Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis izraisījis kārtējo par reformas pieteikumu nodēvēto skandālu – viņa vadībā Augstskolu likumā tiek virzīti grozījumi, kas valsts finansētās augstākās izglītības iestādēs atjaunotu padomju laika divplūsmu sistēmu: latvieši mācītos vienās auditorijās, krievi citās un katrs savā mēlē.
Reformu partijas ierosmei kategorisku nē pateikuši koalīcijas partneri un arī valodas politikas eksperti, jo pretējā gadījumā tiktu pārvilkta svītra jau tā pieticīgajiem integrācijas politikas sasniegumiem. Sajūtot sviluma smaku, R. Ķīļa birojs ir strauji ieslēdzis atpakaļgaitu un paziņojis, ka pie vainas ir ierēdņi un viņi saņems disciplinārsodu.
Ņemot vērā kaut vai preses paziņojumu hronoloģiju, ir grūti noticēt, ka R. Ķīlis nav zinājis, kādi likuma grozījumi ar viņa parakstu tiek virzīti uz valsts sekretāru sanāksmi. Izskatās, ka ministrs gluži vienkārši cenšas pagrūst zem tanka savus padotos, un tas nav vīrišķīgi.
Ierēdņi uzņemas Ķīļa vainu
7. martā ministra birojs preses relīzē ziņo par valsts sekretāru sanāksmē pieteiktajiem grozījumiem, kas vērsti uz plašāku ES valstu valodu lietojumu augstskolās, un citastarp raksta arī šo: «Tāpat likumprojekts paplašina iespēju valsts dibinātajās augstskolās un koledžās īstenot studiju programmas svešvalodās, tajā skaitā svešvalodās, kuras nav Eiropas Savienības oficiālās valodas.» Skandālam attīstoties, ministrs krasi maina savas domas, un 14. martā atkal jau ministra padomnieks Reinis Tukišs, šoreiz aģentūrā LETA, ziņo kaut ko gluži pretēju:
«Lai arī ministram personiski nav pretenziju pret svešvalodu, kas nav Eiropas Savienības valodas, lietošanu Latvijas valsts augstskolu studiju programmās, šis jautājums nekad nav bijis viņa prioritāte. Ministrs konsekventi ir uzsvēris, ka studiju kvalitāti var celt Eiropas Savienības valodu un mācībspēku brīvāka ienākšana Latvijas augstskolās, un pie tā arī pieturēsies.»
Atsaukt diskutablos grozījumus tika solīts vēl pagājušajā nedēļā, taču Valsts kancelejas mājaslapā piektdien nekas tāds nebija redzams. Toties ministrijā uz priekšu tika virzīts solījums par disciplinārlietu. Likuma grozījumu atbildīgā sagatavotāja ir Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietniece augstākās izglītības jomā Inese Stūre, un viņa jau pabrīdināta par nepatikšanām. Būdama ierindas ierēdne, viņa izvairās atzīt sava politiskā priekšnieka liekulību un atbildēt uz jautājumu par dokumenta tapšanas hronoloģiju, kā arī to, vai R. Ķīlis zinājis, pie kā tiek strādāts. Toties viņa Neatkarīgajai apgalvo, ka grozījumu saturs tapis saskaņā ar valdības deklarācijas rīcības plānu. Tas paredzot Latvijas augstākās izglītības atvērtību ārvalstu studentiem. Otrs grozījumu iemesls ir mazāk popularizēts, proti, valsts augstskolās krieviski mācīt nedrīkst, bet privātajās, kaut arī ar zināmiem ierobežojumiem, drīkst. Tas valsti nostāda nevienlīdzīgā konkurencē ar privāto sektoru laikā, kad studējošo skaits arvien samazinās. Filosofiski Augstskolu likuma grozīšanas nepieciešamību I. Stūre skaidro, atsaucoties uz ķīniešu domātāju Laodzi: valstī, kurā ir pārāk daudz aizliegumu, valda nabadzība.
