Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta arhitekts Gunārs Birkerts uz Rīgu nevarēja neatbraukt – Gaismas pils nupat svinēja spāru svētkus. Šajā reizē pasaulslavenajam latviešu arhitektam ir savs vērtējums Latvijā un Rīgā notiekošajam – un ne tikai arhitektūras jomā.
– Kā jutāties, redzot vairs ne būvlaukumu, bet jau Nacionālās bibliotēkas ēkas veidolu Daugavas krastā?
– Iespaids ir varens, un es esmu ļoti laimīgs par to, ka šī forma, ko mēs redzam, runā. Es saku – runā, jo ekspresīvā arhitektūra nav tikai funkcionāla izpausme, bet tai ir ko teikt. Šajā gadījumā bija svarīgi, ka šī forma runāja arī uz mani, lai gan es to pazīstu labāk par visiem citiem. Tomēr tā ir nozīmīga arī man.
– Jūs esat bijis, manuprāt, tolerants pret to, kā Latvijā izturējušies pret Gaismas pils projektu, neesat to komentējis, aizstāvējis, mudinājis pasteigties. Tomēr – vai jums nav bijis sāpīgi, ka pagājuši gadu desmiti, līdz ieraugāt savu ieceri īstenojamies?
– Es pateicos jums par to teikto. Jā, man ir jautāts: kāpēc tu neko nesaki? Es vienmēr esmu ticējis, ka viss tik un tā notiks, jo tāda ļaunuma nav, kas gribētu kaut ko nodarīt. Ir birokrātija, neizdarība, varbūt – arī nenovīdība un visādas citādas īpašības, kas pie jums te, Rīgā, ir. Neaizmirstiet, ka 20 gadi jau pagājuši un nomainījušies septiņi kultūras ministri. Ne visi bija nelabvēlīgi šim projektam. Nav nozīmes kaut ko atspēkot, tad tā būtu karošana.
– Vai citās valstīs, kur esat projektējis ēkas, arī bijusi tāda pretstāve, tādas birokrātiskas problēmas kādam jūsu projektam?
– Nē. Esmu bijis laimīgs, ka nekad neesmu mēģinājis cīkstīties. Vienmēr mana arhitektūra ir panākusi taisnību. Ja tai arī ir pretojušies, tad vēlāk pierādījies, ka viņiem nav bijusi taisnība. Ja es daru to labāko un ar visām savām zināšanām, tad manā arhitektūrā parādās, ka man ir taisnība.
– Jums kā arhitektam ir svarīgi strādāt tagadnē vai nākotnē? Manuprāt, Latvijā sabiedrība dzīvo šodienā un redz to, kas ir tagad, bet ne to, kā būs pēc 20 gadiem. Tāpēc arhitektu idejas nereti nonāk konfrontācijā ar sabiedrības šodienas vēlmēm.
– Es pastāvu uz to, ka arhitektūra ir klasiski moderna, bet nav modīga. Mūsu arhitekti izbrauc ārzemes un redz celtnes, kas viņus interesē, bet tā ir mode, kas pēc desmit gadiem vairs nebūs. Tāpēc mūsu bibliotēka ir jārada mūžībai. Tur ir tagadne un arī nākotne. Vakardiena jau ir vēsture. Tas, kas ir šodienā, vēl nav pārbaudīts, nav zināms, varbūt esam ieķērušies jaunā idejā un tā ir viena laikmeta iespaidota. Man iespaidi ir sintezēti no Latvijas būtības – no mūsu tautas vēstures, kultūras vēstures, mākslas, arheoloģijas un arī oriģinālās lauku arhitektūras, no mūsu dabas. Visas tās sajūtas ir sintezētas manī, jo es ar tām uzaugu. Tās kļuva daudz spēcīgākas, esot projām no Latvijas.
– Vai bibliotēkas projektā ir pieļautas atkāpes no jūsu sākotnējām iecerēm?
– Faktiski nav. Bija viena liela atkāpe, kad samazināja ēkas lielumu. Neesmu piespiests darīt neko tādu, ko negribēju. Bija domāts stikla jumts, bet, kad sākām skatīt visus kritērijus par sniegu un ledu, tad izrādījās, ka stikls būtu nepareizs risinājums ēkai, kurai jāstāv 100 gadu.
– Kā profesionālis, kā Meistars klausāties, ko par jūsu arhitektūru saka citi, vai arī ejat uz mērķi, jo tikai jūs zināt, kādam tam jābūt? Nacionālās bibliotēkas projektu taču arī dēvēja par novecojušu.
