Krievijas agresija Ukrainā un to pavadošais propagandas karš. Kas mainījies informatīvajās diversijās kopš boļševiku un Gebelsa laikiem? Vai esam gatavi atvairīt naidīgas propagandas uzbrukumus? Saruna ar starptautisko eksperti stratēģiskajā komunikācijā un komunikācijas risku analīzē – Ritu Evu Našenieci.
– Varam teikt, ka pasaule atkal nonākusi aukstā kara fāzē? Ir velkamas paralēles ar periodu no 1945. līdz 1991. gadam?
– Viedoklis, ka pasaule atkal nonākusi aukstā kara fāzē, ir propagandas kods. Tas, ko šobrīd dēvējam par auksto karu, nav aukstais karš, bet attaisnojums bezdarbībai. Politiķi mēģina situāciju iztēlot kā mazāk intensīvu, pielīdzinot to ģeopolitiski iesaldētam stāvoklim, kāds bija pasaulē pēc Otrā pasaules kara. Pilnībā piekrītu Krievijas analītiķes Lilijas Ševcovas* viedoklim, ka atsauce uz auksto karu šajā gadījumā neder. Vienlaikus ar informatīvo karu Krievijas kaimiņos notiek intensīva ģeopolitiskā ekspansija.
– Krievija uzskata, ka savāc atpakaļ tikai impērijai piederošo.
– Impērija ir kā sūklis – bijusi tai nelabvēlīga ģeopolitiska situācija, un tas ir bijis saspiests. Patlaban apstākļi ir mainījušies un sūklis atkal sāk izplesties, mēģinot ieņemt savu sākotnējo formu.
– Mediji izplata viedokli, ka Putins zaudējis veselo saprātu un mēra izjūtu. Jums nešķiet, ka šis viedoklis ir nepamatots? Viņa saprāts ir veidots ļoti racionālā skolā, un tagad to motivē ekspertu komandas aprēķini.
– Putins darbojas tā, kā to darītu jebkurš revanšistiski motivēts impērijas valdnieks, mēģinot atgūt savas (iedomātās) ģeopolitiskās robežas. Tāpēc parādās šīs grandiozās fantasmagorijas par Aļasku un Somiju, kas tikai pirmajā mirklī izklausās pēc murgiem... Taču mitoloģijā, kurā gaismas impērija karo pret tumsas pasauli, šīs fantāzijas ir realitāte. Hitlers arī karoja pret ļaunumu.
– Vai jums kā publicistei un mediju pārzinātājai ir interesanti vērot pašlaik notiekošo?
– Un kādi secinājumi ir jums pašai kā pieredzējušai Atmodas laika žurnālistei?
– Atmiņā nāk Kremļa propagandas karš ar visiem nekrietnajiem paņēmieniem, kurus izjutām uz savas ādas 80. gadu beigās. Tas no vienas puses. No otras – mūsu žurnālistu izmisīgie mēģinājumi paust pasaulei objektīvu informāciju par notiekošo. Zināmā mērā deja vu sajūta... Bet kādi secinājumi ir jums, kura strādājusi bijušās Dienvidslāvijas valstīs?
– Attiecībā uz Latviju man joprojām ir tranzīta sajūta. It kā jau pirms gadiem desmit varējām teikt, ka esam taču sasnieguši visu, ko gribējām – ES,NATO; esam integrējušies visās iespējamajās starptautiskajās struktūrās... Tomēr šī trauksmes izjūta nekad pa īstam nav izzudusi. Bijām liecinieki Čečenijas karam, tad ekspansijai Gruzijā, bet tagad – notiekošajam Ukrainā. Trauksmes izjūta mūs nekad nepamet, jo atrodamies cieši pie sāniem valstij, kura ar katru jaunu paaudzi atražo impērisko sentimentu un aizvainojumu.
