«Lai kliedētu runas, ka inteliģence klusē par to, kas patlaban notiek Latvijā, vēlos iztiekties,» sarunu uzsāk Dainis Kalns, ikgadējais Siguldas Operas svētku organizators, bijušais ķirurgs un kultūras cilvēks. Tāpēc šodien – intervija ar Daini Kalnu.
– Šobrīd sabiedrība vārās un burbuļo par eiro ieviešanu. Kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā?
– Izskatās, ka tagad eksistē tikai viena taisnība, tāpat kā padomju laikā bija viena partija – komunistiskā. Tie, kas nedomā tā kā vienīgās patiesības paudēji, ir ienaidnieki, bet tie, kuri uzskata, ka eiro vēl nav pienācis laiks, tiek uzskatīti par garīgi atpalikušiem. Kur palikusi demokrātija? Izskatās, ka te ir diktatūra. Skatos, kā uzvedas Ministru prezidents Dombrovskis: mūs ir aplaimojis klonēts Augusts Kirhenšteins! Dombrovskis miera stājā stāv pie Briseles vārtiem, tāpat kā Kirhenšteins kādreiz stāvēja pie Kremļa vārtiem. Tādi tie mūsu bezmugurkaulnieki... Bet Dievs, kā zināms, mīl stipros. Kā var būt, ka tik daudzi ekonomisti, finansisti un citi gudri cilvēki brīdina par eiro ieviešanas ēnas pusēm, bet neviens neklausās? Inesis Feiferis, Ivars Brīvers, Uldis Osis, Raita Karnīte, Inguna Sudraba, Gunārs Kūtris – vai tad viņus var uzskatīt par netāliem cilvēciņiem?
– Bet jums arī eiro būtu izdevīgāk: pēc opersvētku koncertiem māksliniekiem honorāru jūs maksājat eiro?
– Jā, ārzemju viesmāksliniekiem jāmaksā eiro. Bet ne jau visu var izmērīt naudā. Ja visu rēķināsim naudā, mums nebūs ne teātru, ne simfoniskā orķestra, ne operas, ne grāmatu – tam visam taču vajag dotācijas. Taču mums ir sirdsapziņa un patriotisms. Kaspars Dimiters intervijā jūsu avīzei precīzi pateica, ka lats jau ir iekodēts mūsu patriotiskajā pašapziņā, ka lats – tā ir daļa Latvijas. Ja mēs tagad maldinošas informācijas rezultātā pārdosim savu latu, tas būs tāpat kā sludinājumos, kur meitenes piedāvā pārdot savu nevainību. Uz vienu brīdi būs izdevīgums, bet kāda būs nākotnes vīzija un pati nākotne? Traģiska! Kā tirgosimies ar valstīm, kur nav ieviests eiro, proti, ar Dāniju, Angliju, Zviedriju? Tāpat nāksies konvertēt, nevajag pūst pīlītes. Ir taču svētas lietas. Tad jau mēs arī Brīvības pieminekli varam pārdot vai ieķīlāt. Kāpēc tad Zviedrijā bija balsojums par iestāšanos eirozonā? Zviedru valstsvīri tomēr uzklausīja tautas viedokli, uzskatot, ka viņu tauta ir pietiekami gudra. Kad runā mūsējie, Vilks, piemēram, tad man šķiet, ka viņiem nav dvēseles, ir tikai skaitļi. Kangariņi vien viņi ir...
– Varbūt jūs pārspīlējat? Tā jau nav, ka mūsējie politiķi neko nedara. Lūk, cīnās Briselē...
– Nu beidziet! Tikko izlasīju Imanta un Rimanta Ziedoņu Leišmalīti: no katrām desmit viensētām varbūt viena palikusi, muižas – izpostītas, dažās pilīs, kur bija skolas, tās tomēr ir saglabātas. No Rucavas līdz pat Ilūkstei – aina ir bēdīga. Mājas bez jumtiem, bez logiem, un ar tādiem gruvešiem ir pilna Latvija. Kur tiek likvidētas skolas, tur pagasts iznīkst. Bet ārzemēs nez kādēļ dara otrādi: mani radi nupat bija Skotijā, tur kādā mazapdzīvotā vietā, kur atradās trīs mājas, blakus bija arī skoliņa. Tajā mācījās tikai septiņi skolēni, bet valsts to skolu dotēja – lai nepazūd mazā apdzīvotā vietiņa. Savukārt pie mums pagasti pazūd cits pēc cita. Kā notiek, piemēram, Zviedrijā? Ja ir kāds depresīvs rajons, valsts iegulda naudu, lai tur izveidotu ražotni un lai cilvēki tur paliktu.
– Pie mums gan nav tādi brīnumi manīti.
– Pie mums ir tieši otrādi: latviešu patriota Jura Vidiņa meita Ilze Viņķele pirmajās Latvijas lauku iznīcinātāju rindās – gatava darīt visu, lai laucinieki skrien uz pilsētām, lai tie lauki aizaug ar nātrēm un krūmiem. Tagad saka: lielsaimniecībām liela nākotne Latvijā. Bet Imants Ziedonis uzskata, ka, tieši pateicoties lielsaimniecībām, kas aptver 10 000 hektārus un vairāk, Latvija tiek padarīta par stepi. Polijā vidējais lauku saimniecības lielums ir 10,4 hektāri, tā saglabājot iedzīvotājus laukos.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
