Kad, neliešu kurināti, noliedzam un pat izsmejam tautas brīvības ideālus, kad, akli skatoties un kurli klausoties, liekam vienlīdzības zīmi starp valsti un varnešiem, kad pakļaujamies spēkiem, kas mūsu latvisko atšķirību mēģina iemīcīt eiropeiski viendabīgajā mīklā, veidojot ģenētiski stabilu mankurtu paaudzi, vienmēr atveras kāds cilvēks (cilvēki), kā teiktajā der ieklausīties.
Tikko runāja komponists Imants Kalniņš, izsaucot gan atbalsta vētru, gan nolieguma krusu. Viņa sāpīgie jautājumi bija: kurp iet Latvija? Kurp ejam mēs?
Tos pašus jautājumus uzdod arī dziesminieks Kaspars Dimiters. Pūlis, protams, var kārtējo reizi ieņirgt gan par Kalniņu, gan Dimiteru, sak, baigākie cīnītāji, bet ne pūlim sāp Latvijas šodiena un tās mūžīgā nākotne. Pūlis ir talantīgs tikai uz gānīšanos. Pūlis vienmēr stāvēs uz ķengu pjedestāla, slaidi uzspļaujot tiem, kuri tic un domā, nevis ņirdz un reflektē. Nereti uzmācas grūtsirdība: vai mums vēl ir spēks piecelt kājās Latviju, kas, mūsu pašu uz ceļiem notriekta, rūgti raugās mums acīs? Vai mūsu daļa ir tikai nespēks?
Uz šo jautājumu atbild Kaspars Dimiters: «Neraudi bezspēcībā, bet spēkā. Asaras ir spēka avots. Visdzidrākais. Islandē ir geizeri, ar kuriem apkurina pilsētas. Lai Latvijā ir asaru geizeri, kas nāk no tavas, manas sirds un apkurina tos, kas bezcerības, apmāna atdzesēti. Tu vari pat kliegt, bet tikai spēkā, nevis nespēkā. Pietiek nespēkā. Ja mēs visi būsim atkal kopā, visus viņi nenošaus, nenomocīs. Es nebaidos vairs ne no kā. Savu esmu nodziedājis, pilnīgi visu esmu pateicis savās dziesmās. Es varu tagad nolikt galvu par savu Tēvzemi.»
Lūk, intervija ar Kasparu Dimiteru.
– Kas tevī radījis vilšanos šodienas Latvijā?
– Divdesmit divus gadus esmu līdzpārdzīvojis visam, kas ar mūsu valsti un tautu izdarīts. Pietiekami skaidri to esmu redzējis un par to radoši signalizējis, to viegli var sadzirdēt manās balādēs. Kad jutu, ka balādes tomēr nesadzird, sāku ņemties blogā, sociālajos tīklos, taču… Pārāk nomācošs ir tas vairākums, kas saistīts ar esošo valsts režīmu, kas, iekampies tā narkotizējošajā eiromaizē, palīdz stulbināt dzīvību un jēgu vēl pilnīgi nezaudējušos.
– Bet 1990. gada 4. maijā tā taču nebija: toreiz, atceros, cilvēku simti pie Saeimas skaitīja balsis, kas tika atdotas par brīvas un neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Bija tādas cerības! Bet šodien dzirdam: «4. maija režīms»... Kas ir noticis?
– Savas dziedošās un blogojošās pētniecības laikā esmu sapratis vienkārši pierādāmas lietas. 4. maijā tauta atbalstīja Neatkarības deklarāciju, nevis saimnieku nomaiņas deklarāciju. Visi mēs cerējām dzīvē iemiesot savu uz Barikādēm apliecināto neatkarīgas valsts ideālu. To ideālu, kuram salīdzinoši nesenā vēsturē, valsts dokumentos un vēl dzīvo atmiņā ir liecinieks – plaukstoša, uz 1922. gada Satversmes un tautsaimniecības pamatiem radīta brīvvalsts. Tieši tādas valsts atjaunošanai 1990. gadā tauta savu varu deleģēja nacionālajai elitei. Taču šīs elites vadībā no pirmajām dienām valsti sāka izlaupīt un izpārdot. Šodien tautai pieder nevis valsts nacionālās bagātības, bet gan tikai milzu parādi. Ir zaudēta ekonomiskā, finanšu un politiskā neatkarība. Tautu turpina degradēt divas dekādes plosījušās sistēmas izraisītā demogrāfiskā katastrofa, emigrācija, alkoholisms, bezdarbs, lauku dzīvesveida, infrastruktūras, jebkādas sadarbīgas saimniekošanas iznīcināšana. Bez kariem un klasiskas okupācijas, tikai vienaldzīgas, ciniskas, prettautiskas valsts vadīšanas rezultātā Latvijas tauta ir pazaudējusi visu, kas tai bija. Sākot ar mantojumu no LPSR laikiem – slavenas rūpnīcas, uzņēmumi, saimniecības. To visu vajadzēja modernizēt, taču viss tika izpārdots laupīšanas līdzdalībniekiem – ārzemju investoriem.
