Intervija ar Latvijas Republikas aizsardzības ministru Arti Pabriku (Vienotība): par apdraudējumu no Krievijas puses, par topošajiem karavīriem, kas ir aptaukojušies, un par filmu nozares patriotisko piesitienu.
– Kā vērtējat Sīrijas krīzi un rietumvalstu mēģinājumus to risināt? Un kāda būs Latvijas iesaiste šajā konfliktā, ja ASV tomēr izlems uzbrukt Sīrijai?
– Asins izliešana Sīrijā ir ne tikai rietumvalstu, bet visas starptautiskās sabiedrības sāpe un atbildība. Jau vairāk nekā 2,5 gadu garumā nav izdevies panākt situācijas uzlabošanos, galvenokārt tāpēc, ka līdz šim piedāvātajiem pasākumiem nav piekritusi Krievija un Ķīna. Izskatās, ka Krievijas interesēs ir parādīt rietumvalstis iespējami sliktākā gaismā, taču vēlos norādīt, ka asins izliešana un pilsoņu karš tikpat labi ir arī Krievijas atbildība. Kopumā es esmu skeptisks pret ierobežotu militāru intervenci Sīrijā, kāda tā tiek piedāvāta šobrīd, jo šaubos, vai tā palīdzēs apstādināt pilsoņu karu, taču lūkosim, kā situācija attīstīsies tālāk. Šobrīd es neredzu veidu, kā Latvija varētu iesaistīties, taču, ja Sīrijas krīzes rezultātā notiks uzbrukums kādai no Eiropas Savienības vai NATO dalībvalstīm, tad būsim solidāri.
– Jūs nesen izteicāties, ka «cilvēku pārliecība, ka no Krievijas nav jābaidās, nav pamatota». Tas nozīmē, ka mums, esot gan NATO, gan ES, tomēr ir jābaidās no Krievijas?
– Precizēsim: mums jābūt piesardzīgiem. Militārie draudi gan ir niecīgi, taču arī šo niecīgo varbūtības procentu nedrīkst palielināt. Turklāt ir arī citi draudi, piemēram, maigās varas ietekme. Krievija nebūt nav pati demokrātiskākā valsts, un mums vienmēr jāatceras, ka tā atrodas kaimiņos. Mēs vērojam, kā uzvedas Krievija, un šie vērojumi mūs dara piesardzīgus. Krievija, salīdzinot ar Baltijas valstīm, militārajā ziņā ir milzis: tā savām militārajām vajadzībām tērē vairāk nekā 4% no IKP. Mūsu valstī aizsardzības vajadzībām tiek piešķirts nepilns viens procents no IKP, Igaunijā – divi procenti. Ja nebūsim gana uzmanīgi un ja atbilstoši nenovērtēsim situāciju, būs tā, kā nereti sanāk vieglprātīgam saimniekam, kurš atstāj vaļā mājas durvis un pēc tam brīnās, ka pa tām iekļuvis zaglis un nolaupījis no plauktiņa dārglietas, kuras mētājušās acu priekšā... Taču – vēlreiz atkārtoju – militāri draudi ir maz iespējami, ja vien mēs paši pildām savus pienākumus.
– Jūs domājat mūsu dalību NATO un mūsu karavīru misijas Afganistānā un Mali? Vietēji pacifisti gan nav sajūsmā par šādām darbībām, kurās viegli saskatīt ne tikai iejaukšanos šo valstu lietās, bet arī okupācijas pazīmes.