– Nedaudz paskaidrošu. Es runāšu par koncepciju. Tā nav tāda, kurā saliek dažādas zināmas lietas un uzskata par koncepciju. Koncepcija ir zemapziņas atbilde, tā dzimst kā eksplozija. Lai varētu domāt par koncepciju, vispirms man ir jāizdara viss iespējamais, lai uzzinātu par ēkas funkcijām, par novietni un finansējumu, par klimata zonām, par budžetu. Šīs lietas ir apzināti jāsaprot. Tikai pēc tam, kad viss jautājumu simts ir atbildēts, es varu gaidīt, lai nāk tas sprādziens. To nevar tik viegli izstāstīt. Es 30 gadus mācīju arhitektūru un beigās pateicu – nē! Un biju laimīgs, jo man bija skaidrs radīšanas process, bet tas bija grūti mācāms. Es nevarēju pateikt studentiem – sēdi un gaidi, kamēr nāk eksplozija. Jā, es esmu profesionālis. Ja esmu izdomājis, tad man vienalga, ko saka. Vienmēr kāds kaut ko teiks. Ja uz katru reaģēs, tad depresija uznāks. Latvijā ir ļoti tipiski, ka maz runā pozitīvu. Teikt kaut ko negatīvu ir droši, tad būs pietiekami daudz atbalstītāju.
– Jūsuprāt, Rīgai vajadzīgs pilsētas arhitekta birojs?
– Tāda funkcija ir visās kultūras zemēs. Es domāju – noteikti jābūt! Un kā domājat jūs?
– Ir jābūt ekspertiem, kuri pilsētas attīstību izvērtē ne tikai tuvākajiem četriem gadiem, bet spēj izprast, kas, politiķiem pieņemot lēmumus, notiks pēc pārdesmit gadiem.
– Tas, ko jūs teicāt, pašlaik ir Latvijai tipiski – neredzēt bērnu bērnus. Redzēt tikai sevi un tos četrus gadus, kurus ir pie varas. Pa to laiku jādzīvo, cik labi var, un pēc tam ir vienalga, jo esmu jau apvēlies. Šeit politiķis kā amats tikai sāk attīstīties, pēc manām domām. Tā ir nozīmīga profesija, nevis tikai uz laiku iekļūt labā vietā. Es domāju, ka arhitekta birojs nevar būt iesaistīts politikā, tam jābūt neatkarīgam. Citādi tas būs drauds pilsētas attīstībai.
– Kādu jūs redzat Rīgu, katru nākamo reizi šurp atbraucot?
– Mana Rīga ir Vecrīga, nezinu, kas notiek tālāk. Bet, runājot par Vecrīgu no arhitektūras viedokļa, tie vecie kauli ir labi uzturēti – to cilvēki brauc skatīties un vērtē. Krasta iela – tā ir cita opera. Tā ir komerciāla arhitektūra un visur vienāda – arī Frankfurtē, Stokholmā un citur. Diemžēl arhitektiem tā ir dzīves realitāte, darbu vajag un jāstrādā. Es ļoti gribētu, lai vairāk būtu kultūras celtnes.
– Redz, arhitektu Andi Sīli gluži kā pravieti savā zemē nesaprata. Viņš par koncertzāles projektu tika ļoti kritizēts.
– Man tā bija 20 gadus, kas viņam notiek tagad gadu vai divus. Es zinu, kā viņš jūtas. Man viņa nav žēl tāpēc, ka es pats esmu dabūjis pa galvu. (Smejas.)
– Varbūt arī nevajag žēlot, jo arhitektam – gribi negribi – jāstrādā tālāk, nevis jāžēlo sevi.
– Taisnība.
– Vai jūs kādam savam kolēģim esat sacījis arī skarbus vārdus par viņa projektu?
– Nē. Es esmu teicis vispārīgi, ne personiski. Esmu teicis, ka mūsu, latviešu, arhitektu stiprums ir mazā arhitektūra laukos, nevis augstceltnes. Tā ir ļoti laba, ekselenta arhitektūra. Ja runājam par urbānām celtnēm, tad tās ir ļoti līdzīgas etaloniem ārzemēs un nav oriģinālas. Ai, bet to nerakstiet, tā ir nepopulāra lieta.
– Arhitektūrā taču pastāv arī plaģiātisms?
– Jā, bet tas var rasties arī zemapziņā. Ja arhitektam ir pašapziņa... Starp citu, par pašapziņu – ir daudz jārunā par bibliotēkas nozīmi tautas pašapziņas celšanā un identitātē. Bibliotēkas forma dod spēku un paļāvību šai zemei. Tautai to vajag. Jārunā arī par savu identitāti – kam es ticu, kas es esmu, kā es varu savu nākotni ievirzīt?
– Kāpēc, jūsuprāt, latvieši ir pazaudējuši ticību sev un valstij? Pirms gadiem divdesmit ticība bija. Vai iespējams, ka tā būs bijusi tikai eiforija?
– Tā bija ticība, kura netika dzīta uz priekšu, uzturēta. Virspusē uznāca materiālas lietas, visi pēkšņi domāja, ka īstā dzīve ir kredītkarte. Nevis veidot savu zemi, bet pasmelt naudu. Nevis būvēt valsti, bet ņemt ārā, ko var dabūt. Bet tas, ko varēja dabūt, vairāk nāca no ārzemēm, un tagad esam gandrīz turpat, kur bijām pirms 20 gadiem – neziņā un bez pašapziņas. Bez pašapziņas tauta nevar pastāvēt.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
