Janvārī beidzas Ingunas Sudrabas astoņu gadu ēra Valsts kontroles (VK) vadībā, un uz trešo termiņu valsts kontrolieri amatā pārvēlēt liedz likums.
Tādējādi likumsakarīgs un esošos politiķus nervus kutinošs jautājums ir, ko visaugstāko reitingu starp amatpersonām baudošā I. Sudraba darīs turpmāk un vai nesabradās jau tā trauslās un plūstošās esošo partiju elektorāta robežas. Gan par nākotnes iecerēm, gan esošās politiskās un valsts pārvaldes vides vērtējumu, gan VK paveikto un nepaveikto, revīzijās iepazīto publiskās pārvaldes seju Neatkarīgās intervija ar I. Sudrabu.
– Ja tikpat kritiski un rūpīgi kā kontrolējamajās iestādēs jūs palūkotos uz savu astoņu gadu VK vadības bilanci, par ko ir lielākais gandarījums un ko neizdevās īstenot?
– Gandarījums ir par to, ka ir izdevies izveidot spēcīgu komandu. Cilvēki VK strādā ar pārliecību, ka viņi grib darīt darbu godīgi, darīt labu savai valstij. Man tas ir būtiski, jo labi darbu var izdarīt tikai tad, ja ir spēcīga komanda un aiz tevis stāv cilvēki, kuriem var uzticēties. Man svarīgākais ir darbinieki, un viņi zina, ka es nekad viņus nenodošu un darīšu visu, lai viņiem radītu labus darba apstākļus, viņus aizsargātu, ja tiek saņemti nepamatoti pārmetumi, draudi. Darbinieki man ir svarīgākā vērtība.
VK revīziju ziņojumos gadu gaitā arvien vairāk audzis VK darba mērogs un dziļums. Centos celt kvalitātes latiņu arvien augstāk, analizēt dziļāk, redzēt lielāku mērogu.
Valsts pārvaldē panākta augstāka grāmatvediskās uzskaites kvalitāte. Būtiskas pārmaiņas ir gan izdevumu, mantas, vērtību uzskaites kvalitātē, gan iestāžu vadītāju izpratnē par to, kāda nozīme ir iekšējās kontroles videi, paļāvībai, ka materiālās vērtības un naudas līdzekļi tiek uzskaitīti likumīgi un godīgi.
Lai arī daudzus gadus par to runājam, nav izdevies panākt to, lai likumdošanā tiktu noteikta iestāžu vadītāju, amatpersonu atbildība ne tikai par to, ka nauda tiek iztērēta likuma ietvaros, bet arī kas par šo naudu panākts. Iesniedzām priekšlikumus likuma grozījumiem, lai, būtu viens kopējs valsts attīstības plāns, kurā noteikti mērķi un sasniedzamie rezultāti, kurā arī pretī tērējamajai naudai ir sasniedzamais rezultāts.
– Uzlabojusies ir tikai grāmatvedība, vai mainījusies arī valsts pārvaldes domāšana, attieksme labas valsts pārvaldes virzienā?
– Visur nav vienādi, bet kopumā, vērtējot valsts pārvaldi, es neteiktu, ka ir kvalitatīva izaugsme izpratnē, kā valsts pārvaldei būtu jāstrādā. Būtisks aspekts ir šī spēja atbildēt par rezultātu, saprast, ka, jebkuru darbu darot, ir jāformulē, kāpēc es to daru, ko ar to gribu sasniegt, jāvar arī izmērīt, kā tas izdarīts. Nedomāju, ka valsts pārvalde profesionalitātes ziņā būtu augusi, drīzāk pēdējos gados tā kritusies.
– Ir versijas par iemesliem?
– Būtisks pavērsiens bija 2002./2003. gadā, kad diezgan daudzi darbinieki, kuri bija ilgstoši strādājuši valsts pārvaldē, aizgāja no tās prom. Daudzi jaunienācēji, tostarp vadošos amatos, bija ar mazu pieredzi, bez pietiekamas kompetences amata mērogam un veidoja ap sevi komandas ar cilvēkiem ar tādu pašu minimālu pieredzi. Tolaik aktuāli bija politiskie uzstādījumi cīņai ar korupciju, kas pats par sevi ir pareizs uzstādījums, bet tas bija pašmērķis.
