«Esmu padomju karavīrs, es devu zvērestu, es jūtos kā ienaidnieka aizmugurē. Močīt vajag tos fašistiskos svoločus – latviešus, lietuviešus, igauņus. Esmu no Dobeles, visi latvieši ir svoloči, vienu jau nomočīju nafig,» savus politiskos uzskatus interneta sejugrāmatā klāstīja kāds krievvalodīgais, un tas notika 9. maijā, kad pa ielām siroja kaut kāda miroņu pulka dalībnieki.
Acīmredzami no viņpasaules rēgiem uzkaifojies indivīds reāli draudēja iznīcināt minētās nācijas, un tas vairs nešķita smieklīgi, jo pat no pirmā acu uzmetiena tukšpaurīga fanātiķu šķietami nevainīgās vāvas nereti var pāraugt reālā terorismā. Tāpēc es, būdama vientiese, kārtējo reizi aizsūtīju iesniegumiņu Drošības policijai (DP), sak, esiet tik laipni, pārbaudiet šīs personas nodomus un iztaustiet iespējas, jo masveida slepkavības uz etniskā pamata ir tieši tas, kas mums «vajadzīgs».
Pēc pāris nedēļām man rokās laipna atbilde: e-pastu DP esot saņēmusi. Tālāk lasu: «Drošības policija norāda, ka saskaņā ar Iesniegumu likuma 2. panta trešo daļu elektroniskā veidā iesniegums ir parakstāms ar elektronisko parakstu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Savukārt Iesniegumu likuma 7. pants paredz gadījumus, kādos iestādes ir tiesīgas atstāt iensniegumu bez izskatīšanas, t. sk., ja iesniegums nav parakstīts (vai atbilstoši šā likuma 2. panta trešajai daļai nav parakstīts ar elektronisko parakstu).»
Latviski tas nozīmē: ejiet jūs ar savu elektronisko iesniegumu ieskrieties līdz trešajam stabam. Nav jums elektroniskā paraksta? Tad mums jūsu iesnieguma būtība ir pie elkoņa, un mēs to neizskatīsim. Viss skaidrs, neuzbāžos, jo likums ir likums. Ja arī kādu «fašistisko svoloču» šis «padomju karavīrs» garāmejot nomušīs, tas būs noticis tikai uz nervu pamata, un DP gar to nebūs nekādas daļas.
Nejauši pa rokai gadījās kāds cits nosūbējis iesniegums Drošības policijai, ko biju rakstījusi 2012. gadā: interneta vietnē www.ves.lv bija publicēts raksts ar komentāriem, kas destabilizēja etnisko situāciju Latvijā. Pēc mana iesnieguma tika uzsākts kriminālprocess Nr. 11840000712 pēc noziedzīga nodarījuma pazīmēm, kas paredzētas Krimināllikuma 78. panta 2. daļā. Kā šis kriminālprocess beidzās? Kas to lai zina.
Toties DP solās vērīgi izskatīt prokrieviskā aktīvista Lindermana un Vienotības labiešu - Judina, Čigānes un Loskutova - iesniegumus par vēsturnieka, Saeimas deputāta Edvīna Šnores (Nacionālā apvienība) izteikām apvienības laikrakstā Nacionālās Ziņas. Tur Edvīns Šnore citē Kārļa Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa memuāros ierakstīto frāzi: «Ja vienreiz ielaidīs krievu uti kažokā, ārā to dabūt būs grūti.» To laikrakstā Latvijas Avīze (LA) 2009. gada 22. maijā ir citējis arī vēstures doktors Inesis Feldmanis.
Toreiz citātu un grāmatu dedzinātāji Drošības policijai nesūdzējās. Šoreiz gan, jo tuvojās pašvaldību vēlēšanas, un kāpēc lieku reizi nenodemonstrēt savu modrību? Lindermans piespēlēja prokremliskajiem spēkiem, labieši - paplukušajai Vienotībai... Tas nekas, ka šo teicienu Bērziņš izmantojis attiecībā uz 1939. gada diskusijām par padomju karabāzu izvietošanu Latvijā (arī par iespējamo okupāciju), savukārt Šnore - «domājot PSRS veikto Latvijas okupāciju un tās sekas - rusifikāciju un kolonizāciju -, kas joprojām nav atrisinātas» (citāts no LA). Sanāk, ka neviens vēsturnieks nedrīkst citēt avotus, jo tie var aizvainot smalkus ļaudis. Taču varbūt nesarežģīt lietas: kāds vienkārši ir gribējis pieteikties uz «utainību», bet mēs te ieskājamies kā revolucionāri izsūtījumā...
Uz to pieteikties, iespējams, gribējis arī Rīgas domes Patvēruma meklētāju uzņemšanas koordinācijas centra vadītājs Sandris Bergmanis (Saskaņa), pasūdzoties Drošības policijai par Šnores baisajiem tekstiem, kurus Bergmanis uzskata par vēršanos pret viņa «krievu sievu». «Naida kurināšanas» skaidrojums Bergmanim sejugrāmatā padevies daudz labāk nekā elementāras atbildes sniegšana uz jautājumu: ar ko nodarbojas viņa vadītais koordinācijas centrs, kurā viņš saņem algu vairāk nekā 2000 eiro mēnesī?
Atliek cerēt, ka Latvija nav Kremļa protektorāts, kur Drošības policija izskata tikai tās lietas, kas aizskar sirdsskaidro kolonizatoru trauslās vēsturiskās jūtas. Varbūt tomēr, negaidot manu elektronisko parakstu, uzmeklēt arī tos kukaiņus, kas draud močīt latviešus?