– 1990. gadā Latvijas valstij bija nepieciešams kapitālais remonts. Tam vajadzēja daudz spēka un gudrības. Kāpēc tad, kad Latvijas valsts dzima, spēku un gudrību izmantoja racionālāk nekā tagad – valsts atdzimšanas 22 gados?
– Pirmā republika vistiešākajā nozīmē tika izplēsta kā gabals no to laiku karu plosītās pasaules. Nesen pētīju 1924. gada tautsaimniecības statistiku. No 1922. līdz 1924. gadam dažos tās segmentos uzplaukums bija septiņkārtīgs. Tā patiesi bija neatkarīga valsts, kas savai tautai nodrošināja darbu, saimniekošanas principus, sadarbību, kopsaimniekošanu jeb kooperēšanos. Tie bija valstsvīri, kas rūpējās par savu valsti, nevis par savu personīgo, viņus nopirkušo vai aizjūras naudīgo onkuļu kabatu. Pirmo brīvvalsti vadīja valstsvīri, nevis sevi par politiķiem pašnodēvējuši, ātras, savtīgas uzvārīšanās maniaki. Un īstu valstsvīru mērķi vienmēr sniedzās vistālākajā tautas nākotnē. Jo īstas valsts mērķu pamatā vienmēr ir cilvēks. Un cilvēks vispirms ir bērns. Valdība, kas vispirms nedomā par savas valsts bērniem, nedomā par savu valsti. Pirmās brīvvalsts valstsvīri izstrādāja un pieņēma demokrātisku konstitūciju, tautas varas spējas neimpotējošu vēlēšanu sistēmu, tautsaimniecību stimulējošus likumus. Arī finanšu politika bija atbilstoša tautas interesēm, un bankas bija valsts attīstības, nevis nožņaugšanas instrumenti. Šodien Latvijas Banka reāli ir ceturtā vara Latvijā ar valdību konsultējošām funkcijām: nevis par tautsaimniecību atbildīgais saimnieku virsorgāns Ministru kabinets dod padomus Latvija Bankai, bet Latvijas Banka skalo smadzenes valdībai.
– Tātad, tavuprāt, ir pilnīgs sabrukums?
– Valsts kraha stūrakmens ir krāpnieciskā, arī pēc LV likumiem par noziedzīgu pierādāmā valsts finanšu sistēma. 1922. gadā Latvijas nauda bija nodrošināta ar zeltu vai ar valsts īpašumu, tā netika uzpūsta no zila gaisa – tā bija īsta, ar tautas darbu, ražojumiem, pakalpojumiem nodrošināta nauda. Turklāt bez fantastiskiem parādiem ārzemju institūcijām, kurām pieder naudas drukāšanas mašīnas. Kas notika ar tā dēvēto 4. maija republiku? Par tās lata nodrošinājumu kļuva ārzemju valūta. Kā pie šāda nodrošinājuma tikt? Protams, tikai aizņemoties. Kam jānotiek ar valsti, ja nacionālās valūtas nodrošinājums ir parādi citai valstij? Turklāt tādai valstij, kuras budžeta deficīts jau sniedzas pāri 16 triljoniem. Kādi vareni skaitļi nodrošina mūsu nacionālo valūtu! Bet nav nekāda pesimisma. Izdzīvojuši vienmēr gudrākie un dzīvelīgākie. Un tie nav idioti. Lai Saeima iet slaukt govis, nevis turpina slaukt tautu. Tautai jākontrolē visi, ko tā izvēlējusies par saviem priekšstāvjiem. To var tikai tad, ja tiek atjaunoti tās valsts pamati, kādi mums bija 1922. gadā un kādu mēs visi taču domājām atjaunojuši 4. maijā. Taču «feikā» republika un tās līderi «čītotāji» tautai uzurpēja svešas intereses, biedēja ar neesošiem draudiem, satrieca biezenī smadzenes ar izdomātām problēmām, šķēla un rīdīja sabiedrību, lai ar to varētu ērtāk manipulēt.
