Bīstamais randiņš
Nezinu, vai Latvijas izklaides industrijas vērtētāju miskastē atradīsies vēl kaut kas tikpat derdzīgs, bezgaumīgs un atbaidošs kā Laimas Vaikules festivāls Rendez Vous, kas nule notika Jūrmalā. Vēl baisāks, šķiet, bija tikai Jaunais vilnis, no kura kopīgiem spēkiem laimīgi esam tikuši vaļā.
Katrā ziņā - lasot komentārus par šo kūrortam tipisko pasākumu, nākas secināt, ka nekas grandiozāks Latvijas vasarā nav noticis, jo pilnīgi visiem ir ko teikt par Laimas kleitām, dziesmām, viesiem un sponsoriem. Tas nozīmē: visi ar pārcilvēcisku piespiešanos (nu, riebjas taču, bet jāskatās!) ir vērojuši šo pasākumu, tāpēc nu spēj objektīvi un analītiski vērtēt Laimas randiņu - gan politiskā, gan muzikālā šķērsgriezumā. Nu, gluži kā ar Eirovīziju: neviens neskatās, bet visi zina par visiem pilnīgi visu.
Man Laimas pasākums būtu aizčalojis garām kā trokšņaina ballīte, kurā dažādu apstākļu dēļ nepiedalos. Ja vien sejugrāmatā nebūtu izlasījusi mūziķa Kārļa Lāča sāpi (saglabāšu autora rakstības stilu): «Pagājušo nedēļ Latvijā bija 2 balagāni. Visi visu skatījās un izplūda garos spriedelējumos. Abos gadījumos visu nosaka pēc iespējas lielāka auditorija un tur muļķīgi censties spriedelēt, cik kura dziesma ir banāla. Tur jāpiepluso vēl citi bonusi kā scenārijs, harizma, tv režisors, skaņa, aktiermeistarība, gaisma, scenogrāfija, video, dejotprasme utt. Un tāpēc tas ir gluži neiespējami vērtēt kā banālas mūzikas kaut cik labu atskaņojumu:) Kristīnes Opolais un Laimas duets bija vienk briesmīgs banalitātes un sliktas gaumes paraugs, bet tāpēc jau mēs nesāksim apšaubīt abu dziedātāju spējas un talantu. Viss gandrīz vienmēr ir kompromiss, un tā tas ir bijis un paliks. Tādas manas domas par šo... un koros tieši tas pats... tā arēna un televīzijas prasa savu.... ja gribas mākslu, tad var iet uz teātri, koncertiem, izstādēm, kur tā iespēja kko lieliskāku baudīt ir daudz lielāka... ja paveicās:).»
Pēc tik pamatīgas reklāmas noskatījos Laimas Vaikules un Kristīnes Opolais duetu. Nu, banalitātes tajā nesaskatīju, jo Raimonda Paula dziesma Balta saule nevar būt banāla pēc definīcijas. Taču bija absolūta tonālā nesavienojamība, līdz ar to šis izpildījums nebija duets, bet divu atsevišķu dziedātāju priekšnesums, kas negāja kopā nekādā vīzē. Iespējams, gribējās, lai sanāktu kā Monseratai Kabaljē un Fredijam Merkūrijam, dziedot slaveno Barcelona, taču... Nesanāca. Tās arī visas manas pārdomas Vaikules/Opolais sakarā. Jo māksliniekiem lielākoties sanāk, bet gadās arī, ka nesanāk. Tomēr ļausim abām talantīgajām un elegantajām dāmām un pārējiem Laimas randiņa viesiem atpūsties tā, kā viņiem pašiem patīk. Vēl jo vairāk tāpēc, ka lielākajai sabiedrības daļai, izrādās, «vienkārši riebjas tas balagāns». Tas ir labi, ka «riebjas», jo šajā situācijā ir rodama izeja. Kā teica kāds dižgars: «Zināt, ar ko smaka ir laba? Ja tā nepatīk, var paiet malā.»
Bet, ja sākam baidīties, ka šis briesmīgais randevū kaut kā bezkaunīgi mīda un plēš mūsu latviski nātno un rātno dzīves audumu, varu pateikt vien to, ka latviešiem, kuriem ir veselīga nacionālā pašapziņa, nekādi festivāli nav bīstami. Pat Laimas randiņš ne, kaut arī tajā lielākoties runā krieviski. Vienīgi pašiem nervozākajiem latviskuma sargiem var piemesties nabastrīce, ieraugot Dzintaru koncertzāles afišas, kurās smaida un visādi citādi izgorās kremlinu sūtņi, asinskāri asinādami zobus, ar kuriem plēst mūsu daudzcietušo latviskumu...
Labi, pietiks. Ja mēs negribēsim, neviens mūsu latviskumu nesaplēsīs. Ja nu vienīgi mēs paši nepacentīsimies. Ja paši neturpināsim būt kārkluangļi, mēģinot izdabāt nezin kam un taisīt diletantu ansambulīšus, kas dzied švaki saprotamā angļu valodā, jo latviski dziedāt «nav stilā». Ja rakstīsim pareizā latviešu valodā, nevis kroplajā tīmekļa mēlē. Ja dziedāsim koros - citādi dziesmu svētkos nebūs kas kāpj Dziesmu kalnā. Ja runāsim latviski visur, pat tur, kur latviešu valodu neciena. Ja cienīsim un zināšanās balstīsim mūsu vēsturi, literatūru un kultūru. Iespēju latviskuma izpausmēm ir daudz. Bet mums nezin kādēļ reizi gadā gribas skaļi izpausties, zākājoties par kūrorta festivālu, kuram mēs mierīgi varam paiet garām, tā saglabājot savu latvisko pašapziņu.