– Tas bija laiks, kad politikā, valdībā ienāca Einars Repše ar Jauno laiku un pretkorupcijas karogu.
– Jā, bija vēlme par katru cenu nomainīt cilvēku un sabiedrībai parādīt to, ka ierēdņi tiek mainīti. Tas valsts pārvaldei deva zīmi: ja kļūdīsies, tevi tūlīt sodīs, un cilvēki ātri noreaģēja, saprata, ka iniciatīva ir nosodāma, labāk to neizrādīt, neuzņemties atbildību. Valsts pārvaldes vide ļoti izmainījās. Pirmajos VK vadības gados šīs pārmaiņas revīzijās izpaudās kā ļoti izplūdušas nekonkrētas atbildes no valsts iestādēm.
Otrs trieciens valsts pārvaldes profesionalitātei bija vienotās atlīdzības sistēmas ieviešana, kad atbildīgos vadošos valsts pārvaldes amatos esošiem cilvēkiem tika būtiski samazināta atlīdzība. Uzskatu, ka lielu pārmaiņu brīdī valsts ekonomikā nepieciešami ļoti profesionāli, spēcīgi cilvēki, ar pamatīgām zināšanām, bet pieņemtie lēmumi šādu cilvēku piesaisti nestimulēja. Neatbalstu mehānisku atlīdzības palielināšanu – tā ir jāsasaista ar pienākumiem, amata atbildību, kompetenci. Valsts pārvaldē būtu jāpiesaista vairāk profesionālu cilvēku un vienlaikus tā skaitliski jāsamazina.
– Atceros, ka šajā laikā starp jums un premjeru E. Repši valdības sēdēs norisinājās asas diskusijas un drīz pēc tam jūs darbu valsts pārvaldē pametāt. Šos secinājumus jūs balstāt arī uz personisko pieredzi?
– Es nekad nevērtēšu lietas tikai no sava personiskā viedokļa. Ne uz vienu ļaunu prātu neturu un neesmu apvainojusies. Kad aizgāju no Finanšu ministrijas (FM), ieraudzīju, cik daudzi cilvēki ir pametuši šo iestādi. Redzēju attieksmi pret vairākiem maniem kolēģiem FM, to, ar kādām metodēm centās panākt, lai cilvēks atstāj darbu valsts pārvaldē. Saprotu, ka katram vadītājam var būt sava personiskā pozīcija, ar ko viņš vēlas strādāt komandā, bet to var nokārtot normāli, vienoties vai paskaidrot, kāpēc darbinieks neatbilst konkrētām prasībām, un izbeigt darba attiecības, bet nekad neatzīšu metodes, kas ir vērstas uz cilvēku pazemošanu.
– Ik pa laikam VK ziņo par kādiem pārkāpumiem valsts vai pašvaldību iestādēs. Kādās jomās, kāda rakstura pārkāpumi visbiežāk tiek konstatēti? Ir unikāli izgudrojumi, vai arī varam runāt par kādām tendencēm un teju patentētām shēmām?
– Nereti iestādēs nav sakārtota iekšējās kontroles vide, ir nepilnības uzskaitē kā jau minētajā integrācijas aģentūrā, kur absolūti nedarbojās iekšējās kontroles sistēma, darījumus veica viens cilvēks, kuru neviens neuzraudzīja. Otrs trūkums, kas parādās pilnīgi visās revīzijās, ir tas, cik efektīvi funkcijas tiek veiktas, tas, ka valsts politikas dokumentos nav definēti sasniedzami mērķi, bet, ja tie ir definēti, tad tālāk tie neatspoguļojas konkrētos, izmērāmos rādītājos vai arī konkrētie funkciju plāni nav sasaistīti ar politikas dokumentiem mērķu sasniegšanai. Pilnīgi visās revīzijās nākas secināt, ka darbības nav ekonomiskas, efektīvas un virzītas uz mērķu sasniegšanu, par ko vienmēr atgādinām un arī attiecīgus likuma grozījumus virzījām.
– Kas ir šo pārkāpumu vai trūkumu iemesli? Iedzīvošanās kāre, muļķība, nezināšana, neprofesionalitāte, nolaidība?
