Komponists Imants Kalniņš sarunā ar Neatkarīgo turpina izvērst savā atklātajā vēstulē (sk. Neatkarīgā, 18.01.2013.) Latvijas sabiedrībai izteiktās domas.
– Kad tu pēdējo reizi redzēji meiteni baltās zeķēs?
– Viņa vienmēr ir.
– No kurienes viņa tagad nāk?
– Dzejnieks jau pateica, no kurienes – no Dziesmu svētkiem.
– Tā bija cita meitene, ko pazina Dzejnieks. Tagad tādas varbūt vairs nenāk. Vai arī tu domā tāpat kā Dzejnieks?
– Tuvu tam.
– Tad kāpēc tava vēstule bija, es teiktu, skumja?
– Jo viss, kas notiek, rada manī pietiekami lielas skumjas. Ja runājam par latviešiem, par tautu un meitenēm baltās zeķēs. Protams, šīs skumjas mani nenosit. Bet tas, ar ko es dzīvoju, tās sajūtas, ar ko es dzīvoju, tie prāta slēdzieni, pie kuriem esmu spiests nonākt, uz kuriem realitāte mani grūž,… tajos ir maz pozitīvā. Protams, es to zināmā mērā skaidroju ar laikmeta griežiem. Ne bez pamata bieži tiek piesaukts ķīniešu vēlējums vai lāsts: «Kaut tu dzīvotu pārejas laikā!»
– Bet varbūt tas tāpēc, ka mūsu laiks rit, taču ideāli nepiepildās tā, kā gribētos. Tumsa noēd pirms pārdesmit gadiem uzzibsnījušu gaismu, bet arvien nav skaidrs, kā pret to būt. Un tad skumjas top dvēseles stāvoklis.
– Loģiski, ja ideāli nerealizējas, vilšanās ir neizbēgama. Ideāli laikam nekad tā īsti nerealizējas. Bet – ideāli vienmēr ir enerģijas avots un dzinējspēks. Taču – ir nepieciešams balanss. Šajā gadījumā skumjas ir konkrētas realitātes balanss. Turklāt – ideāls jau nekur nepazūd. Bet viens ir runāt par šīm lietām. Otrs ir tas, kas aiz loga. Realitāte, kurā mēs vai nu piedalāmies, vai nepiedalāmies. Mums ir izvēle.
– Piedalīties nozīmētu piedāvāt. Ciemos iedami, ļaudis ņem līdzi polšu vai pīrādziņu. Te, ja gribi nevis izrādīties, bet piedalīties, jābūt līdzi kādai daļai savu ideālu enerģijas. Ja nav, sēžam, runājam, lamājam lumpeņus, skatāmies pa logu… Skats ir tik skumjš, ka vēl vairāk sagribas orientēties tikai uz sevi.
– Cilvēki, manuprāt, būtu gatavi izvēlēties, bet – viņiem nepiedāvā. Kādēļ viņiem nekas netiek piedāvāts?
– Ko mēs varam uz to atbildēt?
– Tur jau tā lieta, ka savu atbilžu mums nav. Viss tiek pateikts priekšā. Kaut kāds ārpus Latvijas sabiedrības pastāvošs
fenomens pats sev uzdod jautājumus un pats sev atbild.
– Ko viņš atbild?
– Pieņemsim, ka no cilvēku grupas, no sabiedrības nāk kaut kāda iniciatīva. Fenomens saka – tā nedariet! Tajā sistēmā, kurā jūs atrodaties, tā rīkoties nav pieņemts. Iniciatīva noplok.
– Un kas tad mums liek viņam klausīt? Tā atkal ir atrunāšanās ar kaut kādu ārēju spēku visvarenību.
– Tad jautājums ir tāds – vai mums ir mūsu, mūsu pašu ceļš? Šobrīd es neredzu, ka mums būtu savs ceļš.
– Vai tev ir savs ceļš?
– Kā subjektam, kā indivīdam mums katram, protams, ir savs ceļš ejams. Un mēs katrs ejam. Manu ceļu nosaka tas, ko es katrā brīdī izvēlos.
Bet – te runa nav par indivīdu. Te runa ir par sabiedrību. Par to, kas ir manas eksistences būtiskais fons. Tās nav skumjas sevis dēļ. Tās ir skumjas par to, kas notiek ar Latvijas sabiedrību, latviešu tautu un ne tikai latviešu tautu.
– Atceros, tu reiz definēji savas eksistences kritēriju vai fonu: mūzika, debesis un latvietība.
– Tad, lai būtu, man svarīgi zināt, vai Latvijas sabiedrībai ir savs ceļš. Es atbildu – nav. Es neredzu. Un domāju, ka sabiedrība arī neredz šo ceļu.
