Ai, kā negribētos kļūt par saimnieku nekustamajam īpašumam ar patiešām nekustīgu cenu nulles vērtībā! Ko Latvijas iedzīvotājiem darīt, tajā skaitā – ko prasīt no valsts, lai nenonāktu šādu saimnieku lomā? Par to Neatkarīgās saruna ar nekustamo īpašumu tirdzniecības firmas Latio valdes priekšsēdētāju Edgaru Šīnu.
– Kā jūtas nekustamo īpašumu tirdzniecības nozare laikā, kad vismaz Latvijā jau izsludinātas ekonomiskās krīzes beigas?
–Vienam krīzei beigas, citam pašam beigas. Cik raibi vispār gājis Latvijā, tik raibi ir arī nekustamo īpašumu tirgotāju likteņi krīzes laikā. Ir tādi, kas jau atraduši sev darbības jomu, ir tādi, kas nevar atrast ne iedvesmu, ne iespēju tikt vaļā no vecajām saistībām.
– Tāpēc jau kapitālisms paredz krīzes, lai attīrītu darbības laukumu veiksmīgajiem.
– Ar nekustamo īpašumu tirgotājiem un tāpat arī attīstītājiem ir noticis pilnīgi viss iespējamais, tajā skaitā – uzņēmumu likvidācijas. Tomēr Latvijā notikušais ir nieks, salīdzinot ar to, kā klājās mūsu brāļiem spāņiem. Ir tādas ziņas, ka tur izputējušo nekustamo īpašumu tirdzniecības firmu skaits pārsniedz 85%.
– Pirms gada ap šādu laiku biju Briselē, kur spāņi piedalījās kādā Eiroparlamenta pasākumā ar vislielāko delegāciju un visskaļāko kliegšanu uz deputātiem, lai tie pieņem ES likumu par hipotekāro kredītu norakstīšanu.
– Lai vai kādā veidā, bet valstīm ir jānodrošina, ka nekustamo īpašumu cenas ilgtermiņā pieaug, pat ja īstermiņā tās svārstās. Tā ir nerakstīta vienošanās starp vecajām demokrātijas valstīm un ģimenēm, ka tās, lai cik tas būtu grūti, uzņemsies hipotekārās saistības un galu galā iegūs īpašumu, bet valsts garantēs, ka īpašums ar aizvien pieaugošu vērtību pāries no paaudzes uz paaudzi.
– Nav vairs ilūziju, ka šīs garantijas atspoguļo vērtības pieaugumu. Tas ir tikai cenas pieaugums aizvien bezvērtīgākā naudā, kad ASV Federālo rezervju banka cīnās ar Eiropas Centrālo banku par lielāko naudas emisiju.
– Kaut vai tā, bet nodrošina, ka nekustamo īpašumu vidējās cenas vienas paaudzēs laikā pieaug par 80%, nevis pieļauj, ka tās dažu gadu laikā samazinās par 80%. ASV ģimenītei ir pilnīgi vienalga, ar kādiem paņēmieniem valsts valdība un centrālā banka panāk pieaugumu šīs ģimenītes un visas nācijas bagātībai.
– Konkrētā valsts nodrošina bagātības pieaugumu ar militārām soda ekspedīcijām uz tām valstīm, kuras atsakās atzīt ASV dolāru par pilnvērtīgu maksāšanas līdzekli. Latvija nevar sekot šādam piemēram, Latvijai pašai jāpacieš arī ASV dolārs Latvijas teritorijā un Latvijas iedzīvotāju banku kontos plašajā pasaulē.
– Nekustamo īpašumu cenas Latvijā pamatā ir izteiktas eiro, kas, domājams, jau drīzumā šeit kļūs arī par oficiālo maksāšanas līdzekli.
– Bet kā ar kārdinājumu paspēlēties ar lata kursu? Tas varētu atrisināt dažas problēmas vai vismaz dažu problēmas arī nekustamo īpašumu nozarē.
– Ir valstis, kurām šādas spēles izdevušās, bet, apmēram pazīstot tos cilvēkus, kuri Latvijā spētu šīs spēles uzsākt, es gan negribētu tajās piedalīties. Man nebūtu nekādu pretenziju pret Latvijas Bankas prezidenta algu, ja vien viņa darba līgumā būtu bijis ierakstīts pienākums nodrošināt valstī cenu stabilitāti* un viņš būtu šo pienākumu izpildījis.
– Kā Latvijai tomēr izdevās tikt līdz tiesībām lūgt vietu eirozonā?
– Nekustamo īpašumu nozarei tur ir ļoti lieli nopelni. Mēs esam viena no eksportspējīgākajām nozarēm, kas piesaistījusi valstij miljardu latu un tādējādi novērsuši daudzus negatīvus procesus. Mājokļu segmentā nauda Latvijā ieplūst, kad ārzemnieki pērk dārgos projektus. Pēc tam šī nauda sāk vietējo apriti un nodrošina to, ka vietējie iedzīvotāji jau vairākus gadus pērk padomju laika dzīvokļus par stabilām cenām. Ja naudas pieplūduma nebūtu, šīs cenas neapturami gāztos lejā.
– Pircēji priecātos, ja mājokļa kvadrātmetru cenu izteiktu nevis eiro, dolāros vai latos, bet ar kartupeļu skaitu.
– Kaut kad ir bijis mēģinājums naudas vietā lietot gliemežvākus. Daudz kas ir bijis, bet Latvijai šodien jādzīvo tā, kā dzīvo citas Eiropas valstis. Mēs nevaram atļauties būt pārāk oriģināli arī ar savu cenu līmeni un tā izteikšanas veidu.
– Tomēr grūti iedomāties cenu celšanos nozarē, kas joprojām nav tikusi vaļā no treknajos gados saslietajām būvēm.
– Šīs būves ir banku problēma un avots rīcībai, kas jau robežojas ar izmisumu. Par to liecina reklāmas, ka banku piedāvātie mājokļi esot vislētākie, jo tiek pārdoti bez starpniekiem. Tas tiešām ir interesants pavērsiens, ka visu laiku šādi starpnieki bija vajadzīgi, bet tagad kļuvuši lieki.
– Banku menedžeri noteikti ir izmisuši, ka nespēj izpildīt saviem ārzemju saimniekiem dotos solījumus piecu gadu laikā sakopt nekustamo īpašumu burbuļa pārsprāgšanas sekas.
– Situācija Latvijā kopumā ir daudz bīstamāka, nekā tā izskatās pa atsevišķu banku vai ministriju logiem. Latvija pēc sava iedzīvotāju skaita kļūst par valsti, kas, pēc Eiropas standartiem, varētu ietilpināt sevi Liepājas un Ventspils novadu platībā. Tad nebūtu jāmaksā par liekas infrastruktūras uzturēšanu, dzīves līmenis būtu attiecīgi augstāks. Tomēr nav tāda lēmuma visiem pārcelties kaut vai uz piemēra pēc jau nosaukto teritoriju, vai varbūt uz līdzīgu platību ar lidostu Rīga centrā. Valsts, protams, paliek kā valsts, tikai valstī veidojas teritorijas, kur nekustamajam īpašumam vispār nav nekādas cenas. Latvijai nav palikuši vairāk par 5–10 gadiem, kuros vēl varētu censties izveidot tādas pašvaldības, kas ar savu apjomu spētu uzsākt dialogu ar uzņēmējiem, radīt uzņēmējdarbībai labvēlīgu mikroklimatu un attīstīt savas teritorijas.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