– Lielākoties salikums no visa minētā. Vienā daļā nav izpratnes, pārliecības par to, ka, kaut ko vadot un organizējot, to vari darīt efektīvi tikai tad, ja zini, ko vēlies sasniegt, māki to noformulēt un orientēt visus uz vienu kopējo mērķi. Daļā tā noteikti ir nezināšana un neprofesionalitāte, citur – nevēlēšanās uzņemties atbildību, vēl ir kādā daļā vēlme realizēt savtīgas intereses, lai viņu darbība nebūtu kontrolējama.
– Ja daudziem darbība valsts pārvaldē nav orientēta uz mērķu sasniegšanu, tā vienkārši ir atsēdēšana?
– Cilvēki strādā daudz, bet jautājums – kāda tam jēga? Tiek pieņemti daudz dažādi politikas dokumenti, taisītas atskaites, pārskati, bet, ja paskatāmies, kā tie pēc tam tiek ieviesti, kas no tiem reāli tiek iedzīvināts, jāsecina, ka daudz darba ir pa tukšo. Varētu ietaupīt daudz resursu, ja izveidotu vienu politikas dokumentu, pēc kura visi koordinēti un saskaņoti strādātu.
Cilvēki ļoti daudz dara, raksta, atskaitās, apkopo informāciju, no kuras jēga ir maza. Viens konkrēts piemērs. FM ik mēnesi vāc informāciju no visām valsts budžeta iestādēm par katru nodarbināto, viņa piemaksām, statusu, vērtējumiem, bet revīzijā secinājām, ka liela daļa šīs informācijas vispār netiek lietota, turklāt liela daļa tās ir kļūdaina. Bet tās sagatavošanā tiek iesaistīti katras iestādes personāldaļu darbinieki, FM darbinieki, kas to apkopo. Tas ir tikai viens no piemēriem. Vispirms vajadzētu izvērtēt, kādu informāciju man vajadzēs, pieņemot kādus konkrētus lēmumus, tad – kā es to informāciju iegūšu, un tikai tad sākt organizēt tās vākšanu.
– Ir bijušas lietas, kad ir sajūta: aiz tā slēpjas kaut kas ļoti nelāgs, bet viss tā sakārtots, ka nevarat pierādīt? Un tad lasām VK pārmetumus par salīdzinošiem sīkumiem, pārsimt latiem uz miljonu fona, nenoteiktām prioritātēm un mērķiem, bet lielas shēmas paliek neatkožamas?
– Varam apgalvot tikai to, ko varam konstatēt un pierādīt. Ja dokumentos nevaram konstatēt konkrētu darbību, neapgalvojam, ka noticis citādi. Ja tiesību akti ir ļāvuši veikt konkrētu darbību, nevaram tās veicējam neko pārmest. Varam runāt drīzāk par to, cik lielā mērā politika orientēta uz sabiedrības interesēm. Piemēram, pirms vairākiem gadiem veicām revīziju izglītības sistēmā. Jā, visas darbības notiek notiek atbilstoši normatīvajiem aktiem, bet sistēma kopumā nenodrošina to, lai mēs lepotos ar Latvijā iegūstamās izglītības kvalitāti.
– Bildāt, ka aizsargājat savus darbiniekus, ja viņi saņem draudus. Ir bijuši tādi gadījumi? Arī jūs kāds ir mēģinājis politiski vai citādi ietekmēt, iebiedēt?
– Es neesmu izjutusi, ka mani kāds mēģinātu politiski ietekmēt. Vienīgi, raugoties uz to, cik no mūsu ieteikumiem, kas tiek virzīti parlamentā, tie paši likumu grozījumi, tiek ņemti vērā, var teikt, ka dažkārt mūsu viedoklis tiek ignorēts. Attiecībā uz darbiniekiem ir bijuši gadījumi, paldies Dievam, ne daudz, kad netiek radīti normāli darba apstākļi. Bija viens gadījums, kad no aizslēgtas telpas VK darbiniekam tika nozagts dators. Ir bijuši nepatīkami gadījumi, ko uzreiz pārrunāju ar iestādes vadību, un vienmēr ir izdevies jautājumus operatīvi sakārtot. Man ir svarīgi, lai darbinieki zina, ka viņi tiek aizstāvēti, ka uz viņiem nevar izdarīt spiedienu vai viņus pazemot.