Mūsu problēmas informatīvajā telpā lielā mērā ir saistītas ar naivajiem maldiem, kuros attiecībā uz Krieviju dzīvo Rietumi. Vārda brīvības izpratne Rietumu tradīcijā sen jau ir pārkāpusi robežu, kura pilnībā ļauj izmantot medijus efektīvām informatīvajām un psiholoģiskajām operācijām, veiksmīgi izmantojot tos gan kā fonu, gan kā instrumentu.
Ilgi un infantili esam paļāvušies uz pieņēmumu, ka Rietumu atbalsts Baltijai būs maksimāls; ka tie pilnībā sapratīs mūsu bažas un vajadzības.
– Uz to savulaik paļāvās arī Gruzija...
– No sadarbības partneriem ir jāņem viss savām interesēm nepieciešamais, un no savas puses jābūt lojālam pret sadarbības partneri, dodot savu ieguldījumu. Bet valsts, kura nav spējīga sevī atrast eksistences resursu un spēj eksistēt tikai labvēlīgos ģeopolitiskos laika apstākļos, pieslēgta pie donorsistēmām, ir ļoti riskantā situācijā.
– Propagandas tehnoloģijas ir mainījušās vai arī Gebelsa un padomju skolas teorijas vēl arvien strādā perfekti?
– Atbilde ir ietverta jautājumā. Vadošā pasaules propagandas lielvalsts patlaban ir Krievija, kuras mediju vēstījums ir ne tikai masīvs, bet arī stratēģiski veidots. Realitātes komponente šajā vēstījumā nav svarīga. Svarīgs ir mērķis: teritorija un vara.
– Kā nu ne! Tik ilga pieredze – jau no boļševiku laikiem.
– Krievijas mediju darbība ir lieliska dažādu psiholoģisku metožu izmantošanas skola. Neaizmirsīsim, ka Krieviju vada pieredzējis KGB opers, cilvēks ar darba pieredzi specdienestos, tostarp arī Rietumos. Krievijas mediji ir funkcionāla specoperāciju daļa, kurā sadarbojas mediju pārstāvji un specdienesti. Tomēr bija interesanti vērot, ka Ukraina bija gatava veidot arī savas kontrpropagandas operācijas, un, kā redzam, Ukrainā kontrpropagandai resursi atrodas. Ukraiņi ir proaktīvi un veiksmīgi darbojas sociālajos tīklos.
– Turklāt ukraiņi izcili izmanto tādu ieroci, kas nav bijis prioritārs Krievijas smadzeņu skalošanas skolā – proti, humoru un ironiju. Boļševiki vienmēr bliezuši brutāli.
– Ukraiņi māk strādāt ar tām pašām metodēm, kuras izmanto Kremļa propagandisti, un ir iesildījuši roku sociālajos tīklos. Tvitera un feisbuka izmantošana bija sekmīga.
– Ja paskatās Krievijas televīziju brutālo propagandu, jāatzīst, ka ēterā neskan tikai tādi vārdi kā h..., nah... vai bļ... Pārējais viss ir biezā slānī – rupji un bezkaunīgi. Šī brutalitāte jau sāk strādāt pretēji, nekā iecerējuši Kremļa polittehnologi. Tik atklāta nelietība un meli vieno ukraiņu tautu.
– Ukraiņi spējuši kvalitatīvi sagatavoties kontrpropagandai un mobilizēt atbalstītājus. Šis varētu būt Putina specdienestu vadītās propagandas mīnuss – smagnējība. Ja pārmērīgi kaut ko kontrolē, tad tā notiek.
– Polittehnologi zina, kam kalpo. Bet kā izskaidrot to, ka vairākums mediju ražo apzinātus melus?
– Ja šie mediji ir psiholoģiskas operācijas daļa, tad realitāte nav svarīga.
– Miniet kādu mediju tehnoloģijas piemēru?
