vēl. Viena no jaunajām, kuras spēlējam, ir par Debesu sotņu [kopīgs apzīmējums revolūcijas laikā bojā gājušajiem – I. L.], bet es šovakar dziedot jutu: tai dziesmai teksts jau drusku ir novecojis, ņemot vērā, ka kopš revolūcijas uzvaras notikuši vēl citi dramatiski notikumi. Tā ka būs vēl izmaiņas. Bet šobrīd mums visiem prioritāte ir nevis mūzika vai savs privātais bizness, bet gan ģimeņu drošība un valsts nākotne!