Nākamais jautājums – kādēļ neviens to nepiedāvā? Man atjautā: «Kā nepiedāvā?!» Mūsu ceļš ir Eiropas Savienība un viss, kas ar to saistās. Es saku – tas ir Eiropas Savienības ceļš, bet – vai mums pašiem sava ceļa nav? Atbildu, ka nav. Vai tas mani apmierina? Tas mani pilnīgi neapmierina. Jo tas neietilpst tajā saturā, ko es iedomājos kā piepildāmu pēc neatkarības atgūšanas. Tas neietilpst ideālā, uz ko es tiecos.
– Tad skatāmies abi pa logu. Jo es tev piekrītu. Bet vairākums bez īpašas revīzijas akceptē varas izvēlētos ceļus, jūtas angažēts tos staigāt. Turklāt varas vēsts ir: ja mēs te pārāk aizrausimies ar saviem ceļiem, tad atkal būs klāt krievi…
– Tā ar mums runā. Bet es varu teikt tikai par sevi un to arī darīšu. Mani mulsina vārds «Eiropa», mani mulsina tas, ko man grib pateikt ar vārdu «Eiropa». Mēs (Latvija) atrodamies Eiropas centrā un varam runāt par ģeogrāfisko piederību. Bet, ja man norāda uz Eiropu vēl kādas citas piederības dēļ, tad es, domājot par tām vērtībām, kuras liek lietā Rietumeiropa, neredzu neko, ko es gribētu atkārtot, vai – kam es gribētu līdzināties. Jo Rietumeiropas politika nav bijusi nekas cits kā iekarošanas un parazitēšanas, svešu teritoriju un svešu tautu izmantošanas politika. Tas ir tas, uz kā Eiropa dibinājusi savu labklājību un varenību. Tas ir tas, kam man liek līdzināties. Es negribu.
– Taču, reaģējot uz vēstuli, kurā tu izteicies līdzīgi, tika sacīts, ka tu pats esi Eiropas vērtības vai nu respektējis (mūzikā), vai arī, būdams Saeimas Finanšu un budžeta komisijā, atzinis (privatizācija, brīvais tirgus…).
– Ij vēstulē, ij te es runāju par tām Eiropas vērtībām un to politiku, kas uzskatāmas par eksistenciāliem parametriem. Bet man ar manu pieredzi nevar iemācīt rēķināties tikai ar eksistenciālām lietām. Es nedzīvoju tikai izdzīvošanas dēļ.
Mākslas, mūzika utt. – tie nav sabiedriski, tie ir individuāli fenomeni. Tie ir dzīves ziedi. Māksla ir dzīves puķu dārzs. Mēs sajūsmināmies par franču glezniecību, par itāliešu mūziku, par angļu literatūru… bet tam nav nekāda sakara ar to, kādiem mums liek šodien būt.
– Ko nozīmē «liek»? Ko tad mēs paši, katrs viens vai visi, esam vērti, ja pieņemam, kas mums par ļaunu?
– Šis ir centrālais jautājums. Kāda ir mūsu kvalitāte, ja mēs pieļaujam, ka mūs ved pa ceļu, kas nav mūsējais? Kāda ir mūsu kvalitāte? Šis ir galvenais jautājums.
– Kāda tā ir?
– Es neesmu centies to formulēt. Bet varbūt tieši šis ir tas jautājums, kas lika Alvim (Hermanim) nekontrolēti izrunāties.
– Reizēm liekas, ka Latvijā kolektīvās esības ideālais modelis ir regulētā brīvība. Varbūt tieši tāpēc mūsu kolektīvās apziņas pozitīvākā izpausme ir tieši Dziesmu svētki. Vairāki gudrinieki izteikušies par kora dziedāšanas totalitāro fascinējumu. Taču šodien (!) grūti nosaukt citu tik vērienīgu, pozitīvu, apgarotu kolektīvās apziņas izpausmi kā Dziesmu svētki. Tā ir regulētās brīvības apoteoze, kur katrs paceļas savas nācijas kalna galā un gavilē. Katrs, kurš rīt atkal būs gans vai ministrs, ir vienots. Bet – arī politikā mēs paļaujamies uz sevi caur «diriģentiem». Vienīgā reize, kad kolektīvajai apziņai mūsdienu Latvijā vajadzība, manuprāt, tomēr bija noteicošāka par diriģentu, bija barikādes. Vai tu redzi vēl kaut ko, izņemot Dziesmu svētkus, kur mūsu kolektīvā apziņa kaut cik atraisās tautas mērogā?