– Redzat, mazai valstij ir svarīgi būt redzamai starptautiskā sadarbībā – vai nu tā ir diplomātiskā, ekonomiskā vai militārā sadarbība. Pirmām kārtām šāda aktivitāte mūs padara redzamus, ļauj mums ietekmēt procesus, otrām kārtām – tas dod mums iespējas veidot sadarbības iemaņas ar citām valstīm. Ja mēs gribam sagaidīt palīdzību no citiem, mums jāzina, kā ar viņiem kopā strādāt. Ja mēs piedalāmies starptautiskajās operācijās, mums ir daudz lielāka iespēja, esot aktīviem spēlētājiem pasaulē, sagaidīt atbalstu tad, kad tas mums būs nepieciešams. Neitrālās vai izolētās valstis – tās ar savām problēmām ir spiestas tikt galā pašas, līdz ar to es jūsu nosauktajiem pacifistiem vēlētos atgādināt divas lietas. Pirmkārt – varbūt emocionāli, tomēr, manuprāt, pareizi – katram cilvēkam, kas ir pacifists, blakus ir jābūt kādam citam, kurš ir gatavs atdot dzīvību, lai tas pirmais varētu īstenot savu pacifismu. Otrkārt, ja jau tik daudzi grib būt pacifisti un nepiedalīties starptautiskajās operācijās, tad, lūdzu, lai valdība aizsardzības jomai dod piecus, sešus vai pat septiņus procentus no IKP. Tad mēs būsim gatavi daudz ko darīt šeit, uz vietas, neplānojot savu sadarbību ar partneriem. Bet diez vai tie, kuri tagad kliedz, ka aizsardzībai jau tāpat ir liels budžets, būs gatavi maksāt piecas vai sešas reizes vairāk.
– Ko dos tas budžeta palielinājums, ja nebūs to, kas apgūst šo budžetu? Jūs pats nesen teicāt, ka «karavīru var pietrūkt, jo jaunieši ir aptaukojušies».
– Karavīru mums varētu pietrūkt vismaz trīs iemeslu dēļ. Viens – bet domāju, ka tuvākajā laikā tas nedraud – ir patriotisma trūkums. Nesen atgriezos no Zemessardzes (ZS) štāba, kur atzīmējām ZS dibināšanas 22. gadskārtu (ZS tika nodibināta tūdaļ pēc Maskavas puča likvidācijas). Uz ZS nāk jaunieši, un mums viņiem jādod iespējas darboties. Viņi atnāk un saka – mēs gribam būt jaunsardzē vai ZS, un mēs viņiem nevaram pateikt: zini, draudziņ, naudas mums nav, formastērpa tev nebūs, tāpēc pasēdi un paklausies lekciju. Viņi grib kaut ko darīt, un mums jānodrošina šīs iespējas. Otrs iemesls – demogrāfija. Jauniešu skaits samazinās, tāpēc sarūk arī izvēles iespējas, un slimību skaits samazina šo skaitu vēl dramatiskāk. Veselības aina nav pārāk iepriecinoša. Mēs gan neesam galvenā ministrija, kam ar to jānodarbojas, bet mums ir kaut kādi trauksmes signāli, ko mēs darām zināmu arī sabiedrībai. Mēs pirmie saskaramies ar šīm problēmām, jo jaunieši tiek stingri pārbaudīt pirms dienesta uzsākšanas. Veselības problēmas lielā mērā saistītas ar mazkustīgo dzīvesveidu – mūsu pavēlnieks ir dators, un mēs vairs nemākam socializēties. Vēl viens svarīgs aspekts – pārtika. Bet tā nav tikai valdības vai valsts atbildība, tā ir arī ģimenes un sabiedrības izpratne par to. Tas nav jautājums par bagātību vai nabadzību, tas ir jautājums par to, kā mēs izturamies pret saviem bērniem – vai aizvedam pie zobārsta, vai iedodam viņiem brokastis, nevis 50 santīmus, kurus viņi visbiežāk iztērēs čipsos, vai dodam viņiem ūdeni vai bērzu sulu, nevis kolu.
– Jūsu partijas biedrene Ingrīda Circene taču ir veselības ministre – varat taču sadarboties veselības jomā.
– Veselības ministrijai ir daudz citu svarīgu jautājumu, ne tikai prevencija. Tā jārealizē mums visiem kopā. Diemžēl mēs visi pieņemamies svarā, un modernā sabiedrība, ja var tā izteikties, ir treknāka par iepriekšējām paaudzēm.
– Tomēr atgriezīsimies pie apdraudējumiem. Kāds ir Latvijas kibertelpas apdraudējums?