– Vai tādēļ radīji ideju par Tautas varas fronti (TVF), lai cilvēki atmodinātu savas biezenī satriektās smadzenes?
– TVF ir manis publiskota ideja, taču tā nav mana privātā lieta. Tā arī nav dzejnieka vai utopista vīzija. Tas, ko izcīnīja Latvijas Tautas fronte, tika nelietīgi izmantots, jo varas tronī uz tautas spārniem uzlidoja valsts noziedznieki. Tautas varas frontes mērķi ir atgriezties pie pirmsākumiem, radīt visas tautas kustību, kas no sava vidus izrauga jaunus valsts vadītājus, lai kopā ar tautu atjaunotu to republiku, to ekonomisko un finanšu sistēmu, kāda mums jau bija. Ja mēs turpināsim ar sīkpartiju grupējumiem tautu raustīt arī uz nākamajām Saeimas vēlēšanām, esošā sistēma tautas miesu saraustīs vairs kopā nesavācamos gabalos. Kāpēc tie, kam bija izdevīgi dinamizēt agresijai nelatviešu daļu un, izmantojot šo agresiju, saliedēt latviešu daļu, 800 000 referendumā balsojušajiem letiņiem pie reizes nepiedāvāja oficiāli reģistrēties Nacionālajā apvienībā vai Vienotībā? Uz šī viļņa latvieši taču to būtu izdarījuši. Tas nenotika tāpēc, ka simtu tūkstošu partijas esošā režīma shēmotājiem nav izdevīgas, jo tik liela saime nozīmētu lielākas iespējas atmaskot partiju elites mahinācijas. Ja TVF apvienos ne tikai 100 000, bet 500 000 vai 1 000 000 Latvijas iedzīvotāju, tāda kustība radīs visietekmīgāko tautas spēku, kas likumīgā, nevardarbīgā veidā paveiks pārmaiņas valstī.
– Mēdz teikt, ka tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi.
– Latvija tādu valdību, kāda tai uztiepta nu jau 20 gadus, pelnījusi nav. Divas dekādes pret tautu ir īstenota genocīdam pielīdzināma politika, un tauta par savām ciešanām ir pelnījusi visu īstu: tautas varu, valstsvīrus, naudu, valsti. Kad Latvijas tautas suverenitāte tika ieķīlāta par dolāriem, kas it kā nodrošināja latu, taču nenodrošināja mūsu patstāvību, vara no pirmās dienas nodarbojās tikai ar ārzemju investoru apkalpošanu. Kas Latviju slavē visvairāk? SVF un PB – organizācijas, kas iekalušas mūs parādu važās. Kā bija iespējams divas dekādes ticēt meliem, ka nelatviešu ienaidnieki ir latvieši, bet latviešu ienaidnieki – nelatvieši? Vai nelatviešu Latvija izpostīta mazāk nekā latviešu Latvija? Kamēr politiķi mūs apmācīja citam uz citu riet un pieradināja būt aizņemtiem ar naidu un pagātni, tika drupināta mūsu nākotne – valsts, kurā jādzīvo mūsu bērniem.
– Kas ir mūsu ienaidnieks šodien? Kādreiz tā bija komunistu vara.
– Ienaidnieks mums visiem ir viens – globālā finanšu sistēma, kas nacionālās ekonomikas grauj visā pasaulē. Ar Tēvzemes lata apglabāšanu varas bāleliņi noņem no sevis pilnīgi visu atbildību par savas valsts likteni. Pēc eiro ieviešanas tie vienmēr varēs sacīt: ko mēs, mēs neko, visu nosaka Eiropas Centrālā banka, federācijas lēmumi. Kāda sirdī neierūmējama nodevība! Divas dekādes Saeima apzināti un ciniski postīja savu valsti, pēc tam vēsi nokratot atbildību un ar apmānu radot varonīgu ilūziju, ka tādā veidā glābj, kas vēl glābjams. Nē, viņi posta pēdējo, kas vēl postāms.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"