Veloanarhija jāregulē velopolicijai
Riteņbraucēju Rīgas ielās kļūst arvien vairāk, taču tā vietā, lai dabiski iekļautos satiksmes plūsmā, viņi rada kaitinošu jucekli – tiesību nav, zināšanu arī, toties nesodāmības apziņas pārpārēm. Ceļu policijai jādomā par efektīvākiem līdzekļiem velosipēdistu ganīšanā nekā barga noraudzīšanās iztālēm.
Lielākās problēmas haotiskā riteņbraukšana rada tieši uz ietvēm, nemitīgi veidojas konflikti ar gājējiem. Tāpēc jaunajos satiksmes noteikumos, kas stāsies spēkā no 1. janvāra, braukšana pa ietvi atļauta tikai izņēmuma gadījumos – ja veloceļa nepieciešamajā virzienā nav, bet pa ielu braukt bail. Taču nav nekāda pamata uzskatīt, ka jaunos noteikumus kāds ievēros, ja vecie tiek ignorēti. Tā gan nav, ka policija velosipēdistus vispār nekontrolētu. Pa starpu nemākulīgiem vai rupjiem autovadītājiem regulāri patrāpās arī kāds jefiņš uz riteņa, un policijas savāktā statistika ir šāda.
Līdz 31. maijam riteņbraucējiem sastādīti 2540 administratīvie protokoli. Biežākie pārkāpumi ir braukšana bez tiesībām – 1873, braukšana dzērumā – 1333, braukšana bez atstarojošiem elementiem vai lukturiem – 116, braukšana pie aizliedzošā signāla – 86.
No šiem skaitļiem secināms, ka liela daļa pārkāpēju nezina satiksmes noteikumus, velosipēdu izmanto dzērumā, un vēl, ka savairojušies tā dēvētie fiksīši, kas īpaši populāri hipsteru vidū. Līdztekus savai neredzamībai to konstruktīvā īpatnība ir bremžu neesamība. Viens robs uz priekšu, tas pats arī griežams atpakaļ, un, kad, piemēram, nobraucienā no tilta nepieciešams bremzēt, nereti tas tiek darīts pret gājēju. Oficiālajā statistikā līdz maija beigām parādās 11 uzbraukumi gājējiem, un sezona vēl tikai pirmajā pusē. Pērn gada laikā cietuši 67 gājēji. Visticamākais, reālie skaitļi ir krietni lielāki, eksperti par to nešaubās, jo lielākā daļa satiksmes konfliktu ar velosipēdistu iesaisti līdz policijai nemaz nenonāk. Toties interneta vidē atsauču uz tiem pārpārēm – saniknoti gājēji, kuru bērniem pārbraukts pāri, apskādētu suņu saimnieki un, protams, autovadītāji, kurus sevišķi kaitina velosipēdistu braukšana pie sarkanās gaismas vai pretējā virzienā pa vienvirziena ielu.
Velosipēdistu arguments, ko jau gadiem sludina Riteņbraucēju apvienības vadītājs Viesturs Silenieks, noteikumi tiek pārkāpti, jo uz to pamudina aplamā vai neesošā velobraukšanas infrastruktūra. Daļēji tam piekrīt arī policijas velobiedrības vadītājs Zintis Gailis, tomēr sarkanā gaisma paliek sarkanā gaisma, un, pat ja deg ilgi, tā jāievēro, tāpat kā citi satiksmes noteikumi. Problemātiskas gan esot efektīvas kontroles iespējas ar pašreizējām metodēm. Nu nevar iztālēm no mašīnas uzraudzīt, kas notiek uz velojoslām un ietvēm. Savukārt policists kājnieks nevar izskraidīt pakaļ velorupekļiem, kas diskreditē visu riteņbraucēju sabiedrību. Arī godprātīgie velosipēdisti ieinteresēti kārtības ieviešanā, un saprātīgākais veids, kā to izdarīt, ir uzsēdināt policistus uz velosipēdiem – izveidot velopoliciju. Aprīlī velopatrulēšana tika izmēģināta brīvprātīgā kārtā, sadarbojoties Ceļu satiksmes drošības direkcijai un policistu velobiedrībai. Izrādījās, tā lieta tiešām darbojas. Iespējams gan izķert huligānus, gan pamācīt nemākuļus, gan dzērājus no trases noņemt. Z. Gailis secina – velopolicija būtu risinājums, tikai šis darbs jāuztic cilvēkiem, kam patiešām patīk braukt ar divriteni, lai velopatrulēšana policistiem nekļūtu par sodu. Un arī ekipējumam jābūt atbilstošam, jo parastais formastērps nav piemērots, lai dienu pavadītu minoties. Cik daudz velopolicistu būtu nepieciešams? Iesākumam pietiktu vismaz pa diviem uz katru veloceļu virzienu. Pāris uz Juglu, pāris centrā, pāris uz Ķengaragu utt.
Protams, lai šādu ieceri īstenotu, nepieciešams policijas vadības atbalsts un līdzekļu pārdale. Policijas preses pārstāve Ilze Jurēvica apstiprina, ka idejas līmenī velopatruļas esot dienaskārtībā. Pagaidām gan nekā konkrēta.