– Politikas virtuves pārzinātāji prognozē, ka par VK kandidātu notiks politiskais tirgus, ietekmes mērīšana. Kas ir tās sviras, kurās ieinteresēti politiķi? Kā teorētiski kāds negodprātīgs vadītājs tās var izmantot, piemēram, kāda politiskā spēka labā?
– Visus astoņus gadus esam strādājuši, objektīvi analizējot, izvēloties revīzijas tēmas, nekad neesam veikuši kādus pasūtījumus. Darbinieki ir pieraduši strādāt vidē, kad viņi paši vērtē riskus nozarē pēc mūsu apstiprinātas kārtības. Veicot revīziju, darbinieki nekad nav saņēmuši uzdevumu kaut ko ieraudzīt vai noslēpt, vai nepamatoti izcelt. Viņi ir pieraduši strādāt godīgā vidē un ar tīru sirdsapziņu. Ja šī vide mainās, ja tiek doti kādi pasūtījumi, godīgi cilvēki tādā vidē nevar strādāt un viņi nestrādās, neies pret savu sirdsapziņu. Ir iespējams šo vidi izmainīt, bet tad tur būs citi darbinieki.
– Jums ir kāds prasījis viedokli par to, kurš būtu labs nākamais VK vadītājs?
– Nē, nav neviena saruna ne ar vienu bijusi.
– Tostarp, vai no VK esošajiem darbiniekiem kāds būtu spējīgs pārņemt stafeti?
– Nav neviens interesējies.
– Bet redzat, ka kāds no VK to spētu? Jau izskanējis VK darbinieka Aivara Ērgļa vārds.
– Tas bija tādā provokācijas līmenī. Noteikti VK ir darbinieki, kuri var šo darbu darīt, bet negribu nevienu vārdu saukt, lai nerodas kādas spekulācijas vai cilvēkam problēmas.
– Dzirdēts, ka Saeima šogad nevirzīs kandidātu. Strādāsiet, kamēr apstiprinās jauno? Kāds maksimālais termiņš, cik ilgi jūs varētu strādāt pēc termiņa beigām?
– Lai gan amatā tiku ievēlēta decembra nogalē, amata termiņš man beidzas 21. janvārī līdz ar zvēresta nodošanu parlamentā. Iepriekšējais kontrolieris turpina amata pildīšanu, kamēr tiek ievēlēts jauns. Nezinu, cik tas ilgi viss var vilkties, bet tāda ir šīs iestādes vadīšanas specifika – te nav ne vietnieku, ne vietas izpildītāju. Negribu spekulācijas izteikt, ceru, ka visi rīkosies atbildīgi un ievēlēs nākamo valsts kontrolieri.
– Vai tiešām nav nekādas domas kaut vai par turpmākās darbības jomu? Un vai politika varētu būt jūsu interešu objekts?
– Nevaru pateikt, ko tieši darīšu, vien to, kas man ir būtiski, darot darbu – lai tie būtu mēroga darbi ar plašu domāšanu un redzējumu, lai varētu nemitīgi augt, darīt labāk, paplašināt mērogu, celt kvalitātes latiņu. Es nevaru sēdēt rutīnā, atkārtot vienu un to pašu darbību. Plašums, mērogs, radošums man ir būtisks. Nevaru pateikt, tieši ko darīšu, bet skaidrs, ka tā nebūs valsts pārvalde. Arī VK amata specifika uzliek savus ierobežojumus turpmākajai darbībai iestādēs, attiecībā uz kurām VK pieņēmusi lēmumus, bet arī darbs, kas man ir bijis FM valsts sekretāra vietnieka amatā, atbildot par visu budžeta sagatavošanu un izpildi valsts pārvaldē, jau bija maksimālais mērogs, kāds valsts pārvaldē iespējams. Visi pārējie ir daudz šaurāki. Turklāt noteikti nevaru būt valsts pārvaldes sistēmā, kurā, manuprāt, principi ir fundamentāli jāmaina.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
