Latvijā: Nācijas bīstamā psihoterapija
 
Latvijā

Nācijas bīstamā psihoterapija

 
F64

«Ir darbi par spēcīgām personībām, kurām grūtībās pietiek spēka atrisināt situācijas ar veiksmīgu rezultātu, dot labumu viņiem pašiem un cilvēkiem apkārt. Tādi darbi būtu liekami vaimanu pasakas Kaķīša dzirnaviņas vietā, jo tas nav karaļa uzdevums – orientēties uz vājāko un raudošo,» drosmīgi deklarē profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Gunta Ancāne, savus uzskatus paužot izdevumā Kas Jauns Avīze.

Kārlis Skalbe, kura ģeniālo pasaku Kaķīša dzirnaviņas profesore izsmērē pa sienām, nav vienīgais latviešu klasiķis, kam tiek ierādīta īstā vieta nūģu un vaimanātāju pūlī. Tur bezcerīgi klīst Sudrabu Edžus ar Dullo Dauku, kuru autors esot pazemojis, nosaukdams par Dullo, tur neizpratnē maldās Plūdons, kas savam Atraitnes dēlam - Ancānesprāt - piedēvējis atkarīgas un divdabīgas personas struktūru. Un nerunāsim nemaz par Jāni Poruku, Regīnu Ezeru, Rūdolfu Blaumani, Jāni Jaunsudrabiņu vai Raini - viņi visi ir lūzerliteratūras autori bez pozitīvajiem varoņiem, bez betmeniem un rokijiem balboa, bez cietajiem riekstiem un mīkstajām mellenēm. Un pat Lāčplēsis ir tāds - nekāds, un vispār - Sprīdītis ir īsts pāķis, jo viņš (pilnīgs idiots!) atgriežas mājās! Tā taču nav nekāda vērtība - atgriezties mājās, uzskata profesore.

Uzskati var būt dažādi. Un nodēvēt latviešu literatūras tēlus par bezcerīgiem un nevarīgiem - tas ļauts ikvienā, pat mūsu sabiedrībā, bet slimīgi ņirgāties par latviešu literatūru - tas nu nav obligāti pat katedru un klīniku vadītājiem... Profesores vērtējums īpaši koncentrējas uz tā dēvētās obligātās literatūras sarakstu, kas esot ieviests vispārizglītojošajās skolās. Kāpēc esot? Tāpēc, ka tas nav obligāts, un tāpēc, ka ne visās. Jēdziens «obligāts» iedveš vieglu pretīgumu, jo nāk no tikpat obligātās pagātnes. Saprātīgākajās skolās latviešu literatūras skolotāji nav obligātuma aizstāvji. Tomēr viņi ar savām prasmēm mēģina skolēnos ielikt interesi par Poruku, Blaumani, Skalbi, Raini... Par mūsdienu rakstniekiem un dzejniekiem. Par pērlēm, kas rodamas latviešu literatūrā. Un tad - kopīgās pārrunās un diskusijās, un gudru skolotāju nākotnes redzējumos - rodas saraksts ar darbiem, kurus VAJADZĒTU izlasīt. Jo tajos ir atrodamas tieši tās morālās norādes, par kurām profesore tik nicīgi izteicās, bet kas ir absolūti nepieciešamas Cilvēka (jā, ar lielo burtu, tāpēc piedodiet manu patosu) audzināšanā.

Iespējams, nebūtu vērts pievērst uzmanību kādu profesoru apšaubāmiem un utilitāriem spriedelējumiem par literatūru, kuras struktūra nekad nav iekļāvusies izglītības palīglīdzekļu ietvarā. Literatūra nevar kalpot par burvja nūjiņu «jaunā sabiedrības locekļa audzināšanā», kuru iepriekšminētā profesore, protams, redz kā pārtikušu, veiksmīgu, drosmīgu un gana nekaunīgu sārtvaidzi, kam nav nekāda sakara ar nožēlojamo, vārgo Cibiņu, daudzcietušo Balto Kaķīti vai horizontu meklēt aizgājušo - skaidrs, ka pamuļķo - Dullo Dauku. Jā, varētu nepievērst uzmanību profesores īpatnējo uzskatu paudumiem, ja vien tie nebūtu pietiekami bīstami. Turklāt bīstami ne vien tajā aspektā, ka publiski tiek noniecinātas latviešu literatūras vērtības, tādējādi mēģinot pazemināt nācijas jau tā ne visai augsto pašapziņu, bet arī tajā, ka tiek uzsvērts: līdzjūtība un sirds siltums ir marginālas parādības, no tām jāatbrīvojas, jūtīgums un ievainojamība ir vārguļu darīšana - ellē tos mīkstmiešus! Skaidri pateikts: skolās jāaudzina nejūtīgi un cietpauraini monstri, kuru galvenā vērtība ir pārākums pār vārguļiem. Bet varbūt tās ir jaunās, reformētās izglītības gluži svaigās nostādnes, un es te lieki «cepos»?

Psihoterapijai tuvā profesore Ancāne rosina «obligātās literatūras» sarakstā iekļaut varoņstāstus, taču nenosauc nevienu konkrēti. Acīmredzot latviešu literatūrā tādu nav. Tad varbūt profesore varētu aicināt literātus pieķerties varoņstāstu štancēšanai? Vispirms pragmatiski noteikt rāmjus, kādos jāiekļaujas didaktiskajam mācību materiālam, pēc tam to apaudzēt ar varoņtēla miesu. Valstiskais pasūtījums noteikti taptu dāsni apmaksāts. Nekādus Cibiņus, Daukas un Kaķīšus. Tikai varoņus, varoņus un... varoņus. Pēc laika ne tikai skolēni būs psihoterapeitiski izārstēti no literārās vārgulības, bet arī visa nācija. Tikai literatūras vairs nebūs. Bet kuru gan tas interesēs?



 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers