«Annuška eļļu jau ir izlējusi,» lietišķi secināja biedrs Volāns, redzēdams, cik naski sociālajos tīklos spieto viņa partijas atbalstītāji. Atlika vien sagaidīt vēlēšanu dienu un, protams, nākamo rītu, lai triumfāli ienāktu galvaspilsētas domē un izmēztu no turienes visādus siles tukšotājus. Sile bija vajadzīga viņa partijai, kas saucās it kā necili, toties ietilpīgi: «Jaunais grābeklītis». Annuškas eļļa bija tik laba smērviela, ka ļautiņi pavilkās, precīzāk sakot – ieslidinājās. Ja kāds arī nepareizi paslīdēs, nokritīs uz sliedēm un taps tramvaja sabraukts, tā nu būs viņa paša vaina. Ne jau velti tautā to dēvēja par miroņtramvaju. Volāns zināja, ka Anniņas eļļa nekad nepievils: tā ir godīgi spiesta, brīva no korupcijas un citām kancerogēnām vielām. Anniņa no tīras sirds tādu spieda ikkatru dienu.
Bet tas viss notika kādā mazzināmā valstī, par kuras eksistenci neviens netaisījās interesēties, kur nu vēl cepties par to, ka vietējie cariņi regulāri ēd cits citu brokastīs. Lielie priekšnieki, kas sēdēja Briseļu troņos, vēlējās tikai vienu: lai šī mazā valstiņa izpilda visus līgumus, ko tā pazemīgi parakstījusi. Bet parakstījusi tā bija pilnīgi visus līgumus, ar ko arī tapa slavena, sasniedzot Ginesa rekordu visnožēlojamāko līgumu parakstīšanas ātrumā. Nu, lūk. Šajā valstiņā pēkšņi ne no kurienes uzradās Annuška, visu korumpantu bieds. Viņa gulēja ar naganu zem spilvena un ar kalašņikovu zem segas. Protams, viņa iestājās darbā vietējā Knābja kantorī, jo kur gan citur viņa būtu stājusies: Knābis knābāja partiju pasūtījumus - ko ar pompu arestēt, ko nogrūst no ceļa, ko pamest zem tanka. Bet Anniņai tādas izrīcības bija kā medusmaize ar aspirīnu.
Pret vienu no partijām Knābis juta sevišķu mīlu, un tā bija Jenotu partija. Pirms pāris gadiem tā drosmīgi sadomāja ņemt varu tikai savās rokās vien, bet tāpēc vispirms - kā mācījis proletariāta vadonis Ļeņins - vajadzēja ieņemt pastu, telegrāfu, Satikšanās ministriju un Drezīnu pārvaldi. Pirmie trīs upuri bija gatavi pakļauties, vienīgi tā Drezīnu pārvalde... Anniņa izdomāja operatīvo plānu, kā no skatuves novākt Drezīnu pārvaldes priekšnieku Maijpuķīti. Tas Anniņai bija tikpat vienkārši kā divus pirkstus ievērt durvīs. Un tad notika tā. Kaut arī gudri ļaudis brīdināja Maijpuķīti nebāzt savu snurķi ārā no pārvaldes, viņš pieņēma sava čoma biznesmeņa Kislodriščinska uzaicinājumu iedzert tasi konjaciņa ar šašliciņu.
Maijpuķītis aizšāvās uz tuvajām ārzemēm pie čoma, uzēda un iedzēra, abi šķīrās kā draugi, un tad, kad Maijpuķītis jau stūrēja ārā pa čoma villas vārtiem, pie mašīnas pieskrēja Kislodriščinska šoferis, vicinādams dāvanu maisiņu, aļļo, prezentu aizmirsāt! Davai, met bagāžniekā! Iemeta ar’. Uz dzimtās valsts robežas Maijpuķīti aizturēja Anniņas betmenu vienība, atvēra bagāžnieku, bet tur - dāvanu maisiņš ar puscitronu! Jūsējais puscitrons? - Maijpuķītim draudīgi pavaicāja betmeni. Pirmo reizi redzu! - Maijpuķītim no pārsteiguma nosvīda uzacis.
Protams, Maijpuķīti sažņaudza dzelžos. Anniņa ar gandarījumu raportēja pasūtītājiem par uzdevuma izpildi un maigi nolika atpakaļ zem spilvena savu mīļoto naganu. Smalki tomēr iznesām cauri to vientiesi Maijpuķīti, nodomāja Anniņa. Vai tad viņš varēja zināt, ka Kislodriščinskis ir nevis dubultaģents, bet gan trīškāršais aģents, ar kuru var sarunāt pašu velnu? Sarunāja, un, re, Maijpuķītis neitralizēts uz ilgu laiku!
Vai tad tādu nasku meitieti neņemt savas partijas listē? - sprieda biedrs Volāns. Protams, ņemt. Viens otrs gan šaubījās, sak, vai Anniņa par daudz nesēž ķirsī - tāda uzpampusi izskatās. Bet zinātāji gan zināja, ka tas no medusmaizēm ar aspirīnu. Tāds nomierinošais ieradums, piedodiet, nekā nosodāma. Citi zinātāji kaut ko gvelza par putniem galvā, bet tās jau nu gan bija skauģu vāvas, Annuška vienkārši no dabas bija tāda - azarts kūsāja kā driģeņu uzlējums. Toties kāds pacēliens būs Jaunajā grābeklīšu partijā! Pati galvenā plintniece, siles laizītāju izskaudēja kā mēra amata kandidāte! Un, ja vēl sarakstā līdzi parauj Anniņas draudziņu Murašu, tad jautrība nebeigs rimties: galvaspilsētas dome pārtaps par Knābja filiāli!
Biedrs Volāns apmierināti smaidīja: Annuška eļļu jau bija izlējusi, nu tikai atlika gaidīt vientiešus balsotājus, kas drīz čaklis steberēs uz vēlēšanu iecirkni, kas atrodas akurāt viņpus eļļainajam sliežu ceļam.
