Par korupciju pašvaldībās, eiro ieviešanu, Nacionālās bibliotēkas projektu, Rīgas domes vēlēšanām un citām aktualitātēm intervija ar bijušo premjeru, tagad uzņēmēju Māri Gaili.
– Bija, bet pēc tam izgaisa runas, ka jūs būšot Rīgas mēra amata kandidāts no Latvijas Zemnieku savienības (LZS). Cik tajās runās taisnības?
– Jā, bija tāda ideja. Man piezvanīja no LZS daži paziņas un izteica tādu priekšlikumu, izstāstīja dažādus variantus, kādi varētu būt. Es noklausījos un teicu, ka padomāšu, parunāšu ar cilvēkiem, kas zina sabiedrisko domu, kas to pēta. Iespēja šķita interesanta, tādēļ, ka pašlaik tā sauktajā latviešu jeb labējo partiju pusē nav izteiktu līderu, nav praktisku vadītāju. Varētu teikt Sarmīte Ēlerte, taču man šķiet, ka ir daudz cilvēku, kas atsevišķu viņas īpašību dēļ par viņu nebalsos, kaut gan gribētu balsot par labējām partijām. Ja parādītos latviešu pusē pazīstama persona ar praktisku pieredzi, tad varētu apvienot latviešu balsis. Jo daudziem izvēles trūkuma dēļ būs jābalso vai nu par Nilu Ušakovu, vai viņi vispār neies balsot. Es esmu priecīgs, ka man šī grūtā izvēle nav jāveic, jo esmu deklarējies Talsu rajonā un jau zinu, par ko balsošu. Bet Rīgā man arī būtu problēma.
Par savu iespējamo kandidēšanu aprunājos ar ģimeni, pats pārdomāju un nolēmu, ka man to nevajag. Lai gan teorētiski es domāju, ka ar mani saraksta priekšgalā ZZS Rīgā varētu tikt pāri 5%. Tā es uzdrīkstos teikt. Es vēl nebiju paguvis atteikt, kā ziņa par manu iespējamo kandidēšanu noplūda presei un Panorāma to paķēra pastāstīt. Par to dabūju arī savu veco draugu komentārus internetā, kas ir tādi pamatskolas līmeņa cilvēki, kas raksta glupības. Nav sakarīgu kritizētāju interneta vidē.
– Agrāk rakstīja uz sienām tualetē, tagad ir internets.
– Tā diemžēl ir – tāda satura daiļdarbi kā «Gaili, kikerigū! Ak, pietrūka naudas jaunam pasaules braucienam?» Tādā garā. Man vaicāja aģentūra LETA, vai man nav arī citas partijas piedāvājušas pievienoties, uz ko es teicu, ka ne Vatikāna konklāvs, ne arī citas partijas neko nav piedāvājušas, taču, ja piedāvās, es apdomāšu.
Ja godīgi, mani tomēr nevelk politikā. Brīžiem jau man kā vecam kara zirgam, šāviņi kad plīst, gribas mesties iekšā, bet tad atkal šī vēlme noplok.
Mani vairs īsti neinteresē. Ir citi laiki. Ne tāpēc, ka justos vecs, bet laiks ir cits. Es esmu avantūriska tipa cilvēks, kam patīk viss, kas ir jauns, kam patīk būvēt. Deviņdesmitajos gados viss bija jauns. Tagad mēs esam skrūvītes ES mašīnā, un mums lielā mērā pēc Eiropas Savienības noteikumiem jārīkojas. Man šie noteikumi ne pārāk patīk, un es arī negribu tos pildīt.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"