– Parocīgs ir instruments, kuru savulaik izmantoja arī Ukrainas eksprezidenta Janukoviča kampaņas grupa, kuru veidoja Kremļa deleģēti pīāristi, – temņiku lietošanas metodoloģija [no vārda «tēma», tēmas veidotāji]. Tātad: katru nedēļu atslēgas cilvēks katrā medijā saņem instrukciju ar trim līdz piecām vadošajām līnijām, par ko vajadzētu rakstīt. Citi to nezina un domā, ka pilda savu žurnālista misiju. Tad notiek redakcijas sapulce vai vienkārši individuāla draudzīga saruna, kur šis atslēgas cilvēks neuzbāzīgā, bet mērķtiecīgā veidā, akcentējot saņemtās norādes, dod padomus saviem kolēģiem. Žurnālists netiek psiholoģiski traumēts ar atklātām vadlīnijām.
– Tātad šī ir taktika, bet stratēģija tiek veidota citur, nevis redakcijā.
– Temņikus iedod vairākās redakcijās t.s. atslēgas cilvēkiem, lai vienlaikus izmantotu stratēģu izstrādātās propagandas līnijas. Krievijas izmēra valstī šie temņiki var būt sagatavoti teiksim 30 – 40 nacionālā profila medijiem. Tas nozīmē, ka vienā brīdī viņu vēstījums sinhronizēti parādīsies mediju telpā no dažādām pusēm, un nebūt ne tikai kā politiska ziņa vai komentārs, bet, piemēram, kultūras programmā. Sociālajos tīklos to atbalstīs vebbrigādes – anonīmi cilvēki, kuri tiek iesaistīti komentāru rakstīšanā un saņem par to atalgojumu. Mūsdienu tehnoloģijas spēj ģenerēt vēstījumus un plaši izplatīt tīklā ar t.s. botu** palīdzību. Sociālo tīklu lielās valstīs vai reģionā ir daudz un ir grūti pamanīt, ka šie vēstījumi nāk no vienām un tām pašām vebbrigādēm. Arī Latvijā, uzmanīgi sekojot informatīvajai telpai, varam redzēt pēkšņi uzradušās tēmas, kuras papildus silda sociālie stīkli. Spins jeb spolīte visu laiku virpinās un virpinās tālāk. Sociālajiem tīkliem šis griešanās mehānisms ir lielisks. To var darbināt praktiski bez liekiem izdevumiem. Turklāt vienmēr būs tie, kuri atbalstīs šo spinu pilnīgi nesavtīgi.
– Gebelsam un komunistiem nebija tik efektīva propagandas nesējraķete kā sociālie tīkli. Kādus akcentus šajā mašinērijā ienes internets?
– Interneta iespējas ir iespaidīgas. Tomēr tās nav bezgalīgas, un tam ir arī vājie punkti. Galvenais ir jautājums, ko ar to vēlas panākt, kā ietekmēt sabiedrību? Internetu var izmantot zināmai mobilizācijai, bet jārēķinās, ka tā būs labi redzama. Labi strādājoši specdienesti var pamanīt daudzas lietas. Piemēram, rekrutēšanu varmācīgām darbībām. Un ātri atrast, no kurienes šī vēsts nāk. Vēstījumi internetā pilda arī zināmu brīdinājuma funkciju, ka tūlīt, pēc zaļās gaismas būs dzeltenā un tai sekos sarkanā... Valstīs, kurās ļoti lielu uzmanību pievērš kiberdrošībai, internets var būt smalks siets, ar kura palīdzību ķert gan aktīvistus, gan provokatorus. Internets ir svarīgs instruments, jo rāda, cik lielā mērā kāds process un drošības riska pakāpe ir nobriedusi. Lielākais pluss (un arī mīnuss) ir tas, ka internetu faktiski nekontrolē. Galējā variantā to var slēgt. Domāju, ka Krievija izmantos pamatīgu internetfiltru.
– Kāda izskatās Latvijas informatīvā telpa?
