Pēc neatkarības atgūšanas un vīzu režīma atcelšanas, kad tika atvērtas robežas un Latvijas ļaudis sāka regulāri ceļot uz lielajām ES valstīm, praktiski visus Latvijas ceļotājus šokēja veikalu cenu atšķirības šeit un tur.
Bija laiks, kad Vācijas supermārketos cenas bija gandrīz vai divas reizes zemākas nekā Rīgas supermārketos. Tolaik kļuva populāra, tagad jau piemirsta, ļoti politnekorekta anekdote: «Armēņu radio uzdod jautājumu: «Kāpēc Rīgas supermārketos cenas ir divas reizes augstākas nekā Vācijas supermārketos?» Zimbabves radio atbild: «Bet padomājiet, par ko jūs lūdzaties savā himnā, dziedot «Dievs, svētī Latviju, mūs dārgo tēviju». Tas Kungs vienkārši ir uzklausījis jūsu lūgsnas. Ja nākamos divdesmit gadus jūs dziedāsiet: «Dievs, svētī Latviju, mūs lēto tēviju», tad ar laiku cenas Rīgas supermārketos kļūs divreiz zemākas nekā Vācijā.»
Mūsdienās atšķirības tik lielas vairs nav, bet joprojām, kad Latvijas jaunieši pirmo reizi apmeklē kādu Vācijas supermārketu (piemēram A10), tad, atbraukuši uz Latviju, viņi ir patiesā šokā par neparasto dārdzību Latvijas supermārketos.
Iemesls ir vienkāršs. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tika izveidots tirdzniecības attīstībai ļoti labestīgs režīms, kura mērķis bija palielināt pakalpojumu nozaru īpatsvaru ekonomikā. Latvijai atgūstot neatkarību, ekonomikas balsts bija rūpniecība un lauksaimniecība. Pakalpojumu nozaru svars tautsaimniecībā bija neliels. Latvijā apzināti tika izveidota protekcionisma sistēma, lai veicinātu tirdzniecību. Ilgstoši rūpniecības uzņēmumiem un pat vairumtirdzniecības bāzēm bija ar likumu noteikts aizliegums pārdot preces fiziskām personām. Valsts noteica obligātu starpniecību starp ražotāju un pircēju utt. Likumdošanas nosacījumi veicināja tirdzniecības attīstību, izveidojās supermārketu tīkli, un Eiropas līmenim atbilstoša preču izvēle mūsdienās jau ir pieejama ikvienā mazpilsētā.
Liela blakne no protekcionisma par labu tirdzniecības nozarei bija Latvijā atļautā pilnīgā brīvība tirgotājam noteikt jebkādu cenu tirgojamajām precēm. Latvijā (ar nedaudziem izņēmumiem) mazumtirdzniecības cenu tirgotājs nosaka pilnīgi brīvi. Latvijā nav likumdošanas (vai nozares uzņēmumu brīvprātīgi pieņemtu) ierobežojumu.
Šādu brīvību daudzi izmanto ļaunprātīgi. Kad neapmierinātie tirdzniecības uzņēmumu darbinieki medijiem noplūdina preču pavadzīmju kopijas, tad atklājas, ka lupatas, kuras no Ķīnas tiek piegādātas par cenu starp vienu un diviem eiro, Rīgas centra smalkākajos veikalos tiek pārdotas, apgalvojot, ka veikalā ir milzīgas atlaides, par 19,99. Liela daļa Latvijas pircēju ar to jau ir samierinājušies un uzskata to par normālu biznesa praksi.
Milzīgās un nekādi neregulētās tirdzniecības atlaides Latvijā faktiski iznīcināja konkurenci starp ražotājiem. Ir piemēri, kad Latvijas ražotājs savu produkciju vairumā pārdod lētāk par Lietuvas konkurentu, bet kādā lielveikalu tīklā Lietuvas ražotāja preces cena ilgstoši bija daudz lētāka nekā Latvijas ražotāja preces cena. Tā kā tirdzniecības uzņēmumiem ir pilnīga brīvība noteikt jebkuru tirdzniecības atlaidi un jebkuru cenu, tad tirgotājs var mierīgi atbalstīt mazāk efektīvu ražotāju. Konfidenciālie līgumi aizsargā lielveikalu piekopto neefektīvo ražotāju protekcionismu. Bija laiks, kad konkurencē Latvijas lielveikalu plauktos uzvarēja nevis tie, kas ražoja kvalitatīvāk un lētāk, bet tie, kas visvairāk motivēja lielveikalu vadību.
Taču tā nav vienīgā problēma. Savulaik Tirgotāju asociācija publiskoja faktus par to, ka lielo tirdzniecības tīklu lielveikalu mazumcenas bija mazākas par attiecīgās preces oficiālo vairumcenu, kāda tika noteikta mazajiem veikaliem. Visticamāk, šādi atsedzās vienošanās starp noteiktu preču grupu vairumtirgotājiem un lielajiem tirdzniecības tīkliem iznicināt jebkādu vietējo tirgotāju konkurenci.
Pašreizējā Latvijas tirdzniecības sistēma ir visai kropla. Esošajā tirdzniecības sistēmā ir nostabilizējušies divi dominējošie tirdzniecības tīkli, kas nav uzveicami citiem tirgotājiem. Tirdzniecības sistēma neveicina konkurenci starp ražotājiem, bet veicina koruptīvu saišu izveidi starp lieltirgotājiem un preču vairumtirgotājiem. Esošā tirdzniecības sistēma būtu jāmaina, bet, tā kā gan pircēji, gan politiķi ar to ir saraduši, tad pārmaiņas neviens neuzsāk.
Līdz ar to nozari sakustināt var tikai nozīmīgas izmaiņas - Latvijā ienākot kādam lielam ES valstu tirdzniecības tīklam. Šāda ienākšana sakustinās tirgu un aizsāks konkurenci starp tirdzniecības tīkliem, radot cerības Latvijas tirdzniecības sistēmai kļūt taisnīgākai. Tas Latvijas pircējiem var nākt tikai par labu.
Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju nav jābaidās no vēl kāda tirdzniecības tīkla ienākšanas. Par to ir jābaidās jau esošo lielo tirdzniecības tīklu īpašniekiem.
Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju nav jābaidās no iespējamās Lidl tirdzniecības tīkla ienākšanas. Lidl Latvijā jau ir ienācis. Daļa no Latvijas dienvidu daļas iedzīvotājiem jau regulāri iepērk ilgtermiņā uzglabājamu pārtiku Lietuvas Lidl tīkla veikalos. Ja Lidl ienāks Latvijā, tad tos labumus, kurus pašlaik bauda tikai Lietuvas pierobežā dzīvojošie, iegūs arī Latvijas lielo pilsētu iedzīvotāji.