Pēc pārdesmit gadu ilgas lietošanas un nenovēršami tuvojoties eiro vilcienam, atklājies, ka mūsu nacionālā nauda nav viendabīga un ar tās palīdzību itin labi var pārbaudīt acīgumu – atrodi divas, trīs, bet varbūt arī vairāk atšķirību.
Neatkarīgā šo ziņu saņēma no mākslinieku aprindām – viņi satraucas, vai drukas paviršība nav savā ziņā necieņa pret valsts simbolu un vai tādējādi netiek atvieglots darbs naudas viltotājiem. Pārbaudot vairākus redakcijā pieejamos pieclatniekus, Neatkarīgās maketētāju iecirknis konstatēja, ka atšķirības patiešām pastāv. Nobīdes ar neapbruņotu aci saskatāmas nominālvērtības uzrakstā, un izdevās atrast pat trīs dažādas versijas. Vienā gadījumā burts L atrodas uz zaļā fona, citā atkal izlīdis uz baltā. Formāli šis uzraksts ir viena no Latvijas Bankas definētajām banknošu pretviltošanas pazīmēm: «Tēraudspiedes tehnikā naudas zīmes priekšpusē izpildīts elements – nominālvērtības uzraksts vārdiem un cipariem kreisajā pusē.» Par tā staigāšanu rakstos gan nekas nav atrodams. Tāpat arī par sērijas numuru, kas dažādās banknotēs maina atrašanās vietu.
Latvijas Bankai šis fakts ir zināms, taču tas nekad nav ticis skaidrots un tādējādi popularizēts. Citādi vēl kāds varētu padomāt, ka visu laiku esam lietojuši nekvalitatīvi nodrukātas banknotes. Bankas izpratnē bažām nav nekāda pamata. Preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis vispirms gan prasīja piesūtīt vizuālu apliecinājumu atmaskotajiem piecīšiem. Naudas speciālisti palūkoja un konstatēja, ka tie nav viltoti, apstiprināja, ka tie atšķiras, bet atšķirības esot normas robežās: «Attēlā redzamās atšķirības burtu izvietojumā ir pieļaujama novirze atšķirīgās banknošu sērijās – te nav atklāts nekas līdz šim neredzēts. Šī(s) banknote(s) ir pilnvērtīgs maksāšanas līdzeklis.» Mūžveco ieteikumu izpētīt saņemto naudu banka gan patur spēkā – tas palīdzot izvairīties no viltojumiem.
Atšķirīgi uz faktu par pieclatnieku drukas īpatnībām reaģēja to autori – arhitekts Imants Žodžiks un sietspiedes speciālists Valdis Ošiņš. Pirmais sadusmojās un bārās par visādu izdomājumu izplatīšanu. Turpretim Valdim Ošiņam nobīžu veidošanās drukas procesā nebija nekāds jaunums. Tās veidojas, gan apgriežot naudas papīra lokšņu malas, gan drukājot vairākās kārtās. Arī ieviešot jaunas pretviltošanas tehnoloģijas, izvietojums mainījies. Nekas briesmīgs tas neesot, un jebkurā gadījumā šobrīd jau tuvojas tas brīdis, kad nāksies no latiem atvadīties. Iespējams, uz visiem laikiem. «Jebkurai lietai ir atvēlēts savs dzīves cikls, un šim latam atvēlētie 20 gadi bija ilgs laiks. Varonīga nauda, nodzīvoja ilgāk nekā pirmskara Latvijas nauda,» spriež latu autors.
Iespējams, lielāku sentimentu pret latu jūt valūtas maiņas kantori, kam pēc pārejas uz eiro nāksies ievērojami sašaurināt vai pat slēgt savu rūpalu. Maiņas punktu tīkla Monex T.G. valdes locekle Inga Rudzīte puspajokam saka – viņi cerot, ka eiro tomēr neatnāks: «Man lats patīk labāk.» Daudziem patīk. Bet, kas attiecas uz mūsu naudaszīmju kvalitāti, te raizes esot liekas. Maiņas punktos tiek lietota speciāla aparatūra, kas ļaujot nekļūdīgi atšķirt īstu banknoti no viltotas – viss, kam jāspīd, spīd. Ar aci tas neesot redzams. Savukārt drukas nobīdes neesot tikai Latvijas naudas īpatnība. Tādas pašas esot atrodamas dažādu metienu dolāriem un eiro. Ikdienas lietotājam pārsvarā nepamanāmas, bet speciālistiem – nebūtiskas. Nauda esot īsta neatkarīgi no tā, vai burts L atrodas uz zaļa vai balta fona.