– Manuprāt, Latvijas informatīvajā zonā pastāv trīs klasteri jeb objektu grupas ar noteiktu iezīmju kopu. Varam tos latviski skaisti nodēvēt par ķekariem. Pirmajā ķekarā ir skaidri saskatāms Krievijas informatīvās telpas pagarinājums (ar vai bez lokālā elementa). Tādi pagarinājumi ir lielākoties krieviski rakstošie mediji, bet ieraugāmi arī latviešu plašsaziņas līdzekļos. Kas attiecas uz latviešu medijiem, pagarinājums darbojas uzsildītu tēmu un dažādu aktualitāšu interpretācijas izpratnē. Un šim klasterim ir visstiprākā ietekme. Spilgti tas izpaudās Maidana sākuma un vidus periodā, kad latviešu medijos izteikti dominēja Ukrainas notikumu tulkojums krievu versijā. Nākamā ietekme latviešu informatīvajā telpā veidojas Rietumu vēstījumu ietekmē, bet tā ir vājāka.
– Tagad, lūdzu, izskaidrojiet ar kādu piemēru...
– Piemērs, ziņa, ka prezidents Bērziņš ieteicis atlikt Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizīti Latvijā. Medijā divreiz dzirdu vienu un to pašu stāstu (turklāt dramatiskas mūzikas pavadījumā, kas rada trauksmes sajūtu un dziļas aizdomas, ka ar mani kā skatītāju rupji manipulē). Man stāsta, ka prezidenta lēmums ir ļoti aizskarošs krievvalodīgajiem. Viņi tiek intervēti pie baznīcas, bet neviens trauksmaini nereaģē... Skaidri redzams, ka tās nav viņu būtiskākās bažas. Neskatoties uz to, man atkal stāsta, cik konfrontējošs ir prezidenta lēmums. Fonā skan dramatiski trauksmaini akordi. Turpinu – situācija ar 16. martu. Skatītājam cenšas iestāstīt: ja 16. martā ies gājienā, tam būs plaša un slikta rezonanse starptautiskajos medijos. Skatos ārzemju medijus 16. un 17. martā, arī pēc tam, bet tur šis notikums nav dienas kārtībā. Varbūt mērķis (pieņemu, ka sabiedriskais miers un konflikta prevencija) ir labi domāts, bet tas ir būvēts uz saskrūvētas, patiesībai vāji atbilstošas bāzes.
– Kāds ir izskaidrojums?
– Starptautisko organizāciju un bilaterālo diplomātisko vēstniecību princips potenciālās krīzes reģionā ir darīt visu, lai tikai neizraisītos konflikti. Pasaules reģionālās stabilizācijas pieredze šobrīd, 21. gadsimtā, visbiežāk ir miers iesaldēta konflikta formā, nevis valsts, valodas vai tautas pastāvēšana. Līdz ar to daudzi elementi, kuri dabiski nodrošina valsts pastāvēšanu ilgtermiņā, kļūst apgrūtinoši. Limbo situācijā valsts iznīcina sevi (it kā) mierīgi un lēni – lai neģenerētu Eiropā konfliktu.
– Šī nostāja stimulē Putinu spert nākamo soli, jo neseko nopietna reakcija pret Krievijas agresiju.
– Protams. Tāpēc esmu ļoti uzmanīga pret dažādiem Latvijas viedokļu paudējiem, kurus mediji izmanto. Vienmēr jautāju sev, kurā realitātē tie eksistē? No Rietumu klastera radikālā spārna varam gaidīt, ka pirms nākamajām vēlēšanām vienā latviešu mediju daļā tieši vai netieši aģitēs par Saskaņas centra iekļūšanu valdībā. Un nebūt tāpēc, ka kāds ir saistīts ar Kremli. Bet tādēļ, ka viedokļu paudēji ir inkorporēti Rietumu drošības izpratnē, t.i., miers par katru cenu. Bet ir arī labā ziņa. Ir jāizmanto Rietumu vēstījuma otrā daļa, kas vēršas pret Putina imperiālistisko agresiju. Ir lieliska analītiska informācija un vienkārši informācija, ko būtu vērtīgi saņemt Latvijas lasītājam. Prasmīgi izmantots, Rietumu informācijas ķekars veiksmīgi var pārklāties ar mūsu interesēm. Bet ir jābūt skaidrībā arī par citiem vēstījumiem. Piemēram, par pašnāvniecisko ideju masveidā naturalizēt nepilsoņus. Šādā veidā mēs neatgriezeniski izjaucam Latvijas jau iedragāto elektorālo līdzsvaru un dekonstruējam savu valsti.