Papildu arguments aizbraukt
Gluži atšķirīgu ainu rāda likumprojekta vērtēšana no nacionālo interešu viedokļa. Šādā gaismā Reformu partijas iniciatīva latviešiem būtu klaji kaitnieciska, un par to satraucies Valsts valodas centrs. Tik ļoti, ka plānojis šo jautājumu aktualizēt Valsts prezidenta līmenī. Valodas kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis stāsta, ka krievu biznesa vēlmes lobējošas vēsmas no Izglītības ministrijas jūtamas jau ilgāku laiku, bet pašreizējā redakcijā virzītie grozījumi novestu pie atgriešanās padomju divplūsmu sistēmā divu līdz četru gadu laikā. Savukārt, ja valsts augstskolās būtu pieejamas budžeta vietas mācībām krievu mēlē, tad krievu tautības vidusskolēniem zustu motivācija apgūt latviešu valodu. Jau šobrīd Latvijas darba vide dalās krievu un latviešu profesijās. Latvieši sacer likumus, bet krievi taisa biznesu. Latvieši sēž muzejos, bet krievi strādā dzelzceļā, ejam uz atsevišķiem teātriem un pat veikaliem. Reformu partijas ierosme šo sabiedrības sašķeltību vairotu. Protams, lielākas problēmas būtu latviešu spārnā, jo pēdējos divdesmit gados aptuveni 60% skolu absolventu nav mācījušies krievu valodu. Toties viņi ir mācījušies angļu un vācu valodu, un, ja uz vietas darbu saprotamā valodā atrast grūti, šis būs vēl viens arguments aizbraukt no valsts. A. Kursītis uzsver, ka šobrīd ir ļoti svarīgi, lai politiķi saprot, kādas būtiskas sekas var izraisīt valodas ierobežojumu atcelšana augstskolās, un to nepieļaut.
Dara to, ko nevajag
Koalīcijas partneri jau apsolījuši, ka atgriešanās pie divvalodības augstskolās netiks pieļauta. Ja arī nepietiks ar likumprojekta nobremzēšanu valdībā, tad tas tiks izdarīts parlamentā. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete stāsta, ka jau koalīcijas padomē ministrijas piedāvātie grozījumi Augstskolu likumā tika atzīti par nevajadzīgiem, nesaprotamiem un nepieļaujamiem. Tomēr ministrs izlēma virzīt tos tālāk, un deputāte netic, ka tas noticis, viņam nezinot: «Mūsu rīcībā, protams, nav dokumenta, kurā Ķīlis ar parakstu apliecinātu, ka vēlas krievu valodu augstskolās. Taču šī ideja jau vismaz pusotru gadu ir manāma ministra izteicienos.»
Jūtot gan politiskajās, gan speciālistu aprindās tik spēcīgu pretestību, tagad esot ieslēgta atpakaļgaita, un tas, pēc I. Druvietes domām, notiek ministra necienīgā veidā. Proti, slēpjoties aiz ierēdņiem. Departamenta direktora vietniece I. Stūre acīmredzot ministru piesedz. Augstskolu likumā rosinātie grozījumi nesaskan ar valsts īstenoto valodas politiku, un nav šaubu, ka tie tiks noraidīti. Taču nepieņemams ir fakts, ka Izglītības ministrijas enerģija tiek veltīta tādam bezcerīgam projektam kā krievu valoda valsts augstskolās laikā, kad neatrisināto akreditācijas problēmu dēļ simtiem studentu draud palikšana bez diplomiem. Ne tikai politiskie sabiedrotie un opozicionāri ir skaļā nemierā ar R. Ķīļa darbu. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības padome pieprasījusi ministra paskaidrojumus, kāpēc viņš nepilda iepriekš slēgto sadarbības memorandu. Arodbiedrība pieļauj arī ministra demisijas pieprasīšanu. R. Ķīlim tas gan nebūs pirmais un koalīcijas stabilitātes vārdā, šķiet, arī ne pēdējais.