Jurmala Airport, ko tautā sauc par Tukuma lidostu un kas patiesībā atrodas Engures novada Smārdes pagastā, aizdambējusies uz ilgu laiku, kaut gan ģeogrāfiski, saimnieciski, stratēģiski tā atrodas ideālā vietā veiksmīgai uzņēmējdarbībai. Šobrīd, respektējot drošības iestāžu pretenzijas, uzņēmums risina sarunas par jaunu stratēģisko investoru piesaisti.
Pašlaik lidostu ļauts izmantot tikai vietējiem lidojumiem, pat ne kā rezerves lidlauku starptautiskajiem reisiem. Bez šādas alternatīvas lielajām aviokompānijām nākas visu laiku vadāt līdzi milzīgas degvielas rezerves.
Jau pāris gadu pret lidostas pastāvēšanu cīnās četri cilvēki, kas sevi uzdod par Tukuma iedzīvotāju interešu aizstāvjiem, – Jānis Frišfelds, Ainars Poga, Ilze Gaile un Dagnija Hermane. Viņi apstrīd atbildīgo institūciju izdotus dokumentus, sūdzas augstākās institūcijās, vēršas tiesās. Dara visu, lai lidosta nepildītu savu galveno funkciju. Vienā no tiesvedībām drīzumā gaidāms spriedums – tiesa pateiks, vai Engures domes lēmums akceptēt lidostas darbību saskaņā ar Vides pārraudzības valsts biroja atzinumu un atļaut sākt lietot jau sen uzbūvēto termināli bijis likumīgs. Paralēli šogad norisinājās arī lidostas apkarotāju tiesāšanās ar Vides pārraudzības valsts biroju par ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras pirmo mēģinājumu, taču šī lieta izbeigta, jo drošības iestādes konfiscējušas prasības priekšmetu. Proti, tās vienu no lidostas īpašniekiem pasludinājušas par Aviācijas likumam neatbilstošu, un Civilās aviācijas administrācija (CAA) nekavējoties anulēja lidlauka licenci. Un, ja lidojumi aizliegti, tie arī nevar ietekmēt vidi, tostarp četru jūtelīgo tukumnieku dzirdi.
Kandidāti Eiropā un ASV
Kamēr viens no lidostas pastarpinātajiem īpašniekiem Konstantīns Soloduha netiks aizstāts ar drošības iestāžu ieskatos Latvijas valstij uzticamāku, atļaujas strādāt nebūs. CAA vadītājs Māris Gorodcovs skaidro, ka īpašnieki aizliegumu apstrīdējuši jau divas reizes, tomēr lēmums palicis spēkā. Tagad turklāt stājusies spēkā jauna Eiropas Savienības regula, kas sertifikācijas procesu padara komplicētāku. Tātad viņiem viss būs jāsāk no nulles.
Taču lidostas komanda padoties negrasās. Infrastruktūra tiek uzturēta darbspējīgā stāvoklī, turpinās arī ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra iecerētajai lidlauka darbības paplašināšanai – regulārajiem komercreisiem. Novērtējuma ziņojums tiek gaidīts vēl šā gada beigās.
Komercdirektore Viktorija Šalajeva Neatkarīgajai komentē: «Civilās aviācijas aģentūras lēmums nemaina lidlauka infrastruktūras un personāla pastāvēšanas faktu. Šobrīd tiek risinātas pārrunas par jaunu stratēģisko investoru piesaisti, tostarp no Eiropas un ASV, kas varētu dot jaunu pavērsienu lidostas attīstībā un turpmākās darbības koncepcijā. Lidlauks Jurmala Airport tika sertificēts 2014. gada nogalē, un SIA Tukums Airport nesaskata šķēršļus tā atkārtotai sertifikācijai pēc jaunu investoru piesaistes.»
Aviācijai būtu ieguvums
Arī lidostu uzraugs Māris Gorodcovs atzīst – ar infrastruktūru te viss ir kārtībā – problēma ir tikai lidostas pārvaldībā. No aviācijas viedokļa Tukuma lidosta būtu liels ieguvums, jo lielās lidsabiedrības varētu to norādīt kā rezerves lidlauku. Skrejceļš ir pietiekami garš – 2502 metri, kā nekā būvēts un savulaik lietots kara aviācijas vajadzībām. Liepājā ir 500 metru īsāks. Tāpēc miglas vai kādu citu ķibeļu gadījumā lidmašīnas, kam atteikta nosēšanās Rīgā, lido uz Tallinu, Kauņu vai Viļņu. Tas notiek pietiekami reti, taču degvielas rezerve šādam neplānotam ceļam jāvadā līdzi katrā reisā, un tas ir ļoti dārgi. Kā stāsta Māris Gorodcovs, lidsabiedrība British Airways savulaik pat aprēķināja, ka vienam pasažierim domātā žurnāla pārvadāšana gadā izmaksā 2 miljonus, un tas atšķirībā no degvielas sver gramus, nevis tonnas.
Taču Tukuma lidostas attīstības plānos nav tikai cerēšana uz miglu Rīgā. (Turklāt Rīgā jau uzbūvēta jauna apgaismojuma sistēma.) Jaunajā versijā IVN procedūra tiek veikta iecerei par 5000 lidojumiem gadā. Tas nozīmētu vismaz Ryanair mēroga kompānijas pastāvīgu klātbūtni Tukuma lidlaukā.
Aviācijas eksperts Tālis Linkaits šādas ambīcijas vērtē skeptiski, tās esot pārspīlētas: «Plānotie apjomi ir tādi, it kā te būtu visas Baltijas aviācijas centrs.» Lidostas attīstības process jau no paša sākuma neizskatās gudri menedžēts. Arī pie četriem iedzīvotājiem vajadzēja atrast pieeju, nevis iesaistīties arvien jaunos konfliktos ar viņiem. T. Linkaits piekrīt, ka situācija būtībā absurda – lidosta ir ļoti vērtīgs aktīvs, Rīga tuvu, infrastruktūra uzbūvēta, tehniskie parametri apmierinoši, bet īpašnieki sēž uz šā aktīva un neizmanto. «Šis ir privāts bizness, un jautājums ir tikai par gribēšanu. Ja neviens negribēs un nemācēs te saimniekot, lidlauks vienkārši aizaugs.»
Pie vainas nepareizas piegādes
Šobrīd problemātiskākais aspekts ir lidostai atņemtā licence un esošā līdzīpašnieka K. Soloduhas nokļūšana Latvijas drošības iestāžu melnajos sarakstos. Jāatgādina – daļēji lidosta pieder arī Engures novada pašvaldībai. Tās mērs Gundars Važa spriež – vai nu kāds grib līdzīpašnieku piespiest, lai viņš pa lēto atsakās no savām daļām lidostā, vai arī tur tiešām ir kādas problēmas ar reputāciju un uzticamību Latvijas valstij. Taču drošības iestādes nevienam neatskaitās un savus lēmumus neskaidro. Tikai pa laikam nolej informāciju, un šoreiz tā liecina, ka Soloduha kaut ko ne tā izdarījis ieroču tranzītā, kā arī nepareizajiem klientiem piegādājis nepareizas lidmašīnu detaļas. Vienalga, kā tur bijis patiesībā, pēc G. Važas domām, īpašniekam šobrīd jāizvērtē savu daļu pārdošana. Iecerētā stratēģiskā investora piesaiste lidostai pēc būtības to arī nozīmētu.