– Un trešais klasteris jeb ķekars? Kā informatīvā ietekme veidojas tajā?
– Trešo ķekaru nosacīti varam dēvēt par tradicionālo valstisko vērtību ķekaru. Interesanti, ka tajā spēcīgi augošs ir internacionāls sentiments. Pēc būtības tas ir tautu draudzības ķekars. Tajā pastāv simpātijas pret Krievijas disidentūru un Ukrainas jauno varu. Iepriekš domāju, ka šis ir visvājākais, iznīkstošais ķekariņš, bet notikumi Ukrainā parādīja, ka tā nemaz nav un tam ir potenciāls. Par to liecina arī sociālie tīkli, kur parādās karsta informācija, memorandi, viedokļi no cilvēkiem Krievijā, Ukrainā, Gruzijā, Rietumos, un redzu, cik viegli un ātri atjaunojas vēlme sadarboties agresīvu totalitāru draudu ietekmē.
– Kas visvairāk apdraud Latviju – tās politika; sabiedroto attieksme vai Krievijas iespējamā agresija?
– Skaidrs, ka Krieviju mainīt nespējam... Ja kādam šķiet, ka viņš var izgriezt mēli, lai kļūtu klusāks, vai amputēt kājas, lai būtu zemāks par Putinu, – tas neko nelīdzēs. Nevajag tērēt enerģiju bezjēdzīgām lietām. Savukārt, ja runājam par Rietumu sabiedrotajiem, tad būtiska ir pastāvīga viedokļu paušana gan Rietumos, gan kontaktos ar ārvalstu ietekmes aģentiem, tai skaitā diplomātiem Latvijā. Uz vēstniecībām jāiet kā uz darbu. Tas nozīmē, ka jābūt skaidram pretvēstījumam plus spēcīgiem kontrargumentiem. Vēstniecība ir informācijas vākšanas un daļēji arī analīzes organizācija, kura nodod šo viedokli savai valstij. Ikvienam politiķim ir cītīgi jāstrādā, un tas nav tikai Latvijas Ārlietu ministrijas pienākums.
Pieņemu, ka par Latviju ir radies priekšstats, ka te ir resurss, kas gatavs klusi pašiznīcināties. Savukārt krievi ir sevi pozicionējuši kā tos, kurus nekad nevajag kaitināt. Kremliskais resurss tiek uzskatīts par bīstamu, agresīvu trigeri, kamēr latvieši pozicionējas kā tie, kuri nav gatavi skaidrai ģeopolitiskai izvēlei, ir viegli iebaidāmi un manipulējami. Pēc šādiem priekšstatiem tiek veidots starptautiskais scenārijs. Paturēsim prātā, ka Latvijas valstij ir krietni mazāks cilvēkresurss nekā ukraiņiem, kuri līdz beidzamajam aizstāvēs savu hatu. Savukārt mūsu potenciāls, kurš spētu veidot pretstāvi impēriskajai agresijai valsts iekšienē, jau ir aizplūdis uz ārzemēm vai pamatīgi novājināts. Mēs JAU esam parādījuši sevi kā nāciju, kura neaizstāvas, bet atkāpjas, kas var radīt jautājumu: vai mēs vispār esam pierādījuši sevi kā nāciju? Ukrainas krīze ir piemērots brīdis, lai noskaidrotu savu izvēli pret vai par labu Krievijas impēriskajam revanšismam. Putins Ukrainā ies tik tālu, cik viņam ļaus. Arī Latvijā viņš ies tik tālu, cik mēs to viņam ļausim.
* Lilija Švecova – Maskavas Karnegi centra vecākā zinātniskā līdzstrādniece.
** Boti – automatizēti vai pusautomatizēti rīki, kas nodarbojas ar atkārtojamiem un regulāriem uzdevumiem.