– Krievija ir laidusi klajā paziņojumu, ka kibertelpa ir nākotnes kara un militārās ofensīvas vieta. Līdz ar to Krievija tāpat kā daudzas citas valstis šo telpu aizvien efektīvāk izmanto. Un ir skaidrs, ka tas ir viens no nopietnākajiem izaicinājumiem arī mūsu militārajā plānošanā, jo bez tradicionālajiem draudiem ir zināmi vēl trīs apdraudējumi, un tie ir: pirmkārt, ekonomiskie draudi, otrkārt, informācijas kara draudi, kuros ietilpst maigā vara, treškārt, kibertelpa. Visas valstis to ņem vērā, un arī mums tas jādara. Tāpēc pirmkārt jāveido kiberzemessardze. Mēs patlaban veidojam kiberrotu, aicinām dienestā brīvprātīgos kiberekspertus, datoru speciālistus. Ja jauniešiem patīk sēdēt pie datora, tad tas ir jāizmanto. Aizsardzības ministrija ir pārņēmusi sfēru, kas atbild par drošību, un uzbrukumi kibertelpā notiek katru dienu. Mums jāsaprot, ka uzbrucēji arvien kļūs gudrāki, nesot aizvien lielāku ekonomisko un politisko ļaunumu.
– 2007. gadā Tallinā pēc tā dēvētā bronzas Aļošas pieminekļa pārvietošanas sākās intensīvi uzbrukumi Igaunijas kibertelpai. Tas tiešām bija milzīgs ļaunums.
– Tas bija viens no iemesliem, kā dēļ Igaunija veiksmīgi nodibināja kibercentru Tallinā. Igauņi «Aļošas notikumu» pavērsa no negatīvā uz pozitīvo.
– Latvijā nav tāda kibercentra?
– Mēs plānojam izveidot NATO izcilības centru stratēģiskās komunikācijas jautājumos, ar šo ideju strādājam jau pusotru gadu. Tā izveidei esam pieprasījuši līdzekļus.
– Jūs pieminējāt maigo varu. Kā tā izpaužas, un kā to neitralizēt?
– Maigā vara, no politoloģijas viedokļa raugoties, ietver sevī trīs komponentus. Tā ir kultūras ietekme, tā ir politiskās sistēmas ietekme un ārpolitika. Ja runājam par trim maigās varas aspektiem, tad, pirmkārt, jāsaprot, kur mēs redzam šo draudus; otrkārt, mums jāredz, cik paši esam spējīgi palielināt, pastiprināt maigo varu. Jebkurā valstī ir maigās varas apdraudējums un ir maigās varas ekspansijas iespējas. Viennozīmīgi vislabākais maigās varas pārstāvis austrumu virzienā mums ir Raimonds Pauls. Viņš ir Latvijas maigās varas aģents, viņš zina, kā to lietu darīt. Tajā pašā laikā, apzinoties maigās varas apdraudējumus, lūkojam no otras puses: mums ir uzceltas koncertzāles, bet tām var nebūt piepildījuma, un tad to rada valstis, kuras ir deklarējušas šeit pastiprināt maigo varu. Mēs esam pietiekami neapdomīgi: mēs nespējam nodrošināt ar pieņemamu repertuāru. Un, piemēram, filmas: nupat pienāca ziņa no Igaunijas Aizsardzības ministrijas, ka tā dod filmu fondam 420 000 eiro vēsturiskas filmas uzņemšanai. Tas ir nopietns pieteikums. Filma, cik es zinu, sauksies "1944. gads" – par padomju armijas iebrukumu Igaunijas teritorijā. Es varētu tikai sapņot par tādām iespējām, ka mūsu Aizsardzības ministrija sniegtu šādu atbalstu filmu vai kultūras industrijai. Nauda, kas Igaunijā aiziet šādai filmai, manuprāt, ļoti labi iekļaujas viņu divos procentos no IKP, jo valsts aizsardzība ir ne tikai ieroči – tā ir arī patriotiskā audzināšana, valstiskuma apzināšana, vēstures mācīšana. Manuprāt, naudas sadalījums kino nozarei šobrīd ir neadekvāts: cenšoties palīdzēt visiem projektiem, katram iedod pa desmit tūkstošiem latu, bet palīdzēts īsti nav nevienam.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