– Runājot par Dziesmu svētkiem un kolektīvās apziņas izpaušanos, es Latviju gribētu salīdzināt ar laiviņu pasaules okeānā. Tai laiviņai diemžēl ir palicis tikai viens airis. Tikai viens. Un tas airis ir – Dziesmu svētki. Cita, ar ko vadīt šo laivu, vairāk nav. Es arī skatos apkārt – vai ir vēl kaut kas… Nav vairs.
Es iztēlojos, ka pa ielu vai ceļu iet bērns. Vienā pusē viņam tēvs, otrā māte. Viņš dod vienu rociņu vienam, otru otram. Un viņam ir drošības sajūta. Liela drošības sajūta. Viņam ir, kur pieturēties. Šobrīd Dziesmu svētki ir vienīgais, pie kā mums pieturēties. Tautai kā kolektīvam. Nav nekā cita.
– Tā ir, ja vara savu roku aizlikusi aiz muguras, partiju rokas sabāztas ļaužu kabatās, bet nācijai nav sava ceļa, uz kura sadoties rokās.
– Bet cilvēkam vajag to drošības sajūtu, kāda ir bērnam, kad viņam ir abi vecāki. Jo, tikko viena no viņiem nav, drošības sajūtas vairs nav. Tas ir politikas jautājums. Arī tautai vajag, pie kā pieturēties. Šobrīd es neredzu, pie kā tautai pieturēties. Pie kā?
Tas ir tas pats, kas karogs. Tas ir tas, ko mēs reizēm mēdzam apzīmēt ar vārdu «ideoloģija». Novalkāts vārds, bet te viņš piedien.
– Pie kā apelēt ar šo vārdu? Pie intelektuālās elites, pie partijām…
– Ja runājam par intelektuālo eliti, tad tie lielākoties ir cilvēki, kuri priekšplānā nezīmējas. Tie ir cilvēki, kuri par šīm lietām domā, un gribas ticēt, ka tās ir viņu sirdslietas. Vai mums vajadzētu mēģināt no šiem cilvēkiem veidot vēl kādu «darba grupu», vai šeit maz ir vajadzīga liela intelektuāla piepūle? Un vai visa valsts ideoloģija galu galā nav tautas pastāvēšanas eksistenciālo nosacījumu nodrošināšana un to pieturas punktu nosargāšana, kas garantē mūsu kultūras, mūsu tradīciju, intelektuālā, radošā pienesuma saglabāšanu un attīstīšanu laika gaitā?
Bet mūsu partijas ir ļoti nelielas ļaužu grupas, kurām pieticis apņēmības deklarēties un reģistrēties kā politiskām partijām, piedalīties vēlēšanās, tikt ievēlētām un – viss. Šīs nelielās ļaužu grupas uzņemas pārstāvēt visu to, ko mēs varam nosaukt par mūsu tautas, mūsu valsts ceļu, tās nosaka valsts politiku saistībā ar piedalīšanos kādās starpvalstu organizācijās, saistībā ar konkrētu ārpolitiku. Pat viens ministrs var izlemt, vai Latvijai piedalīties Francijas neokoloniālā politikā Mali. Tas ir absurds. Vai arī – eiro ieviešana esot tikai ekonomikas, finanšu jautājums. Bet ir valstis, kur par to lemj ar tautas līdzdalību. Latvijā to izšķir neliels skaits cilvēku. Man tas nav pieņemams. Šī kvalitatīvā starpība starp to, kas ir Latvijas sabiedrība (tauta) kopumā, un to, ko pārstāv šis nelielais pilnvaroto cilvēku skaits, ir absurds. Tā nedrīkstētu būt.
– Papīri ir kārtībā, procedūrās arī pilsoņi ir ņēmuši dalību…
– Tas nozīmē tikai vienu. To, ka vārds «demokrātija» mūsdienu pasaulē ir dekoratīvs jēdziens, kurš būtībā slēpj pilnīgi citus pārvaldes principus. Runājam par demokrātijām, kas patiesībā ir tirānijas, bezmaz totalitāras sistēmas, kuras sevi piesedz ar vārdu «demokrātija». Demokrātijas vārdā pasaulē tiek sagrautas valstis, pilsētas, fiziski iznīcināti cilvēku tūkstoši… Tātad – reāli darbojas pavisam cits saturs. Reāli darbojošies personāži nav demokrātiski personāži.
Būtībā arī Latvija šajos divdesmit gados ir tikusi kolonizēta.
Esam atdevuši to, kas mums bija. Savus resursus. Īpašumus pret ķīlām. Cilvēki, nevarēdami šīs ķīlas izpirkt, aizbraukuši. Tas nav nekas cits kā kolonizācija. Bet paņēmiens, politika, kā tas veikts, man lielā mērā atgādina primitīvās shēmas ar stikla pērļu dāvināšanu iedzimtajiem Polinēzijas salās. Tā bijusi valsts izvazāšanas politika.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
